Pāris rakstos par literatūras jautājumiem un dzejoļu krājumā «Kaisītās rozes» Aspazija raksturo Ulmaņa nākšanu pie varas kā pozitīvu notikumu, kura rezultātā partiju pretrunu plosītā Latvija atgūs zaudētos spēkus un sāks normālu attīstības gaitu.
Taču tās ir īsas ilūzijas — arī Aspazijai. Ulmaņa diktatūras pēdējos gados viņa publicējas ļoti maz un atklātībā tikpat kā neuzstājas. Atsalst labi, seni draugi, galvenokārt «Kaisīto rožu» dēļ. Tie nedaudzie ciemiņi, kas ierodas Dubultu vasarnīcā, sastop vientuļu, slimu cilvēku. Garīgi tuvākie rosina atmiņas par sen aizgājušiem, trauksmaina prieka un pārbaudījumu piesātinātajiem jaunības laikiem. Aiziedami tie paņem līdzi atmiņas par neviltotu sirsnību, smeldzi, pieķeršanos dzīvei un draugiem. Tālākie aizver vasarnīcas durvis ar nesapratni un bieži vien ar īgnumu: sabiedrībā vēl vienmēr daudzinātās vētras un negaisu dzejnieces vietā viņi redzējuši noslēgtu, nelaipnu, izklaidīgu vecu sievieti. Bet pēc ciemiņu aiziešanas mājkalpotāja Anniņa kārtējo reizi dodas uz aptieku pēc miega zālēm: «Kundzītei labāk, kad guļ, tad nav jākreņķējas.»
Interesantas šajā sakarībā ir rakstnieka Valda
Grēviņa atmiņas par tikšanos ar dzejnieci, kad parādījusies grāmata «Kaisītās rozes»:
«Tas uz kādu laiku mūs stipri atsvešināja. Bet ir jāņem vērā viena lieta. Rainis bija miris. Visa pasaule bija satraukta. Atradās kaut kādā otrā pasaules kara bezapziņas priekšnojautā. Aspazija bija arī slima, vientuļa. Nevajaga būt lielam psihologam, lai šo Aspazijas rīcību nevis attaisnotu, bet saprastu. /…/
Pretēji Hamsunam, kas savā mūža norietā pakļāvās fašistiskās Vācijas iespaidam, Aspazija taisni otrādi. Sākot ar Lielo Tēvijas karu, Aspazija bija noteikti pret jebkuru fašismu.»
Arī fašistiskās diktatūras laikā gluži nesatrūkst dzejnieces saistība ar progresīvo un pat revolucionāro inteliģenci. Fricis Rokpelnis, pieminēdams Aspaziju, atceras, ka 30. gadu beigās viņa neatteikusies pabalstīt ar naudu dažus kreisus pasākumus, kaut gan pabalsta prasītāji liek saprast, ka nauda aizies nelegāliem mērķiem. Vēl 1939. gadā dzejniece saņem no Padomju Savienības «Ļiteraturnaja gazeta» numurus.
1940. gadā, nodibinoties padomju varai, Aspazija saraksta dzejoli «Lielajos Oktobra gaviļu svētkos», kurā apsveic notikušās pārvērtības:
Jauna laikmeta rīta vēji Noslauka tīru zemes klonu, Karaļu troņus, cietokšņu mūrus, Samet mēslā jā vienā gubā, Satver laika ritošo riteni. Griež tā apakšpusi uz augšu — Visu zemes lodi cej saulē.
Aspazijas manuskriptos atrodas arī apsveikums Sarkanajai Armijai un tās vadītājiem.
1941. gadā iekārtoti vāciņi dzejoļu krājumam
«Šalcošā straume», kas iecerēts kā veltījums darba jaunatnei. Taču pirmais padomju varas gads ir pārāk īss laiks, lai nodibinātos ciešāks kontakts ar mākslinieci, ap kuras personību 30. gados sacelts vesels putekļu mākonis, un lai izkristalizētos konsekventa Aspazijas nostāja pret jauno sabiedrību.
Smagas un klusas pienāk Aspazijas mūža pēdējās dienas Rīgas Jūrmalā. Apmeklētāji, kas pie viņas iegriezušies 1942./43. gada ziemā, atceras dzejnieci dzīvojam kopā ar ilggadējo mājkalpotāju lielā trūkumā un salā. Reizēm atnāk 4. vidusskolas skolēni un skolotāji, lai sacirstu un sanestu malku, palīdzētu smagākajos darbos. Reizēm kāds attāls rads vai dzejas cienītājs atsūta no laukiem pa grozam ar sviesta kilogramu vai putraimu maisiņu, taču galvenā pārtika ir reņģes, ko ārsti aizlieguši lietot un par ko jāmaksā jūrmalas zvejniekiem ar iedzīvi un drēbēm.
Tomēr Aspazija pacietīgi panes visas grūtības. «Viņa nepadevās. Viņa bija patiesa, turējās kā vīrs un cīnītājs,» atcerēdamies apciemojumus pie dzejnieces vācu okupācijas laikā, stāsta 4. vidusskolas skolotājs E. Ozols. Vācieši viņu uzaicinājuši rakstīt dzejoļus vācu valodā, kinoscenārijus savām lugām. Tomēr Aspazija atsakās. Kad Nacionālajā teātrī 1943. gada pavasarī rīko dzejnieces 75 gadu jubileju, dzejniece, aizbildinādamās ar slimību, tur neierodas. Kā norāda atmiņās K. Lorencs, mājās viņa paskaidrojusi:
«Ja visi šie zonderfīreri — un kā viņus visus tur sauc — nāks un spiedīs man roku, tad taču tā man nokaltīs.»
225
Šādos apstākļos tā ir drosmīga demonstrācija.
15 U52
Starp Aspazijas pēdējo gadu dzejoļu uzmetumiem diezgan daudzi skar kara tēmu. Tiesa, dzejniece nerunā par kara politisko raksturu. Taču laikā, kad visas avīzes un žurnāli pilni ar vācu ieroču slavinājumiem un varoņdarbu cildinājumiem, Aspazija konsekventi karā redz neželigu asins izliešanu, pasaules katastrofu. Zeme vaid mokās. Kāpj augšup dzeltens sērs. No zemes virsus pazūd veselas pilsētas. Saule klāj melnu plīvuru. Zvaigznes blāv kā atplēstas brūces.
Nav velns vairs ellē, Tas staigā virs zemes, Viņa eņģeļi melniem spārniem. Nāve virs zemes, zem zemes, Nāve blakām ceļoties, gulstot, Nāve! Nāve!
Kādā aukstā ziemas dienā, gaidīdama vilciena atiešanu, Dubultos pastaigājas aktrise Lilija Ērika. Pretī viņai nāk neliela auguma sirmgalve — Aspazija. Aktrise, ar skumjām domādama par pārvērtību, kas notikusi ar citkārt temperamentīgo, skaisto, straujo sievieti, raugās dzejniecē. Un tomēr kaut kas ir palicis no pagātnes. Siltā, atsaucīgā sirds. Aspazija, kurai pašai maizes rieciens plānāks par plānu, sveicina Liliju Ēriku ar vārdiem: «Kā tev klājas, vai tev kā netrūkst, vai tev ir ko ēst? Laiki ir tik grūti, varbūt es tev varu ko palīdzēt?»
Tās ir vienas no pēdējām atmiņām, kas saglabājušās par dzejnieci. 1943. gada rudenī viņa smagi saslimst. 5. novembrī Aspazijas dzīves ceļš noslēdzas.
* * *
Dzimtenē Aspazija pavada divdesmit trīs gadus. Braucot uz mājām, bijusi tikai viena vēlēšanās — strādāt, realizēt daudzus gadus krātās ieceres. Taču arī šeit Aspaziju sagaida vilšanās. Viņa neatrod vairs saviem darbiem to jūsmīgo, entuziasma pilno klausītāju pulku, kāds bijis Jaunās strāvas un 1905. gada revolūcijas laikā. Viņa ir pieradusi darboties dzimtenē tad, kad pats gaiss pilns negaisu nojautas, bet buržuāziskajā Latvijā valdošo atmosfēru raksturo nomācošs miers, sīkas ķildas un nesaskaņas.