Laiks kustasl Laiks kustas! Kas laika jostu Man izrauj no rokām? Surp, pekles lēcējas, Aizturiet skrejošo laiku! Surp, tumsas metējas, Izdzešiet iedegtās zvaigznes!
Bet jaunie Atēnu pilsoņi jau apzinās, ka viņiem ir līdzdalība valsts dzīvē. Gan pusbailīgi, vēl atpakaļ skatīdamies, gatavi atbildību par visu notiekošo uzvelt vienam pašam Periklam, viņi tomēr ir modušies aktīvam darbam un jūt aicinājumu piedalīties savas pilsētas vēstures veidošanā. Karš ar persiem ir izcīnīts, demokrātija nostiprināta. Atēnās tiek atvests zelts no Dēlas salas. Ko darīt tālāk? Kādā virzienā pavērst Atēnu dzīvi? Karot? Tirgoties? Tad kā nācēja no grieķu valsts tālas nomales atēniešu priekšā nostājas nepazīstamā Aspazija jaunekļa kostīmā un skaļi izteic domu, kas briedusi Perikla galvā: Atēnām ir jātop par kultūras un mākslas pilsētu. Jo mākslas attīstība nenozīmē tikai skaistuma attīstību. Jaunais templis Akropolē, kas pacelsies pāri izpostītā cietokšņa drupām, būs jauns cietoksnis — cīņai pret māņiem, atpakaļrāpulību, pret vecajiem, nežēlīgajiem dieviem. Skaistums nes sev līdzi arī labo un, Sokrāta vārdiem lugā runājot,
Daiļš nevar iet līdz galam, ja nav labs, Un labs, ja galu sniedz, top ari daiļš.
Lugā ar īpašu kaismi izvirzās doma par kultūru kā par reālu spēku jaunas dzīves veidošanā. Nākošam laikam vajadzīgs jaunības spēks un daiļums.
Blakus šai lugas problēmai Aspazija izcel vēl vienu. Tā dzīve, ko veido atēnieši, ir dzīve tikai vīrietim. Sievietes balsi neviens neuzklausa, viņas domas neviens neciena. Viņas mītne — ginaikeijā, grieķu namu sieviešu telpās, un citur viņai nav vietas. Lugā tēlotā milētiete Aspazija negrib būt tikai sieva vai mīļākā. Viņa jūt sevī aicinājumu mudināt atēniešus lielam un skaistam darbam. Viņa grib piespiest atēniešus uzklausīt arī sievieti un griežas pie Perikla, Feidija, Sokrāta:
Se rodu priekša grieķu lielos garus, Kas paši tiecas dieviem līdzi būt, Tie piedos man ir manu pārmērību, Es gribu būt tik līdzi cilvēks vieni
241
Arī šī tēma lugā iegūst lielāku plašumu nekā emancipācijas problēma vien. Milētiete neprasa tikai sievietes tiesības. Ar sievietes jēdzienu saistās viss maigais, skaidrais, kas apgaro un dara cildenu dzīvi. Ar sievieti saistās mīlestība un dzīvība šo vārdu visdziļākajā un visskaidrākajā nozīmē, saistās humānisms. Bet humānisma trūkst jaunajā valstī, un prasību pēc tā galvenā varone vairākkārt pasvītro savos monologos. Tieši Milētas Aspazija, humānisma un brīvības alku vadīta, atbrīvo vergus Perikla namā, lai tie augtu kā «jauna laika pasauls pilsoņi». Tieši viņa zina — grieķu demokrātija ir tikai pakāpiens nemitīgajā cilvēces attīstībā pretim daudz lielākai un īstākai demokrātijai, «kas visiem vienlīdz lielo brīvi nes». Un tieši no lugas galvenās varones lūpām skan vissirsnīgākais, visdzijakais dzimtenes mīlestības apliecinājums — aizlūgums par Grieķiju brīdī, kad jādodas uz tiesu, kur izšķirsies Aspazijas dzīvības jautājums:
16 H52
Lai visas vētras tevim garām iet, Lai tava debess paliek mūžam zila, Tu visu dziļo domu sēklas zeme, Tu lielo iesākumu plaucētāja, Tu dailes dārza mūža pavasars, Tu dvēsļu dzimtene un atdzimtene, Kur nezin vecuma, ne laika varas. Kad tautas grūs un dievi bojā ies, Lai spīd tavs gara uguns laikiem pāri Kā sārts, ko kalnā kūra Heraklis.
Milētietes tēlā apvienojas dziļas jūtas un liels iekšējs spēks. Viņa ir simbols «jauna nesējam». Tāpat kā pirms gadiem divdesmit Guna «Sidraba šķidrautā», viņa pieteic to, kas nāks, un nostājas pret savu laiku pārdzīvojušo, attīstību kavējošo, despotisko. Drāmā viņa redz tālāk par visiem, arī par Periklu, kuram vajadzīgs labs laiks, lai saprastu, ka viņa priekšā nestāv vis skaista hetera, bet cilvēks un varonis.
īpaši heroiskā skanējumā veidojas lugas centrālā daļa, kad Perikls, izpirkdams savas agrākās šaubas un neuzticēšanos mīļotās sievietes garīgajam lielumam, uzliek Aspazijai visgrūtāko pienākumu — viņai jānes Partenona atklāšanas dienā peplons Feidija veidotajai Atēnai jaunajā templī — garām vecajai dievu pielūgšanas vietai, garām vecajiem priesteriem. Aspazijai draud nāve, jo, kas neziedo priesteriem, to viņi ziedo. Bet Aspazija nebaidās — viņa dzīvo savai idejai. Gājiens uz Partenonu ir viņas idejas apliecinājums. Šajā brīdī viņas tēls ir ļoti tuvs Gunas tēlam «Sidraba šķidrauta» otrajā cēlienā. Arī viņa viena un nesaprasta nostājas satrakota pūļa priekšā, lai apliecinātu jaunu patiesību, sludinātu jaunu orākulu:
Laiks tautai atmest pārdzīvotos māņus Un priestru bubuļus, kas gaismas vairās, Starp rupučiem un lēļiem slēpdamies, Lai acis atveras jums jaunai gaismai, Kur ģēn'ja darbā atspīd dievība, To cienāt, tad jūs cienāt paši sevi!
Taču Aspazija ir stiprāka par Gunu. Viņa nepazīst iekšējas svārstības un līdz galam tic savai sabiedriskajai misijai. Arī tad, kad draud nāves sods, ja viņa neatstās Grieķiju vai neatzīs sevi par Perikla verdzeni.
Kā garīga divkauja veidojas Aspazijas un Perikla dialogi drāmas ceturtajā cēlienā. Perikls grib glābt Aspazijas dzīvību — glābt kaut tikai sev, glābt pat tad, ja pašam vajadzētu atteikties no politiskā darba un pamest dzimteni. Bet kompromiss nekad un nekādos apstākļos lugas varonei nav pieņemams — visaugstākais ir pasāktā cīņa, uzticība tai nosaka mūža vērtību, dod cilvēcisko cieņu. Verdzene vai trimdiniece viņa nespēj kļūt, jo viņas uzdevums ir darboties, cīnīties par saviem uzskatiem un pārveidot dzīvi. Kad Perikls aicina bēgt uz Hesperidu salām, Aspazija atbild: