Atkal notiek Iļģa un Mades sastapšanās. Viņa ierodas, lai pēc sena paraduma lūgtu sev meistara dzīvību. Viņa glābj Iļģi darbam. Tornis ir jāceļ vēlreiz, un tikai Iļģis viens to var izdarīt, tas pats Iļģis, kurā sagruvusi jebkāda ticība sev un citiem.
Skaidra, mierīga, garīgi spēcīga kā ceļvede zvaigzne Made atkal stāv Iļģa priekšā. Viņa nesola ne piedošanu, ne mīlestību, ne mieru. Ir tikai viens, kas var glābt meistaru:
«Made: Tas, kas tevi darīs stipru, būs — darbs.
Iļģis: Darbs? Kas ir darbs?
Made: Pašattaisnošanās.
Iļģis: Bet es ciešu.
Made: Darbs ir pašapžēlošana.
Iļģis: Bet es sevi nosodu —
Made: Darbs ir augstāks tiesnesis par tevi pašu.»
Pretī iekšējam tukšumam Made liek ideju, pretī nespēkam — spēku, pretī pasīvai nožēlai — aktīvu rīcību. Viņa cīnās ar Iļģi un par Iļģi. Viņa pati ir it kā daļa no Iļģa, daļa no mūžam augšuptiecošās, radīšanas alku pilnās mākslinieka būtības, tāpat kā Helijante ir otra daļa no Iļģa, no savtīgā, gļēvā un egoistiskā katrā cilvēkā.
Made uzvar tad, kad spēj pārliecināt meistaru, ka viņa darba lielums spēj kādu apgarot un aizraut. Made solās mirt jaunās celtnes mūros, lai Iļģa darbu atkal nesagrautu velni.
Mums vajag, kas sevi upurim nes,
Lai lielākas kļūtu paaudzes, —
saka dzejniece drāmas noslēgumā. Spēcīgi tiek akcentēta doma, kas daudzkārt skanējusi arī Aspazijas lirikā, — vienīgā paliekošā vērtība ir padarītais darbs, kas apliecina cilvēka cildenumu un gara bagātību.
Kā drāmas buržuāziskās Latvijas laikā veidotas arī lugas «Boass un Rute», «Zalša līgava», «Jānis Ziemelis» un «Imanta» («Zilais kalns»). Šo darbu centrā ir psiholoģiskais pārdzīvojums, arī lugā par senlatviešu vadoņiem Imantu un Kaupu. Tāpēc šī drāma neizceļ ideju, kas jau kopš jaunlatviešu laikiem Garlība Merķeļa teikā saistījusi lasītāju ievērību, — cīņu par brīvību. Lielāko uzmanību autore pievērš Imantas, Kaupa un Imantas sievas Aivas sarežģīto jūtu tēlojumam, bet šādi traktēts vēsturiskais materiāls zaudē savu īpašo nozīmīgumu.
Kā maigs mīlestības stāsts izskan pēc bībeles motīviem veidotā luga «Boass un Rute». Te daudz dzejas un jūtu daiļuma, sievietes skaistuma, kautrības un lepnuma cildinājuma. Stipri mainījusies pati rakstības maniere — tā kļuvusi apvaldītāka, klusāka, bet psiholoģiski dziļāk pamatota. Smalki izstrādāti tēli ir gan abi centrālie varoņi, gan Boasa namturis Abimeleks, Rutes māte, kalpu puisis, ko savaldzinājis Rutes daiļums, Noemi.
Interesanti un savdabīgi tēli sastopami arī teiku drāmā «Zalša līgava» — pretrunu plosītā Ziednese, straujais, skaistais un tomēr patmīlīgais Saulgaitis, ar brīnišķīgi dziļo, skaidro mātes mīlu apveltītā Auglone. Sinī lugā nav tās harmonijas un saulainuma kā «Boasā un Rutē». Paralēli vēstījumam par meiteni, kuru zemūdens valstī aizvedis Zaltis, no ainas uz ainu skaudrāk sāk skanēt sāpes par virszemes dzīves disharmonijām. Savtīgums un maziskums ceļ ieroci pat pret neaizsargātiem bērniem, ja tie nav dzimuši kā visi citi. Trauslajai Ziednesei jāiet pāri degošiem akmeņiem, lai pierādītu cilvēkam, kurš sakās viņu mīlējis, ka viņa nav burve.
