Tie lielie laiki izbeigti, Un dzisuši lielie guņi, Dus mierā senie centieni Kā baroti klēpja suņi.
(«Lielie laiki»)
Visām epigrammām raksturīgs lakonisms, trāpīgi, kodolīgi salīdzinājumi, ironija. Šis pats lakonisms, formas skaidrība un tiešums izceļas arī sentencēs. Aprauti un dinamiski, it kā sarunas formā Aspazija risina domu par paliekošo un aizejošo dzīvē, par cilvēka spēku un vājumu, par lielas idejas, sabiedrībai vajadzīgas ieceres neuzvaramību:
Ja arī kalnu avotu Jūs vienā vietā aizbērtu, Vai cerat to jau pazudušu? — Viņš otrā vietā lauž klintis pušu.
(«Kalnu avots»)
Zīmīgi, ka liriskā varoņa iekšējās pretrunas «Kaisītajās rozēs» Aspazija necenšas pārvarēt, kamēr iepriekšējos darbos (atskaitot varbūt vienīgi «Dvēseles krēslu») viņa vienmēr devusi kādu atziņu kopsavilkumu un vērtību pārvērtējumu. Ja krājuma sākumā izskanējusi doma, ka 30. gadu pārmaiņas darīs laimīgu dzimteni un «cilvēks cilvēkam vairs nebūs svešs», tad grāmatas noslēgumā skan tās pašas sāpes un nemiers, kas caurstrāvojuši «Izplestu spārnu» un «Asteru laika» traģiskākās nodaļas:
Ak, cik mēs vientuli! Mēs paši sevi pat nepazīstam Un nīstam, tauta tautu nīstam; Un tomēr saucam, brāli, tāli! Un paši sev esam, brāji, tik tāļil Ak, cik mēs vientuļi!
(•Ak, cik mēs vientuli!»)
«Kaisītās rozes» būtībā ir pēdējais Aspazijas dzejoju krājums, kur ievietoti jauni dzejoļi. Grāmatā «Zem vakara zvaigznes», kas iznāk vācu okupācijas laikā, daja darbu ņemti no agrākiem kopojumiem, sevišķi no «Izplestiem spārniem» un «Dvēseles ceļojuma». Taču ap krājumu grupējas vesela virkne līdz šim nepublicētu un neizpētītu rokrakstu materiālu, kas pēdējā gadu desmitā nonākuši J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Tajos var izsekot ne tikai grāmatas tapšanai, bet arī nepabeigtajiem meklējumiem dzejnieces mūža pēdējos, vissmagākajos gados.
Par konkrētiem vēsturiskiem notikumiem dzejniece gandrīz nekur nerunā tieši. Laika noskaņas dzejā ienāk pastarpināti, caur personisko pārdzīvojumu prizmu, bet to savukārt nosaka viss smagais izjūtu komplekss vientulībā un atrautībā no sabiedrību dzīvinošiem spēkiem. Dažādos uzmetumos arvien jaunos variantos skan «vecuma traģēdijas» motīvs, «vecā trimdinieka» tēma, par kuru jau pašā 20. gadu sākumā daudz domā ari Rainis. Pie «atbrlves ugunskura» viņš sēdējis. «Visus nākotnes sapņus viņš sapņojis». Nu dzīve viņam iet garām, viņš kļuvis lieks un nevajadzīgs.
Viņa nogurušām kājām Visi ceļi ir par garu. Viņa nogurušām acīm Katra gaisma ir par asu. It kā noguruši putni Domas pagurst tālāk laisties. Skrandaina dzīve, Līpoši dub)i, Lupatains darbs!
Atnākuši «skumjie vakari», kad vienīgie draugi ir lietus aiz loga un lampa uz galda. Bet tad «nakts iekrīt mūžu bezgalībā bez trokšņa», pārdzīvotais nolobās kā čaula un izdziest arī lampas gaišums:
Ak, dvēsle, dvēsle, tu vairs nepazīsti, Kas esi un kas biji IsU.
Vēl jo asāku šo izmisumu dara kara ainas vācu okupācijas laika neizstrādātajos dzejoļu uzmetumos. Kā gaišs sapnis pretstatā smagajām, ar apokaliptisku vērienu ieskicētajām kara drausmām izceļas ilgas pēc miera, cilvēciskas dzīves, harmonijas. Viens no gatavākajiem dzejoļu uzmetumiem par šo tēmu — «Miers».
Miers, tu mūžības sudraba rasa, Kā slāpstošas sirdis pēc tevis prasa,
Kā puķes dvēseles iztvīkušas. Nāc, viena mākoņa maliņa, mirdzi, Ar zelta lietutiņu mūs spirdzi, Nāc, kur tu esi, nāc, kur tu cēlies, Melns nāves mākons mums pāri vēlies.
No pašas mūžības bezdibeņakas.
Tik tāli, tāli mazs mākonīts projām slīd, Tu nenāksi šodien, tu nenāksi rīti
Šīs tematikas dzejoļi veido smeldzošāko, drūmāko lirikas daļu. Taču Aspazija dzīvo plašas amplitūdas jūtu viļņojumos līdz pašām pēdējām mūža dienām. Viņas mākslā pulsē nemitīga kontrastu cīņa. Pagurums un spēku kāpinājums. Bezizeja un jaunu ceļu atklāsme. Spītīgais «tomēr» paliek nesalauzts arī šajā laikmetā. Spēcīga personība paceļas pāri sakāvēm.
«Tev jātic bij sev pašam, kad neticēja vēl neviens, kad tava zvaigzne nebij uzlēkusi, kad spēka tev bij gana. Nu tici sev, kad netic vairs neviens un zvaigzne norietusi. Dedz jaunu zvaigzni!» raksta dzejniece kādā uzmetumos atrastā piezīmē. Bet uz citas lapiņas atstātās rindās jūtams, ka šī sīkstuma problēma nav tikai atsevišķas, individuālas dzīves jautājums vien:
Tās lielās dienas,
Kas palikušas atmiņā,
Kad kritušas bij šķiru sienas.
Bet atmiņa vienpate nekustīga Kā pūstošs ūdens vērties staignājā. Kā balta ūdensroze peld bez saknēm, Ne krāsas tām, ne smaržas.
Bet atmiņai ir jābūt atziņai Un atziņai — no jauna sākums. No šķeltas sēklas jāaug jaunai audzei.
Arī pēdējo gadu uzmetumos atrodami pavasarīgi dabas ainu skicējumi. Tā nav mazsvarīga nejaušība. Dabas tēlojums Aspazijas, tāpat kā
Raiņa dzejā, ir viens no visspēcīgākajiem komponentiem ne tikai noskaņas veidošanā, personības iekšējās pasaules atklāsmē, bet ari sociālo problēmu, filozofiskās domas risināšanā. Kad «medus smarža no brūnām bitēm pilda gaisu», kad «uz mākslinieka paletes zemes brūnums, zāles zaļums, debess zilums», tad atkal ieskanas sen pazīstamās variācijās mūžam jaunās nemiera, aizrautības, darbības tēmas. Atkal vētra sniedz pretī roku. Atkal šalcoša, skrejoša, putaina Daugava palu ūdeņos traucas pretī jūrai, sviež gaisā putojošus virpuļus un sauc: