Es, nezvēru rīklē grimis, Ar smiekliem uzveikšu tos, Kā nerrs es esmu dzimis, Kā varonis nobeigšos —
skan Tila pēdējā dziesma. Jau pieminētajā rakstā par Pūcesspieģeli autore uzsver: «Pūcesspieģelis nav tas, par kuru smejas citi, bet — kas smejas par citiem un tā rāda gara uzvaru.»
«Lielā dzejniece un dramatiķe ir visai pareizi uztvērusi šī savdabīgā varoņa suģestējošo pamatlīniju: tikpat, cik Pūcesspieģelis savā iekšējā satvarā ir dziļš un nopietns tautas brīvības cīnītājs, tikpat tas savā ārējā zīmējumā — pārdrošās asprātībās un veselīgajā humorā līdzinās gandrīz vai ceļojošam nerram un pat klaunam, kas aiz savas dzēlību maskas nes savā sirdī visas tautas sapņus — mūžīgo dzīvotgribu, veidoties uz augšu,» pēc izrādes Dailes teātrī 1932. gadā raksta Jānis Grots.
Komēdija «Velna nauda», ko 1933. gadā izrāda
Nacionālais teātris, tēlo bagātniekus un tumsoņus pašu mājās. Kaut gan dzejniecei neizdodas izveidot pārliecinošus pozitīvos tēlus, viņa sniedz dažas asas satīriskas ainas, simbolos tvertu buržuāziskās sabiedrības atmaskojumu. Tā pilnīgi pakļāvusies naudas un seklu izpriecu kārei. Budzis padzen no mājām meitu, ja viņa iemīlējusi kalpu puisi, bet klanās, līkumos liekdamies, šī paša puiša priekšā, kad tas ierodas smalkās drānās, ar velna dotu naudu. Ja vajadzīgs izvēlēties starp debesu labumiem un elles briesmām, tāds saimnieks atbild:
Hs labāk sargāšu savu kasi
Un krāšu virs zemes tikai naudu,
Jo ari nauda ir nemirstīga.
Pat elle ir modernizējusies, raganas brauc automašīnās, krogu vietā ierīkoti naktslokāli, un velns staigā ar cilindru galvā. Rakstīdama par «teiku komēdijas» tapšanu, Aspazija piebilst, ka tās viela «gluži pieslejas tagadējam laikam un var notikt katru dienu» (1933).
Sabiedriski nozīmīgi motīvi skan vairākām lugām savāktajos materiālos un pirmuzmetumos. Plašāk no tiem izstrādāta drāma «Balta puķe ezerā», kur autore sniedz buržuāziskās jaunatnes sadzīves ainas, parādot, ka šie cilvēki darbu uzskata par negodu. Kā politisku traģēdiju Aspazija iecerējusi «Samsonu un Dalilu». Drāmā «Trīs meitiņas» autore sāk stāstu par mākslinieku, kas atstāj tautu brīdī, kad tā ceļas cīņai pret bargo ziemeli, un dodas uz Miera salu. 1934. gadā Aspazija diezgan daudz strādā pie lugas «Šarlote Kordē un Marats». Neliels fragments — tautas sacelšanās aina pie Bastīlijas — tiek iespiests arī «Jaunākajās Ziņās».
Pirmie dzejoļu krājumi, ko Aspazija sakārto pēc atgriešanās buržuāziskajā Latvijā, ir «liriskās biogrāfijas» III daļa «Raganu nakts» un jaunībai veltītais krājums «Trejkrāsaina saule». Tās ir optimistiskas, spēkpilnas grāmatas, kurās variējas tālāk «Ziedu klēpī» un «Izplestos spārnos» sāktie dabas, mīlas, personības attīstības motīvi. Starp šiem darbiem nav tādas distances tēmu un māksliniecisko īpatnību ziņā kā starp «Sarkanām puķēm», «Dvēseles krēslu» un «Saulaino stūrīti», kur šo distanci noteica prāva laika atstarpe un krasās laikmeta pārmaiņas.
«Raganu naktī» pārsvarā ir mīlas lirika. Kaislīga, trauksmaina, pilna prieka un jūtu skaistuma apziņas. Te vairs nav maigo, trauslo ziedoņa priekšjūtu vai pusbērnišķīgās, pusnopietnās, pusnenopietnās rotaļas, kas valdzināja lasītāju «Ziedu klēpī». Tagad krājumā skan taifūna šalkoņa, melnās, raganiskās vasaras nakts poēzija, asinis satraucošs jūtu uzliesmojums, kas pat sniega pārslu uz lūpām krāso asinssarkanu. Kaut kur aiz spēka un jūtu pārpilnības jūtams nāves drauds, bet arī tam pāri veļas dzīves varenais viļņojums, mūžīgais maiņu un pretmetu plūdums:
Ar tūkstots nāvēm mirt —
Bet nāves slāņiem cauri dīgļa dvēslei šķelties, Ar tūkstots nāvēm mirt un augšām celties.
(«Tūkstots nāves»)
Krājumam «Trejkrāsaina saule» autore devusi apakšvirsrakstu «dzejas ziedonim un jaunībai». Mūža pēdējos gadu desmitos dzejniece par jaunatni domā ļoti daudz. Lielā mērā viņa jūtas vīlusies paaudzē, kas nomainīs tagadējo. Daudziem, Aspazijas vārdiem runājot, trūkst lielu mērķu, noteiktu centienu, daudzus nomāc dzīves apnikums un seklums. Daļa jaunatnes meklē dzīvē baudu, bet ne pienākumu.
Vairākās runās skolu jaunatnei Aspazija uzsver — topošā cilvēka raksturīgākā īpašība ir prasme nojaust jauno, pārvērtēt vecās atziņas un iznīcināt vecos aizspriedumus. Kā paraugu Aspazija vienmēr piemin 90. gadu jaunatni, kas ar savu dedzīgumu, aizrautību un varonību sagatavojusi ceļu pārmaiņām tautas dzīvē, bez šaubīšanās devusies briesmās un cīņā. Šo drosmi viņa grib redzēt arī visjaunākajā paaudzē.
«Ko mēdz vecā pasaule uz jauno runāt?» dzejniece jautā kādā runas uzmetumā «Jaunības ideāli», kas saglabājies Aspazijas arhīvā. Parasti jauniešus brīdina — nebūt pārgalvīgiem, aizrautīgiem. Taču sirmā māksliniece to nevar pieņemt:
«Kā lai es jūs biedinu no aizrautības, bet kā lai es jums reizē garantēju, ka būs labi, ja neaizrausaties?
Tas būtu tikpat kā iepotēt jums miegu, mieru, letarģiju, sacīt: jums ir spārni, bet, no dieva puses, nelaižaties!
Es redzu jūs savā priekšā kā baru jaunu ceļotāju, kas grib skanošas airēs cilāt kā jaunie argonauti.
Nu vai lai es saku — nebrauciet, jo ceļā ir Skilla un Haribdija?… Es iepriekš saku: tādā ceļojumā daudzi iet bojā, un tikai retais sasniegs, un tomēr es jūs nebiedinu…»
Jaunatnei pieder pilnasinīgas, meklējumiem un atklājumiem bagātas dienas. Jaunības asins ir radoša, pilna saules un uguns. Jaunība nes sevī vēl nedīgušu sēklu trauku, un dārgo sēklu nedrīkst izkaisīt vējā. Jaunatnei jādzīvo lielam uzdevumam, tādam darbam, kas sniedzas pāri personiskās dzīves interesēm. Jaunā cilvēka sapņi, domas un atklājumi nav tikai viņa īpašums vien, tās reizē «ir sēkliņas no lielās cilvēces tapšanas». Ziedoņa spars un gaišums, apvāršņu plašums jūtams visā «Trejkrāsainā saulē».