Tukša zeme, aukstas sirdis, Vairāk tumsas nekā gaismas, Vairāk naida nekā mīlas — Ari jums no jauna vērstiesl
sauc galvenā varone, atvadīdamās no dzīves. Šī dzīves skarbuma un necilvēcības apziņa skan arī komēdijā «Velna nauda»:
Cilvēkiem ir krūtīs naži, Viņu skati — trīti dunči. Silti vēji zarus loka, Nespēj locīt Jaužu sirdis!
Ar sevišķi nospiedošu smagumu pasaules aukstuma izjūta manāma «Jānī Ziemelī». Dzejnieks ir nepiepildītu sapņu, sabradātas mīlestības, sava iekšēja nespēka upuris. Nespēdams paglābties no pretrunām un sāpēm, viņš meklē glābiņu narkozē, un baltais miega pulveris noslēdz viņa dzīvi brīdī, kad radusies vēlēšanās atkal strādāt un izteikt pārdzīvoto dzejā.
Pēdējie publicētie Aspazijas dramatiskie sacerējumi ir komēdijas. «īstais mans elements ir liela stila lugas un traģisms,» raksta dzejniece, stāstīdama par «Velna naudas» tapšanu 1933. g. «Jaunākās Ziņās», «bet šimbrīžam tās nav piemērotas publikas psihei.» Patiesībā komisma elementi bijuši visās Aspazijas drāmās tāpat kā Šekspīra traģēdijās, tikai tagad tie izvērsti daudz plašāk un ieņem centrālo vietu. Visā pilnībā atklājas Aspazijas talanta spēja aizrautīgi un sarkastiski smieties, veidot grotesku. Aspazijas komēdijas dibinās ne tik daudz uz situāciju komismu, kā uz vārdu spēlēm vai antitēzēm. Asprātīgs, spraigs dialogs ir gan «Pūcesspieģeļa», gan «Velna naudas» pamatā.
«Pūcesspieģeli» Aspazija veidojusi pēc flāmu teiku un de Kostēra grāmatas motīviem. Saris de Kostērs savā darbā sevišķi izcēlis Filipa II valdīšanas laika bargumu un nežēlību; Aspazija komēdijai izvēlējusies teiku materiāla otro pusi — pārgalvīgos smieklus, nedarbus, atjautības. «Mūsu laikā un mūsu publikas psihika neatļauj reizē ar šausmām nodrebēt un jautri, omulīgi smieties,» saka dzejniece rakstā «Kā radās «Pūcesspieģelis»».
Sai lugai trūkst pārējiem Aspazijas skatuves darbiem raksturīgā konflikta ar kādu konkrēti veidotu negatīvo personāžu. «Pūcesspieģelis» ir raita raibu ainu virkne, kas dažādos pavērsienos atspoguļo Tila pārdrošos jokus ar karali, grāfiem, mācītājiem, skopuļiem, liekuļiem, meļiem. Tilam nav viena pretinieka, ar kuru viņš cīnītos no komēdijas sākuma līdz beigām, pareizāk — šis pretinieks katrā ainā parādās citā tēlā. Viņa vārds ir muļķība, tumsonība, varmācība.
«Tu staigā pa pasauli, ļaunu peldams un labu celdams, tu augstos gribi pazemot un zemos paaugstināt. Tu zobojies par vapeņiem un dižciltību,» saka Pūcesspieģelim Hesenes zemesgrāfs. Visvairāk darīšanu Tilam iznāk ar Kiselbrikas mācītāju. Noslēguma ainā, trūkdamies augšā no kapa, kurā viņu grib aprakt inkvizīcijas kalpi, Tils ieveļ bedrē Kiselbrikas dieva vārdu sludinātāju. Aspazija uzsver Šarla de Kostēra domu, ka Tils ir mūžam dzīvais tautas gars, tāpat kā mūžam dzīva ir tautas sirds — skaidrā, laipnā, varonīgā Nele.