Tu soli miera dzīvi man un sapņus, Kas dzīve, ja ne kustība un darbs! Tā kustība, kas ārpus, pār par sevi Grib veidot, radīt, darīt iespaidu, Uz citiem savu spēku izplešot.
16*
243
Atšķirībā no «Sidraba šķidrauta» galvenās varones Aspazija uzvar. Senhellādas drāma ir pirmā dzejnieces luga, kas nebeidzas traģiski. Titulvarone ir viens no konsekventākajiem raksturiem Aspazijas daiļradē un viens no spēcīgākajiem sieviešu tēliem latviešu dramaturģijā 20., 30. gados. Savā rakstura konsekvencē
tā tuva Andreja Uplša Zannai d'Arkai (1930), un, ja Zannas d'Arkas traģēdiju nosaka tas, ka viņa iet tālāk, nekā masas spēj sekot, tad Aspazijas uzvaru nosaka tas, ka viņa iet tieši turp, kur dodas jaunai dzīvei atmodinātā tauta. Arī galvenās varones tiesāšana kļūst par jauno ideju dzīvotspējas apliecinājumu. Tauta ir nākotnes, Perikla un Aspazijas pusē. Pašas dievietes Atēnas balsojamais kauliņš krīt par labu lugas varones dzīvībai. Uzvar gaisma, uzvar prieks, mīlestība, uzvar cilvēks, kas spēj būt uzticīgs savai idejai un aizraut sev līdzi citus.
Aspazijas «Aspazija» izskan kā dramatiska dzeja, kas kaismīgi un dziļi apliecina varonīgu un līdz galam konsekventu attiecību pret izvirzīto mērķi. Luga cildina humānismu, sakopo autores uzskatus par vīrieša un sievietes attiecībām, atklāj, kādu Aspazija grib redzēt savas tautas nākotni. Ne velti apcerējumā «Kā radusies drāma «Aspazija»» autore norāda: varbūt viņas «grieķu sapnis» attiecībā uz Latviju ir nācis par agru, taču —
«rīts tomēr aust, un laiks ir sapņa iedvesmu pārvērst dzīvos tēlos. Un, ja arī šis sapnis būtu vēl par agru sapņots, nāks citi sapņotāji, kas sapņos tālāk un skaistāk. Mans uzdevums ir izpildīts ar šo ierosinājumu: Febs Apolons ir visspēcīgs! Viņš raida savas zelta bultas pār Rīgas melnajiem torņiem un pār visu Latviju: tumsai soli pa solim ir jāatkāpjas.»
Lugas pirmizrāde notiek 1923. gada 1. septembrī Nacionālajā teātrī. Titullomu tēlo Lilija Ērika.
Drāmai «Aspazija» savā heroiskajā skanējumā un asajā tumsonības kritikā radniecīga luga «Torņa cēlējs». Tās sižetā dzejniece izmantojusi teiku par baznīcas celšanu, ko velni nejauj pabeigt līdz tam laikam, kamēr pagrabā nebūs iemūrēta dzīva jaunava. Galvenā varone — klusā, maigā Made — ir upuris, kas nolemts baznīcas būvei. Lugas gaitā viņa top par varoni, kas labprātīgi apņemas iet nāvē, lai meistars Iļģis varētu pabeigt savu darbu.
Būtu nepareizi domāt, ka luga ir veltīta reliģiskas idejas propagandai. Gluži otrādi — šajā drāmā vairāk nekā jebkurā citā Aspazijas sacerējumā skan Joti ass sarkasms pret baznīcas kalpiem, dažādiem varasvīriem un pašu ticību. Ne velti buržuāziskā prese pēc «Torņa cēlēja» parādīšanās uz skatuves pārmet dzejniecei, ka tā radījusi «tendences drāmu», kas pieņemama «tikai sociālistiem», bet ne tiem, kas uz skatuves meklē «mākslu».
