Mazi grēciņi, mazas nelaimites Un vēl mazākas dvēselītes, Kā odiņš trejdevītā paaudzē — Tāda ir tagadne.
Pretrunīga ir literārā dzīve. Tajā ir nopietni revolucionārās un demokrātiskās mākslas sasniegumi. Kritizētāja reālisma prozu un dramaturģiju attīsta A. Upīts, V. Lācis, P. Rozīts, dzejā izvirzās J. Sudrabkalna, J. Grota, L. Paegles, L. Laicena vārdi. Par savdabīgiem māksliniekiem veidojas A. Čaks, E. Adamsons, J. Medenis, A. Grigulis, J. Plaudis, V. Lukss, A. Skujiņa un virkne citu jaunu talantu, no kuriem liela daļa vēlāk kļūst par latviešu padomju literatūras pamatlicējiem.
Bet blakus nopietniem meklējumiem, dzīvi apliecinošai un spēcīgai dzejai uzplaukst salonu romantisms, pseidotautisms, rodas bezsaturīgi darbi. Jau 1924. gadā Andrejs Upīts ar sašutumu un bažām raksta apcerējumā «Skanošais tukšums»:
15*
227
«Aiztapinātu domu vārstījums, skanīgu vārdu virknējums — tas pats ir itin kā simbols latviešu
jaunākās rakstniecības strāvai, kuras pareizākais vienkopus apzīmējums ir: skanošais tukšums. /…/ Tiesa: diletantisms un vidišķība ir nemirstīgi. Bet latviešu literatūras vēsture nezin otra laikmeta, kad kuslais diletantisms būtu tādas pašiedomības sists un lielības aizņemts. Kaut ko līdzīgu rādīja nelaiķe, ātrā nāvē mirusī dekadence. Bet tur tā bij sīka, izolēta parādība, šauras literātu grupiņas sports un nevainīga padižošanās, kas it nebūt netraucēja nopietno māksliniecisko darbu. Tagad tā te ir valdošā un noteicošā strāva — ne vien toņa un noskaņas piedevēja, bet kategoriska virzītāja un demagoģiska normētāja. Diletantisms ir pacelts par tikumu, vidišķība par nopelnu.»
So skanošo tukšumu asi izjūt arī Aspazija, īpaši, runājot par skatuves mākslu, kurai viņa stāv vistuvāk. Intervijā «Literatūras Avīzē» 1931. gadā par iecerētajiem darbiem dzejniece saka:
«Tēmu un materiālu jau ir bezgala daudz; tikai jāapstrādā. Nevaru samierināties ar vieglā un nevērtīgā satura gabaliem, kurus kultivē mūsu teātri, nerēķinādamies ar mākslas prasībām. Ar šiem tagadnīgajiem, skaļajiem lugu sižetiem nebūšu nekad draugos. Man vajaga kaut kā plašāka, ar lielāku dzejisku jūsmu un dziļākām, sabiedrību aizraujošām idejām.»
Uzmanīgi Aspazija seko pasaules literatūras sasniegumiem, arī krievu padomju literatūrai. Tautu tuvināšanās nodrošinās mieru un labklājības uzplaukumu, un garīgie kontakti nav mazāk svarīgi par ekonomisko sadarbību. «Bet literatūra ir pirmais tilts tautu kulturālajā tuvināšanā,» saka dzejniece rakstā «Nepieciešami tulkojumi» (1929). Ar dziļu cieņu viņa piemin ne tikai vecos krievu rakstniekus, kuru darbus pazinusi jau kopš skolas sola, bet arī A. Bloku un V. Majakovski, un — jo īpaši — M. Gorkiju un V. Brjusovu, kuri latviešu literatūru darījuši pieejamu krievu lasītājiem.
Aspazija labi pazīst dažādos modernos un modernistiskos strāvojumus, strīdus par literatūras uzdevumiem. Savu nostāju pret tiem dzejniece izteic vairākos rakstos 20. gados un 30. gadu sākumā. Viņas kritērijs ir viens — cik pārliecinoši mākslas darbā izsakās nozīmīga ideja, cik veiksmīgi šī ideja sakļaujas ar izvēlēto formu. Svarīgi ir gan tas, ko tēlo, gan tas, kā tēlo. Aspazija diskutē gan ar tiem, kas noliedz dzejas formas nozīmi, visu uzmanību pievēršot idejas izteikšanai, gan ar tiem, kas formu uzskata par izšķirošo un noteicošo faktoru mākslas darbā. Mākslai jāmeklē būtiskais un patiesais dzīvē. «Katrai mākslai ir sava stingra loģika, kas nepielaiž nekā nedabiska», un šo dabiskumu un loģiku nevar iegūt, dzīvi naturāli fotografējot. Māksliniekam, vienalga, kādu virzienu viņš pārstāvētu, ir jāprot izvēlēties «pašu dabiskāko no visdabiskākā» («Mūsu laiku pārvērtības un vērtības mākslā», 1934).
Aspazija ir par lielu mākslu. Par lielu un stipru personību mākslā. Par mākslinieku, kas ienes dzīvē jaunas atziņas, tvertas pārliecinošos mākslas tēlos. Runājot par senās Grieķijas kultūru, Aspazija kā paraugu izvirza Sofokla daiļradi, jo Sofokls ne tikai tēlojis sava laikmeta cilvēkus, bet arī mācījis tiem drosmi, aktivitāti, lepnumu.
«Sofokla cilvēki mīt pašā dzīves vidū, ar miesu un asinīm, un ar cilvēciskām vājībām un tikumiem. Bet šiem cilvēkiem piemīt kaut kas jauns, līdz tam nebijis: viņi nepadodas liktenim, kas tos samaļ un iznīcina, bet griežas tam pretī, viņi uzņemas atbildību paši par saviem darbiem» («Sofokla laikmets un darbi», 1922).
Moderno atziņu un intuīcijas spožāko apvienojumu Aspazija redz Raiņa dzejā, īpaši dramaturģijā. Viņa novatorismu dzejniece saskata pirmām kārtām dialektiskās filozofijas, mūžīgās kustības un dzīvības principa izteikšanā mākslas darbā. Rakstā «Raiņa «Uguns un Nakts»» (1921) Aspazija secina:
«Kādu lielisku ainu mums atklāj šīs kustības un dzīvības princips, ko Rainis pirmoreiz ienesa dzejā, kas līdz tam bija pazīstams tikai kā «dialektiskā filozofija»! Nekur tas tik labi neielejas kā drāmā, kur tas top par visas drāmas vadošo dvēseli. Ar to Rainis ir radījis gluži jaunu drāmas tehniku. Līdz šim drāmas tehniskā uzbūve, sākot no Aristoteļa laikiem, pastāvēja iekš tam, ka doti cieši stāvoši raksturi ar savām kaislībām un tieksmēm cīnījās cits pret citu psiholoģiski vai arī pret ārējiem apstākļiem, vai pret pasauli un viņas morāliskiem likumiem. Tie gāja bojā aiz sava rakstura vai kaislību konsekvences, un, ja tie ko darīja pret savu raksturu, tad tā bija vājība un traģiska kļūda, kamēr pie Raiņa iznāk pretēji: viņa varoņu traģiskā kļūda būtu, ja tie nepārvērstos. Te valda pārvērtības princips pats! Ar dzeļošām ilgām, ar verdošu versmi tas stumj un dzen, liec un lauž, kausē un pārlej, dedzina un smeltē pašā lielajā pārvērtības smēdē, lielajā saules krāsnī.»