izskan atziņa, skaidra un noteikta kā Raiņa aforismos. Tā pārcērt Gordija mezglu un piešķir «Asteru laika» dzejai lielu vitālu kāpinājumu. Piešķir varonību, kas piemīt patiesi humānai mākslai, kas, izprotot cilvēka dvēseles dzīvi, apliecina cilvēka dvēseles spēku. Uz Aspazijas šī perioda iekšējiem pārdzīvojumiem visā pilnībā var attiecināt Raiņa piezīmi 1928. gada 1. janvārī, plānojot iecerētos darbus un dzīves tālāko gaitu:
«Stipram būt, uzvarēt. Neļaut uzmākties baiļu, sēru un izmisuma jūtām, kas nāk no visiem apkārtējiem cilvēkiem. Cīnīties līdz pēdējam.
Kad visgrūtāk, krīze, pašnāvība, tad atjaunoties. Savu es uzturēt, tā ir daļa no dzīvības. Ticēt savam spēkam, gribēt to celt un sākt.»
«Homo sum!» — es esmu cilvēks — saka Aspazijas liriskais varonis. Viņš atrodas mūžam mainīgās, mūžam topošās pasaules vidū un pats ir daļa no šīs pasaules. Savu dzīvi viņš mēro ar lielo dabas parādību mērogu.
Akmens dvēsele ir uguns. Dzirkstē šaujas pretī dziņa, Dzeļ un deg, un spīd, un staro, — Vai tu vairāk dedz un staro?
(«Homo sum»)
17"
259
Ja koka dvēsele ir sula, kas raisa lapas un ziedus, tad cilvēka dvēselei jābūt tikpat dzīvinošai. Ja zieda dvēsele ir smarža, kas prātus ap
ņem saldā mulsumā, tad cilvēka dvēselei tāpat jāizstaro maigums un mīla. Pati saule, Zemes radītāja, zvaigžņu auklētāja, aicina līdzināties sev un jautā liriskajam varonim: «Cik tu liels un plašs, un radošs?»
Ar plašu alegoriju, dziļu filozofisku tvērienu Aspazija dzejolī «Cīņas arēna» glezno pasaules un dzīves ainu. Tā ir nemierā dunošā jūra, kur ārdoši un uzceļoši spēki, neatrisināmā mutulī saķērušies, met bangas pret klinšainiem krastiem. Visur un vienmēr kūsā «cīņa starp iegūto veco un vienmēr topošo jauno». Nekas nespēj «atstāvēt laikam», kas nāk ar jaunām maiņām, ar jaunām ārdošām vētrām. Tas, kas vēl vakar pletis plašāku dzīves loku, šodien jau kļūst šķērslis attīstībai un pats sabrūk «jaunsvaigu ideju» priekšā. Vai kāds gūs gala uzvaru? Vai reiz būs miers? To velti taujāt. Dzīve vieno ārdošos un būvējošos spēkus vienā vienīgā maiņas mutulī, un tieši tāpēc tā ir gan neganti skarba, gan neganti skaista.
Trīsreiz mirt nav par daudz, lai Vienvienīgu reizi tik dzimtu I
sauc liriskais varonis krājuma pēdējā lappusē. Ir pazudis Hamleta drūmais vaicājums, ir pazudušas nomācošās un aukstās rudens krāsas, miglas un melnās ēnas. Pāri pretrunu sadursmēs vibrējošai pasaulei, viesuļu un saules pavadīta, iet dzīvība. Tā ir neuzvarama, jo dzīvībai piemīt mūžīgā atjaunošanās un atdzimšanas spēja.
«Asteru laika» filozofiskās dzejas savu risinājumu turpina arī nākošajos krājumos, sevišķi «Dvēseles ceļojumā». Dzīves pretstatus un ciešanas tēlodama, Aspazija nekad nerimst apliecināt drosmi dzīvot, un tas ir viens no viņas pēdējo dzejoļu krājumu lielākajiem nopelniem. Lai spīdētu, jāspēj sadegt, tāpēc drūmajiem akordiem viņas mākslā arvien pāri paceļas liesmains dzīves un cīņas prieks. Kā mākslinieka ticības apliecinājums skan dzejolis «Skaista ir debess»:
Skaista ir debess, kaut zibšņu pilna tā rūso, Negaiss ar sauli maiņā viens otru tik cej, Skaista ir dzīve, kas šalko un puto, un kūso, Tukšoto trauku arvienu no jauna kas smej.
«Dvēseles ceļojumā» Aspazija kā ļoti svarīgu tēmu izceļ indivīda ciešo saistību ar tautu. Neviens nav «par sevi vien». Ikkatru simtas saites tur pie kopības, kas pastāvējusi pirms atsevišķa cilvēka ienākšanas pasaulē un paliks pēc viņa aiziešanas. Ikkatrs cilvēks ir reizē pagājušo laiku auglis un sava laika zieds, kas briedēs sēklas jaunai nākotnei. Augot pāri pār tautas pašreizējām dzīves robežām, raujot citus līdzi ar savu sajūsmu, viņš spēj ienest sīkajā ikdienā lielumu un piepildīt pats savu mūžu («Viens un tauta»).
Jo spilgti indivīda un tautas vienība jūtama mākslinieka dzīvē. «Ikvienam cietējam viņš tuvs un draugs», lielajā «masu kori» viņš dzied solo. Vārds, ko teicis mākslinieks, ir kā dziļi pagātnē un zemē sakņojies, laikmeta saules apspīdēts un audzēts zieds. Mākslinieka daiļrade apvieno cilvēces gara ieguvumus, paver perspektīvu uz augstāku dzīves attīstības pakāpi.
Liela daļa krājuma veltīta mīlas lirikai, tas lielās un pretrunīgās mīlas piemiņai, kas vienojusi Aspaziju ar Raini. Šeit vairs nav jūtu noreibuma, autore raugās pagātnes poēzijā un sāpēs ar lielu mieru, skaidrību un skumjām. Atkāpies viss gaistošais un pārejošais. Arī mīla ir bijusi mūžīga attīstība un pretmetu cīņa. No dzejoļa uz dzejoli, asociācijās un salīdzinājumos izsekojot pašai Visuma tapšanai, iet doma: divi mīlētāji ir neapvienojami kontrasti, kas tiecas viens pēc otra, kas karo viens ar otru, kas saplūst viens ar otru un atkal, attīstīdamies jaunā veidā, nostājas viens pret otru jaunai, sarežģītai mijiedarbībai. Skarba un lepna, bet reizē dziļi cilvēciska skan atziņa:
Mēs ne viens otram līdzīgi, —
Mēs pretstati:
Es — tev,
Tu — man
Varbūt pat naidīgi.
Bet vienā gan:
It kā pa uzkāptām kāpēm
Es līdzīga tavām sāpēm.
(«Dvēseļu ceļojums»)
Arī šajā grāmatā kā tumšs apakštonis skan nemiers ar šauro dzīvi, laikmeta pelēcību, kas iznīcina cilvēku sirds siltumu un poēziju.
Pats pretrunīgākais Aspazijas lirikas kopojums — «Kaisītās rozes». Kompozīcijā un noskaņā tas sasaucas ar otra politiskā strupceļā nonākuša dzejnieka — Viļa Plūdoņa grāmatu «Pretim saulei» (1937). Kā viena, tā otra grāmata sākas ar ulmaniskās Latvijas slavinājumu, ar veltījumu «vadonim». Bet gan vienā, gan otrā grāmatā, lai cik nekonsekventi tas arī liktos, pēc idejiski kļūmajiem un mākslinieciski neizstrādātajiem sacerējumiem atkal skan smeldzoša vientulības izjūta un nemiers ar šauro un smacīgo atmosfēru dzimtenē. «Kaisīto rožu» nodaļā «Birstošas lapas» šis nemiers ieguvis pat satīrisku kodīgumu, kaut gan parasti dzejoļu krājumos Aspazija neuzņem darbus ar satīrisku nokrāsu. Virkne epigrammu zīmē buržuāzisko aprindu pārstāvju portretus. Tur ir «Cēlais», kas nekad neaiziet ekstrēmos un «nekā viņš ļauna nedara, Bet nedara arī laba». Tur «Pakalpīgais», kas vienmēr visiem sola un apsola, bet patiesībā «tup un silda olas, un neko neizperē». Tur «Ideālists», kas nicina naudu un materiālus labumus, bet, ciešāk ieskatoties, atklājas, ka viņš nicina tikai «cita naudu — ne savu». Atkal un atkal izlaužas nemiers ar dzīves tukšumu, sīkmanību, lielu ideālu trūkumu: