Patiešām — attiecībā uz lielajiem Raiņa varoņiem — Lāčplēsi, Spīdolu, Induli, Jāzepu, Totu, liju Muromieti — tā ir dziļa un pareiza atziņa. Mūžīga nepieciešamība attīstīties, lai neietu bojā, meklēt vienību ar pasauli, veidot šo pasauli, veidojot sevi, — tie ir likumi, kas liek darboties Raiņa drāmu tēliem. Spēcīgi, kaut arī ne tik noteikti, šie likumi jūtami arī labākajās Aspazijas drāmās. Dramaturģiju viņa līdz pat mūža noslēgumam uzskata par visaugstāko mākslas formu. Aspazija uzskata, ka drāma vistiešāk un precīzāk spēj aptvert viena laikmeta vadošās idejas, vispārināt tās mākslas tēlos un savukārt darīt iespaidu uz laikmetu.
«… drāma nav tikai estētiska mākslas forma, kas dibinājās uz baudīšanu vien, bet tā ir reizē vērtēšana, tātad pēdējā pakāpe — ētika. Tāpat arī drāmas vēsture ir katra laika ētisko jeb tikumisko pamatu vēsture. Līdz ar to viņai stāv priekšā arvien jauni uzdevumi, jo dialektiskā atziņa mums rāda kultūras ainu arvien uzkāpjošā veidā, un progress, iedams uz priekšu no ģenerācijas uz ģenerāciju, katru aptver citādā atziņas formā» («Raiņa «Uguns un nakts»»).
Arī savā daiļradē mūža pēdējā posmā Aspazija vislielāko uzmanību pievērš dramaturģijai. Dažas viņas ieceres, kā arī viss paredzēto darbu apjoms ir tiešām monumentāls. Pārskatīdama Šveicē nepabeigtos darbus, Aspazija pēc 1919. gada dzīves hronikā sastāda sarakstu:
Apcerējums par Raini
120 lapiņas
Par Jauno strāvu
40 „
Par drāmu
25 „
Poētika
12 „
Dažādi tematu
skicē jumi
20 „
Trīs meitiņas
20 „
Negatavie:
4 loksnes 2 „
Atriebēja 15 lapiņas
TOC \o "1-3" \h \z Būvmeistars 5 „
Ragana 8 „
Rudens lakstīgala,
I cēliens 33 „
Rute 20 „ — 8 lpp.
drukāta
Hipatija, projekts 12 „
studijas 70 „
Robespjērs, studijas 24 „
Kasandra 6 „
Noveles 15 „
Fantāzijas 30 „
Bērnu grāmata 10 „
Pēc atgriešanās Latvijā šiem uzmetumiem pievienojas jauni projekti. Gadu gaitā ieceres pilnveidojas un paplašinās. Vēl 1940. gada 7. februārī Aspazija uzmet jaunu plašu darba plānu:
Lugas
1) Kārlis XII
2) Gersikas karalis
3) Pēteris Lielais
Sveštautu
1) Antonijs un Kleopatra
2) Samsons un Dalila
3) Š. Kordo un Marats
Teiku lugas
1) Augstrozes meitiņa
2) Debesskalējs
3) Skumjais princis un nelga
Poēmas
Staburaga meitiņa
Dzejas
Zvaigžņu svētceļotājs
Proza
Klusie vakari
20. un 30. gadu dienasgrāmatās un uzmetumos redzamas arī citas ieceres: dzejoļu krājumi «Jaunie argonauti», «Raud rudens», «Kosmiskās ainas», lugas «Balta puķe ezerā», «Zaļās jaunavas», «Ed. Veidenbaums», «Mīlas aleja» u. c. Taču kādreiz ar Raini pārrunās izvirzīto uzdevumu — katru gadu dot pa trim grāmatām — nevar izpildīt neviens no dzejniekiem. Pavisam mūža pēdējā posmā Aspazija sarakstījusi sešus dzejoļu krājumus — «Raganu nakts» (1923), «Trejkrāsaina saule» (1926), «Asteru laikā» (1928), «Dvēseles ceļojums» (1933), «Kaisītās rozes» (1936), «Zem vakara zvaigznes» (1942). Lugu ir vairāk — veselas astoņas — «Aspazija» (1923), «Boass un Rute» (1925), «Torņa cēlējs» (1927), «Zalša līgava» (1928), «Jānis Ziemelis» (1930), «Pūcesspieģelis» (1931), «Velna nauda» (1933), «Imanta» (nepublicēta un neizrādīta). Dzejniece pabeidz arī Šveicē iesākto «bērnības autobiogrāfiju» — «No atzīšanas koka», tagad visus
tēlojumus apvienojot ar virsrakstu «Zila debess zelta mākoņos», un uzraksta autobiogrāfiskā romāna «Rudens lakstīgala» (1933) pirmo daļu.
Uzrakstītie darbi nav vienādā līmenī ne formas, ne satura ziņā. Dažos sacerējumos skaidri jūtams nogurums, kas neļauj novēroto materiālu iekļaut pārliecinošā mākslas tēlu sistēmā. Vairākos darbos asi atklājas mākslinieces iekšē-
jās pretrunas un sabiedrības attīstības procesu neizpratne, sevišķi sacerējumos, kur dzejniece izmantojusi autobiogrāfisku materiālu. Romānā «Rudens lakstīgala», dažkārt interesanti izvēršot divu topošu mākslinieku — Jarmuta Asmina un Artas Augstkalnes attiecību stāstu, Aspazija nespēj atklāt Jarmuta biedru — Jaunās strāvas kreisā spārna darbinieku garīgo pasauli un sociālos ideālus. Rezultātā romānā, kas pretendē uz Jaunās strāvas laika atspoguļojumu, neatspoguļojas pat tā vētrainā, visu veco ārdošā, jaunas idejas nesošā sajūsma un aizrautība, kuru dzejniece pati cildina savos rakstos par Jauno strāvu vēl 30. gados. Objektīvu un mākslinieciski nosvērtu tēlojumu traucē autores nepatika pret daļu Jaunās strāvas darbinieku, kurus viņa ar visai maz pārgrozītiem vārdiem ieved romānā.
Aspazijas iekšējā nomāktība pēc Raiņa nāves smagi atspoguļojas drāmā «Jānis Ziemelis». Luga veidota kā agri bojā gājušā dzejnieka Jāņa Ziemeļnieka traģēdija. Asas pretrunas laikmeta parādību vērtējumā izdalās dzejoļu krājumā «Kaisītās rozes», kura ievadā maksāti mesli Ulmaņa valdībai.
Tomēr Aspazijas mūža pēdējā posma daiļrade pelnījusi daudz plašāku vērtējumu, nekā tas līdz šim sastopams pat labākajos rakstos par viņu. Arī šajā laikā rodas darbi ar paliekošu nozīmi. Māksliniece, jau sestajā un septītajā gadu desmitā ieiedama, vēl arvienu meklē jaunas vērtības un atziņas, jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus.
«Jums liekas, ka es apskaužama, bet mana dzīve taču nav noslēgta, gatava,» viņa raksta vēstules uzmetumā 1922. gada jūnijā kādai paziņai, «es nesēdu zem ienākušos augļu koka paēnā un mierā un nebaudu tikai gatavos augļus. Mana dzīve ir steidzīga, cīņa, nemiers, pārāk strauja, tā ir ierāvusi mani savos virpuļos un vienu brīdi augšup nes un otrā var noraut dziļā atvarā…»