Mostaties, mostaties atkal jaunotai dzīvei, Hei, kā tur rauj! Hei, kā tur grauj!
Mostaties, kaistošie vēji, briestošās dzīslas! Darbā līdz, darbā līdz!
Aspazijas spēka avots arī šinī laikā paliek — dialektiska dzīves izpratne. Ja arī dzejniece nav pareizi vērtējusi daudzas sociālas un politiskas parādības, tad vienu viņa tomēr zina nešaubīdamās: dzīve, sabiedrība, Visums nemitīgi attīstās. Jaunas sabiedrības formas nomaina aizejošās asās pretrunu sadursmēs. Un, ja Aspazija nosoda karu, tad viņa ar aizrautību cildina dialektisko vecā un jaunā cīņu. Arī mūža noslēgumā viņa raksta: «Caur mierīgajiem pasaule nav uz priekšu tikusi, bet gan caur nemierniekiem.» Arī tagad viņa atzīmē: «Revolūcijas nav padotas parastajiem vērtējumiem. Tās ir erupcija, kas pasauli pārrada no jauna. Tās morāli nostāda uz citu bāzi.»
Runājot par savu un savas paaudzes likteni, Aspazija ar skumjām piezīmē: «Mēs dzīves galotni nesasniegsim. Mums atliek tikai kritiens pa bezdibeņiem.» Un tomēr viņa tāpēc nenoraida cīņu, vētru, nemieru.
Dzejoļu uzmetumos atkal un atkal atkārtojas sensenā tēma — indivīds un sabiedrība, atsevišķa cilvēka vieta lielajos vēsturiskajos noti kūmos, mazā Es vieta Visumā. Blakus tādām populārām Aspazijas vārsmām kā Jaunās strāvas laikā rakstītajai atbildei «Rūdolfam Blaumanim», kā «Dvēseles ceļojumā» ievietotajam dzejolim «Viens un tauta» vēl 40. gados rodas uzmetums «Es un mēs»:
Nav pasaule vairs es, bet mēs,
Mēs visi kopā ievērpti lielo notikumu austuvē,
Es paliek par mēs,
Pasaule nav spoguls priekš tevis vien.
Ikvienam tiesības uz savu dzīvi. Ikvienam tiesības dzīvi izprast «pēc sava prāta un savu prātu viņā iemiesot». Ikvienam jāizlauž savs ceļš uz zvaigznēm, jādara savs darbs. Bet, nonākot pie darba tēmas, dzejniece nonāk arī pie cilvēka nemirstības un mūžības problēmas. Ir ne vienu reizi vien runāts par misticismu un reliģiozitāti Aspazijas mūža noslēgumā — gan sensacionālos avīžu rakstos 30. gados, gan atmiņās par dažādiem dzejnieces izteicieniem. Atstātie rokraksti liecina tikai par vienu nemirstības izpratni — cilvēka augšāmcelšanās un nemirstība ir viņa darbs.
Cik darbā liek viņš karstas sirds un gara, Cik tāli viņš priekš nākotnes to dara, Tik tāli skarts viņš nemirstības stara.
Radoša gara tēls — viens no spēcīgākajiem, visvairāk izmantotajiem tēliem dzejoju uzmetumos. Tā nav pārdabiska būtne, reliģijas jēdziens.
Tas ir auglīgais, spēcīgais, uzvarošais cilvēka darbs, pirmais un īstais progresa nesējs, attīstības apliecinātājs. Viņam arī vienīgajam tiesības uz mūžīgumu:
Gars, pasaules satricinošais, kalnus pārstatošais, kalnu kāpējs, dzelmju nirējs, kur paliec, kad mirsti?
— Es nemirstu, es dzīvoju tālāk.
Visas Aspazijas pēdējo gadu piezīmes rakstītas, jaušot drīzu nāves tuvošanos. Citādi tas arī nevar būt, un dzejniece raugās pretī nāvei gan ar rūgtumu, bet ar mierīgu un skaidru skatu. Dzīve ir dzīvota pilnām alpām, kaut arī reizēm to būtu gribējies redzēt laimīgāku, vieglāku, harmoniskāku. Atgriežoties pie pārdzīvotā vērtējuma, domājot par cilvēkiem, kas nāks pēc viņas, izmisīs smagos dzīves brīžos, apmulsuši vērsies pasaules pretrunās un daudzveidībā, uz kādas lapiņas Aspazija uzmet «Garīgo testamentu»:
Es tev atstāju kā mantojumu Visas pasaules skaistumu un Visas pasaules ciešanas.
Ņem rožu vaiņagu un melno krustu, Tie nav viens no otra šķirami: Skaists nebūtu skaists, ja neredzētu, kas
neskaists,
Labs nebūtu labs, ja nebūtu ļaunuma. Lai ritums neapklustu,
Viss ir dibināts uz pretstatiem.
Viss trauc un steidz, un rit, un mūžam kust,
Gars liesmām cauri iet un nevar kust,
Gars nevar zust. Viņš pats tas traucējs, dzinējs.
Aspazijas liriskais varonis ir un paliek spēcīga personība. Spēcīga ne tāpēc, ka nepazītu sāpes un bēdas. Spēcīga tāpēc, ka spēj pārvarēt iekšējas pretrunas, tikt galā ar sāpēm un ticēt nākotnei, ideālam. Bet ideāls ir darbs un daile, gaismas pils, ko nerada atsevišķi ģeniāli indivīdi, bet brīvi cilvēki brīvā darbā:
Darbam blakus daili Virs ēkas uzcelt kā torņa smaili, Kas darbu kronē, —
Viens gaismas pili tu neuzcelsi, Bet akmeņus gan klāt tu velsi Un kopu brīvē līdzi tiksi ierauts. Viens cej visumu, Visums cej kopību.
Daļa no šīm tēmām pabeigtā veidā ievietotas krājumā «Zem vakara zvaigznes» un sastāda apmēram pusi no grāmatā publicētajiem dzejoļiem. Dziļā līdzdalībā kara negaisos plosītās tautas liktenim skan dzejoļi «Sarkanota saule lēca», «Dzimtene», «Saulīt, saulīt». Traģiskā noskaņā veidojas visiem sen pazīstamās, visiem tik tuvās tautas dziesmas pārfrazējums:
Saulīt, saulīt, ko tik vēlu lēci?
Saulīt, kur tik ilgi kavējies?
Vai tik tāli bija viņi kalni?
Saulīt, vai tik dzija bij tā salna?
Vai tiem bāra bērniem bij tik salti?
Vai tiem bāra bērniem bij tik salti?
Saulīt, saulīt,
Vai tik dziļa bij aiz kalniem salna?
«Zem vakara zvaigznes» spēcīgi izvērsts arī cilvēka aiziešanas motīvs. Un varbūt pats saviļņojošākais šajā grāmatā ir lielais un klusais miers, ar kādu liriskais varonis noraugās savas dzīves galā. Tīrs un apskaidrots kā Vāgnera mūzikā skan vakarzvaigznes motīvs.
Vakarzvaigzne manam logam Gluži tuvu pienākusi — Zvaigznīt, tu nekad tik skaisti Neesi vēl spīdējusi. —
Minu, minu, ceros, ceros, Vēl kā sapnī piemiguši: Saki manim — kādu mīklu Tu man minēt uzdevusi? /…/
Vakarzvaigzne, žēli, žēli, Ko tu skumja palikusi? Ko tu kavējies tik vēli, Tu vēl gaidot palikusi?