«Kaplāns tēlots kā uzdzīvotājs un liekulis. Baznīcas padomes locekļi netikļi un kukuļu ņēmēji, un režija autorei palīdzējusi, traktēdama tos groteskā veidā. Beidzot, vecais dzērājs Mārtiņš bez pārtraukuma aģitē pret dievu. Tā propaganda iet visiem cēlieniem cauri,» raksta O. Liepiņš, «Latvī» recenzēdams pirmizrādi Dailes teātri.
Satīriskās, bieži vien anekdotiskās ainās autore tēlo, ka baznīcas aizbildņi un kalpi paši ir vislielākie tumsoņas, rīmas un velna kalpi. Šeit ļoti brīvi dzejniece no drāmas stila pāriet uz komēdijas stilu, izmanto tautas nostāstus, jokus, burleskas.
Tomēr baznīcas un tās apkārtējās vides kritika nav galvenais drāmā. Tās centrā ir liels darbs un darītāja problēma. Šajā ziņā «Torņa cēlējs» sasaucas ar Ibsena darbu «Būvmeistars
Solness». Arī Ibsena drāmā torņa celšana ir simbols lielai, radošai iecerei, kuras realizēšanai vajadzīga aizrautība, iekšēja skaidrība un uzticība savam aicinājumam.
Lugas centrālais konflikts veidojas starp krodzinieka meitu Madi un meistaru Iļģi. Kad baznīcas krodziņā pirmo reizi ierodas zobgalis un jokdaris Iļģis, baznīcas būve viņam ir tikai nerealizējams sapnis. Made atklāj šo sapni un saprot ieceres diženumu un skaistumu, viņa mudina to pārvērst īstenībā. Dialogā ar būvmeistaru viņa nav ne naiva meitene, ne cilvēks no viduslaikiem. Notiek saruna starp māksliniekiem, kas vēl šaubās par savu aicinājumu, un starp personību, «kas radītāja darbu uztura», kas pati ir radoša dvēsele, jo spēj saskatīt ieceres lielumu un dod spēku uz to tiekties.
«Iļģis: Neko es neesmu radījis, nekas es pats neesmu un neko arī nespēju. Tikai rūgstošs nemiers plēš pušu manas krūšu sienas un drudzis deg manās acīs.
Made: Tie, kurus ģēnijs izredzējis, dus ilgi kā pamiruši un sapņo ar vaļējām acīm. Bet viņu dusa un viņu sapņi nav velti, tie ir priekšteči viņu darbam.
Iļģis: Vai nepietiek ar sapņiem vien? Sapnis ir liela pasaule, bet īstā pasaule ir maza. Es gribētu būt pasaule par sevi, ārpus pasaules.
Made: Ne tev, bet tavam darbam jābūt ārpus tevis un par sevi kā gatavam auglim, kas atšķiras no koka un nokrīt priekš citiem. Citādi tu neesi piepildījies un nerāsi miera.»
Made ir tas spēks, kas piespiež Iļģi ticēt savam aicinājumam, kad neviens vēl netic, un arī tad, kad neviens vairs netic.
Taču IJģis nav stiprs cilvēks, un viņam trūkst drosmes, lai saviem spēkiem realizētu lielo ieceri. Viņš nav arī tik skaidrs, lai paliktu uzticīgs ieceres diženumam. IJģis slēdz līgumu ar bagāto un skaisto komtesi Helijanti, ka tā viņam palīdzēs. Viņš vairs nedomā par darbu «priekš citiem», bet par darbu, kuru beidzot iegūs komteses mīlestību, slavu un bagātību. Pēc īsas iekšējas cīņas viņš piekrīt arī upurēt Madi un iemūrēt to dzīvu baznīcas pamatos.
Bet darbs, kura pamatā likts noziegums, nevar pastāvēt. Madi izvelk no pagraba, tornis sagrūst, bet Ilģi nodod tiesai.