Šis mūžīgais tapšanas process paliek arī Aspazijas 20. un 30. gadu daiļrades saturs, tas nosaka arī viņas literārās veiksmes un neveiksmes.
Kā interesants sasniegums prozas žanrā jāatzīmē bērnības autobiogrāfija «Zila debess zelta mākoņos». Tas ir sava veida «Saulains stūrītis» prozā, kur, tāpat kā «Liriskajā biogrāfijā», jūtams dzejas plašums un daudzkrāsainība, jo ari tas vēstī par poētisko laiku, kad «dvēseli kā jaunu zvanu tikko lej», kad pāri zilai un tīrai debesij slīd balti mākoņi,
Saulītei pāri nedarot, Zelta pēdas tik atstājot…
«Bērnības biogrāfija» pārliecinoši un tēlaini atklāj sarežģītās, temperamentīgās, savu «es» apzinošās personības veidošanos, viņas reakciju pret skaisto un pret netaisno dzīvē. Šajā pagātnes atmiņu gājienā Aspazija ved pretī lasītājam ne tikai bērna pasaules poēziju un dzīvesprieku, bet arī pagājušo gadu desmitu rūpes un raizes, cilvēkus, kas iekļaujas un salūst ikdienas dzīves ritumā, un cilvēkus, kas vairs neiekļaujas šajā ritumā, saceļas protestā un savās ilgās tiecas pretī lielākai un skaistākai dzīvei.
«Zila debess zelta mākoņos» daudz vairāk nekā «Saulains stūrītis» liek just sāpīgus un pat traģiskus momentus. Autore nevairās iezīmēt jaunās personības sastapšanos ar dzīves riebumu, nenogludināmām netaisnībām, pret kurām topošais cilvēks saceļas šausmu un sašutuma kliedzienā. Ne velti Aspazija, pašu agrāko dzīves iespaidu tēlodama, zīmē dziļi alegorisku ainu: pirmā pasaules balva, ko bērns saņem agrā ziedoņa rītā, ir brīnum jauki smaržojošs, pusplaucis ērkšķu zars. Bet, kamēr meitene dziļā aizgrābtībā bauda šo nekad nejusto smaržu, pār roku sūcas sīka asins straumīte — skaistumam un dzīvei līdzi dots ērkšķa dzelonis.
Taču tieši sāpes norūda cilvēka personību, rada gribu uzvarēt, rada vēlēšanos tikt pāri visām ciešanām.
«Un, ja arī mana zilā debess bij aptumšojusies, ja tā arī pār mani nekad nesmaidīs pirmā ziedoņa gaismā, es meklēšu savu ceļu arī zem apmākušās debess, es iziešu cauri naktīm un vētrām uz jaunu, citu rītu.»
Spēcīga, drosmīga personība ir grāmatas centrā. Un spēcīga, drosmīga personība runā arī
mūža pēdējo gadu lugās un dzejā.
* * »
Lielākais un spilgtākais dzejnieces darbs 20. gados — senhellādas drāma «Aspazija».
Kā norāda dzejniece, pirmie ierosinājumi lugai meklējami jaunībā, Jelgavas skolas laikā, kad skolas direktore vēstures stundās stāsta par sengrieķu varoņiem un dieviem. Toreiz īpaši sajūsmina Hektora un Ifigenijas dzīvesstāsti, senhellādas kultūras bagātība. Pēc skolas jaunu vielu iztēlei dod Roberta Hammerlinga romāns «Aspazija» (1876). Grieķu filozofiju, daiļliteratūru un vēsturi Aspazija lasa un konspektē arī Šveicē un buržuāziskās Latvijas laikā. Grieķu mākslas tēmas un tēli nodarbina dzejnieci visu mūžu, līdz
«… kādā baltā dienā tev parādās it kā svešu ļaužu pūlī kāda pazīstama, sen neredzēta seja un tu sajūti, ka tu viņu esi mīlējis, mīlējis visu mūžu un ka šī mīlestība ir bijusi stiprāka par laiku, kurš to nav spējis izdzēst, stiprāka par tevi pašu, jo tu netiec «piepildīts un brīvs», pirms tu sapni neesi pārvērtis par dzīvi», stāsta dzejniece atmiņās «Kā radusies drāma «Aspazija»» (1923).
Aizraušanās ar sengrieķu kultūru, īpaši Perikla laika kultūru (dzīvojis ap 499.—429. g. p. m. ē.) labi saprotama. Tas ir viens no spožākajiem un gaišākajiem laikmetiem civilizācijas vēsturē, kad tiek iznīcinātas vergturu aristokrātijas privilēģijas un notiek atbrīvošanās no mitoloģiskā pasaules uzskata. Mākslā spēcīgi akcentējas doma par cilvēka vietu un tiesībām viņam līdzīgu cilvēku sabiedrībā. Sofokla «Antigonē» koris jau apgalvo: «Dabā ir daudz brīnišķu spēku, bet par cilvēku stiprāku nav.»
Aspazija šajā lugā daudz vairāk respektējusi vēsturisko patiesību nekā citās savās drāmās, kaut arī te sastopami daži anahronismi un brīvs fantāzijas lidojums. Vēsturiski patiesa ir Perikla cīņa ar aristokrātiem — oligarhiem, kurus vada viņa niknākais pretinieks Tukidids, vēsturiski patiesa ir galvenās varones Aspazijas personība. Būdama ienācēja no Milētas salas, viņa tiešām ap sevi pulcējusi ievērojamākos Grieķijas filozofus un māksliniekus, piedalījusies pilsētas dzīvē, ne vienu reizi vien būdama Perikla iedvesmotāja politiskajās cīņās.
Tomēr vēsturiskās patiesības attēlojums lugā nav pašmērķis, un nebūtu pareizi «senhellādas drāmu» saukt par vēsturisku darbu. Aspazijai šis spožais grieķu vēstures periods sniedz bagātu materiālu, lai tēlotu pozitīvos varoņus no
Tās lielās cilts, kas iet caur laiku laikiem,
Kad zeme tumša top — tai gaismu nest,
un izsacītu savas domas par tautas uzdevumiem periodā, kad beigušās jukas, kari, kad izvirzās jautājums — kā virzīties sabiedrības attīstībai. Sākusies ar reālistiskām, vēsturiski detalizētām ainām, luga iegūst lielu romantisku pacēlumu un vispārinājumu. Lai mākslinieciski pārliecinoši uzsvērtu prasību pēc demokrātijas un humānisma, dzejniece samērā brīvi rīkojas arī ar nepierādītiem faktiem, kas mākslinieciski tomēr ir patiesi, piemēram, tēlo galveno varoni kā peplona nesēju jaunajai Atēnai, Sofokla Antigones vārdus «lai līdzi mīlētu, ne līdzi nīstu» piedēvē sengrieķu Aspazijai un liek milētieti tēlniekam Feidijam ņemt par modeli jaunās dieves skulptūrai.
Uz plaši zīmētā, detaļām bagātā grieķu dzīves fona lugā asi izdalās sabiedriskie konflikti, kas darbības tālākajā risinājumā iegūst jau filozofisku vispārinājumu. Senajā Hellādā, tāpat kā ikvienā topošā sabiedrībā, par savu vietu cīnās jaunie, dzīvi virzošie elementi ar aizejošo, reakcionāro, kas negrib atkāpties no savām pozīcijām. Pa mājām, mangodams dāvanas un muļķodams lētticīgos, staigā priesteris Lampons. Oligarhu vadonis Tukidids tautas sapulcē vāc vienkopus ļaudis, kas «veco tikumu vēl tura cienā». Bet kā tēli, kas drāmu līdzīgi «Sidraba šķidrautam» ievirza simboliskā plāksnē, Eimenidu alā sed ļaunās atriebības un tumsas dieves erlnijas un dzied: