Jaunība Aspazijas uztverē — nesamierināms kontrasts savu laiku pārdzīvojušam, atmirstošam, vecajam. Un šī vecā nav maz. Aspazija ar 20. gadu īstenību nav apmierināta. Dzīve vēl arvien pilna «vakardieņu», kas darbojas pēc savtības un alkatības likumiem. Pasaulē vēl arvien bezgala daudz tumsas un dubļu, degošu sāpju un salstoša naida. Kā lūgšana izskan dzejoļa «Dvēsele» sākums:
Likteni, lēmi mums atkal lielāku laiku, Laiku, kas atkal zvaigznēm un vētrām rada, Lai mums dzīves putekļos nenoslāpst elpa, Lai mēs kaislēs un dēkās nenogrimtu!
Aspazija uzsver — harmonisku un saskanīgu dzīvi virs zemes neradīs ne vecais dieviņš, ne sapnī uzziedējusi brīnumpuķe. To var radīt tikai pats cilvēks, «dvēsele», kas devīga kā saule, strauja kā putekļus kliedētāja vētra, tīra kā zvaigzne. Krājums cildina harmonisku, varonīgu, dziļām jūtām bagātu personību. Pāri dzīves skarbumam, sarūgtinājumam, grūtībām un postam dzejniece izvirza kā likumu dziļas apņēmības, mīlestības un pienākuma apziņas diktēto: «Jādzīvo!» Bet dzīvot nozīmē atraisīt savas būtnes labākos spēkus, veidot pasauli ap sevi labāku un gaišāku.
Zeme, melnā zeme,
Lai ne vairs asarās slāptu,
Zeme, baltā zeme,
Lai zvaigzne starp zvaigznēm taptu.
Tas ir dzejnieces vēlējums jaunatnei. Un doma par jauno cilvēku, kam priekšā visa dzīve, visas iespējas, cildens un liels uzdevums, arī piešķir krājumam pavasarīgi gaišu, trej krāsainas saules mirdzuma caurstarotu noskaņu.
Krasā kontrastā ar «Trejkrāsaino sauli» izskan Aspazijas nākošais krājums «Asteru laikā».
Sī darba pirmās ieceres meklējamas 1922. gadā, kad, kārtojot sarakstītos dzejoļus, Aspazija atzīmē arī krājumu «Raud rudens». Nosaukums laika gaitā mainās, taču paliek grāmata, kur sakoncentrēts vienviet viss smagums, rūgtums un neapmierinātība, kas dzejnieci nomāc pēc atgriešanās dzimtenē.
Asteru laiks ir rudens laiks, brieduma un atziņu laiks. Bet reizē arī birstošu lapu un krēslā tinušos tāļu laiks. Palss mēnessmirdzums, smagas, mitruma piesūkušās miglas, tumšas ēnas un rudens klusums nosaka giāmatas pamattoni. Jau ievaddzejolis glezno vientulības un nāves nojausmu pilnu nakts ainu, kuras fonā no kapa izkāpusī prinča Hamleta ēna risina grūtu un smagu domu:
Vai dzīve labāka pēc manis tapa?
Veii mazāk traģikas? Vai mazāk ziegu?
Šķiet labāk dusēt elementu miegul
Gan grūt ir nebijušam būt,
Bet grūtāk par grūt
Ir jau reiz bijušam ne vairs būti
(«Hamleta monologs»)
Vai dzīve kļuvusi gaišāka? Vai pagātnes cīņas devušas šodienai vieglumu? Liriskais varonis nevar atbildēt apstiprinoši. Viņa paša pagātne bijusi plašāka un diženāka par šodienu. Viņā pašā ir kaut kas no Hamleta, viņš pats ir «reiz bijis», un tagad viņam ir smagi «ne vairs būt».
Dažādi variēdamies, dzejoļu krājuma pirmajās daļās atkārtojas motīvs: nu ir miers. Miers pēc trauksmes, vētrām, ilgām, cerām. Bet tas nav spirdzinošs un veldzējošs miers pēc pabeigta darba, jaunu ieceru sākums. Ir iestājusies letarģija, pazudušas zilās tāles, pazuduši brīnumi.
Spoži sapņi netrauc naktis, Atdod vietu melnam miegam, Pasaciņa nogurusi, Galva lēni slīgst uz ceļiem…
(«Norimis vēji»)
Krūtis ceļas sāpju kliedzienam un atkal noplok — «Lai paliek vien, lai paliek neizsacīts» («Pārgājis negaiss»). Aiz liriskā varoņa bēdām un skumjām jūtama apsūdzība tukšam un seklam laikmetam, kam nevajag lielu spēku, plašu apvāršņu, tālu zvaigžņu.
«Sudraba kaps», «Sadauzīta laiva», «Melnais rāmis», «Saules valsts sabrukums», «Slimais ziedonis» — jau paši dzejoļu nosaukumi raksturo izvēlēto vielu un tās izvērsumu krājumā.
257
Tomēr krājums «Asteru laikā» nav pesimisma dzeja. Aspazijas talanta dziļums slēpjas spējā pacelties pāri savām sāpēm un redzēt pāri
17 1152
savam mūžam. Lai ar cik dziļu iejūtu viņa rakstītu par vientuļa indivīda — sava liriskā varoņa likteni, gala rezultātā dzejniece vienmēr atkāpjas no «es» tēlojuma tuvplānā un paraugās uz dzīvi plašā panorāmā. Un tad dzīve nav ne laba, ne ļauna, bet galīgi negatava, topoša. Tiesa, tajā ir gan noziegumi, gan traģisms. Bet tajā ir bijuši un ir arī lieli brīži, dienas, kas paceļas pāri pār ikdienas mēru, brīži, kas atraisa dvēselē visu skaisto un neparasto. Dzejniece aicina un brīdina:
Lielas dienas, retas epizodes, Stundas, kurās dzīves uguns kaist, Lūko, ka tās dūmos neizgaist, Daudz mums liesmu nav virs zemes lodes, Tās tev ir jānotur.
(«Dienu aumaļi»)
Cilvēks — ugunssargs. Cilvēks — gaismas stafetes nesējs. Visiem laikmetiem cauri skan viņa ilgas pēc plašākiem apvāršņiem, labākas dzīves. Ikvienā gadsimtā atrodams dvēseles cēlums, kas sevi ziedo citiem, fanātisks straujums, kas dzen «uguņos strādāt un degt». Prometeja gaisma nevar nodzist, tā kvēlos laikiem un paaudzēm pāri. Demostēna runas vienmēr būs dzirdamas jūras šalkās, arvien jauni un jauni cīnītāju pulki dosies pret tumsu, un «atkal tos sajūsma nesīs un ceļš tiem būs zibens zem kājām» («Sāpju romantika»).
Redzēt dzīvi kā mūžīgi mainošos pretstatu plūdumu, redzēt nebeidzamu dialektisku cīņu, kas, pierimdama un no jauna pieņemdamās spēkā, turpinās cauri laikmetiem, nozīmē redzēt arī indivīda dzīves jēgu un mērķi.
Tikai, kas atjauno dzīvi, Tas atjauno līdzi pats sevi. Jaunotā dzīvē viņš pirmais Uzdīgs kā agrīnais dziets,
(«Atkal un atkal»)