Vakarzvaigznei aizejot, līdzi aizies arī cilvēks. Zūd robeža starp būt un nebūt, jo ir izkristalizējusies atziņa, ka dzīvība nekad nebeidzas, ka dzīves formas ir bezgala daudzveidīgas. Māksliniece saista nodzīvoto mūžu, padarīto darbu pie bezgalīgā, mainīgā un nerimtīgā pasaules ritējuma un šajā ritējumā saskata arī savu nemirstību. Pilns dzīvības mīlas, mīlestības pret reizē skarbo un labo, bargo un maigo zemi skan liriskā varoņa lūgums nāvei:
Naktī kā mirdzošam meteorītam Ļauj no debesu krūtīm rist, Gaiši žilbošās liesmās tītam, Zvaigžņu lietū uz zemi krist. /…/
Lai kā liegu lapiņu kliedu, Atrisušu no galotnes, Mani kā smaržīgu jasmīna ziedu Ziedoņa vēsmiņa gaisos nes.
Vētrā dod man uznirt kā kaivai Un, kad negaiss sāk ēnu mest, — Dod man dzīvības grimstošai laivai Dvēseles spārnus pāri plest.
Lai kāda bijusi dzīve, tā dzīvota, ejot «caur visām sāpēm un mokām», kvēli tiecoties pēc liela ētiska ideāla, tiecoties pēc humānisma, iekšējas saskaņas, tiecoties izzināt cilvēka mūža jēgu un vietu Visuma mainīgajā plūdumā. Ritumu lokā aizrit mūži. Pasaciņa pārvēršas īstenībā, un īstenība aizejot top par pasaciņu. Straumes izsīkst seklumā, un no sēkļiem izlaužas jaunu upju sākumi. Dzīve ritēdama it kā atkārto jau reiz noietu loku, līdz pārkāpj ierasto ceļu un dodas uz priekšu.
Un pagātne
Ir sēklas grauds un jauna nākotne,
Mums katra diena jauna sākotne —
tā ir gala atziņa pēdēja Aspazijas darbā.
Un Raiņa tauta dzīvo Aspazija.
Mirdza Ķempe
omājot par Aspazijas dzīvi un daiļradi kopumā, nāk prātā izcilā franču rakstnieka humānista Romēna Rolāna grāmata par mākslinieku Zanu Kristofu. Tā noslēdzas ar simbolisku ainu: cauri naktij un mutuļojošai upei ci'vēks nes bērnu, tikko nojauzdams rīta svīdumu pāri tumšajam krastam. Bērns kā smaga nasta nospiež viņa plecus. Viņš nezina tā vārdu, tikai dzird balsi, kas skubina: «Uz priekšu!» Bet svešais bērns ir Jaunā diena, Rīts, ko satraukti gaida, par ko kaismīgi cīnās pretrunās sašķeltās pasaules cilvēki 20. gadsimta sākumā, paši vēl skaidri nezinādami, kāda būs viņu zeme Jaunās dienas gaismā.
Kaut arī parasti nemēdz runāt par vienu varoni, kura tēls iet cauri visai mākslinieka daiļradei, Aspazijas daiļradē, īpaši dzejā kā dziestošu un uzliesmojošu prožektoru gaismā dažādos rakursos, dažādos laikposmos parādās viena seja, veidojas viens portrets, iekšēji sarežģīta, pretrunās un ciešanās ārdēta cilvēka tēls. Līdzīgi Zanam Kristofam, arī Aspazijas liriskā varoņa
dvēsele ir bijusi «degošais krūms». Ari tā pazinusi «Tirgus» kņadu, «Rīta» svaigumu, «Dumpja» varenumu. Teika par pārcēlāju, kas noslēdz Rolana varoņa dzīvesstāstu, var simbolizēt arī Aspazijas mūža kopsavilkumu, tā stiprās un vājās puses.
Dzirkstošā spēkā traukdamās netveramās tālēs, Aspazija ienāk latviešu literatūrā kā spilgta progresīvā romantisma pārstāve. Uz Aspaziju pilnā mērā attiecas padomju un ungāru literatūrvēsturnieku rakstu krājumā «Eiropas romantisms» (1973) sniegtais romantiskās mākslas raksturojums: «Dvēseles pasauli dzejā un glezniecībā atklāja tieši romantiķi, un lirikas jauno poētisko iespēju skaitā tieši viņi ienesa atbrīvotāju subjektivitāti.» Aspazija izaugusi klasiskās literatūras, iepriekšējo romantiķu paaudžu un daļēji arī sabiedriski aktīvo reālistu labāko mākslas tradīciju garā. Viņa spēcīgi izjūt sava laikmeta dzīves pulsu. Tāpēc dzejniece spēj Jaunās strāvas laikā ienest topošajā latviešu literatūrā tieši modernās personības problēmas, romantiskā pacēlumā tēlot 90. gadu cilvēka alkas pēc harmoniskas un pilnskanīgas dzīves. Visa Aspazijas uzmanība pievērsta cilvēka dvēseles — izjūtu, centienu, sapņu atklāsmei, kas lielā mērā — gan dzejā, gan drāmā ir pašas autores iekšējās pasaules atklāsme. Šis cilvēks, mainoties laikmetu vēsturiskajiem notikumiem, mainoties pašas dzejnieces dzīves izpratnei, mainās līdzi un tieši tāpēc paliek kā pastāvīgs elements Aspazijas mākslā. Vienmēr pulsē viņa lielā vitalitāte, dzīves slāpētais un nenoslāpējamais temperaments. Ar visu savu būtni viņš traucas pretī pasaulei. «Dzīvot, dzīvot vēl!» — šis kvēlais vēlējums skan cauri visai Aspazijas dzejai.
Tēlodama dziļi jūtošu, komplicētu, nemierā vibrējošu varoni, dzejniece nevar apiet pretrunas, ar kurām saskaras cilvēks šķiru sabiedrībā. Aspazija asi izjūt dzīves pretmetus, nesaskaņu starp to, kam būtu jābūt, un starp to, kas ir īstenībā. No šejienes asā apsūdzība laikmeta nejēdzībām, sociālajām netaisnībām «Zaudētās tiesībās», «Neaizsniegtā mērķī». No šejienes apsūdzība buržuāziskās sabiedrības seklumam un trulumam «Asteru laikā», «Velna naudā». No šejienes protests pret varmācību, despotismu, garīgu sastingumu — vispārinātā, ne tik konkrēti noformulētā veidā — «Vaidelotē», «Sidraba šķidrautā», «Aspazijā», «Zalša līgavā».
Kā īpaši spilgta līnija Aspazijas 90. gadu daiļradē izvēršas stāstījums par darba sievietes ekspluatāciju kapitālistiskajā iekārtā. Aspazija pievērš uzmanību sievietes garīgajai pasaulei, parāda sievieti kā personību.
Tiesa, reālistiskas laikmeta panorāmas un sadzīves detaļu zīmējumi Aspazijai, kā jau romantiķei, nav talanta stiprā puse. Taču gan 90. gados, gan gadsimta sākumā visus pārsteidz un aizrauj protests pret to, kas neatbilst dzejnieces priekšstatiem par pareizu sabiedrisku kārtību. Savā augstākajā kāpinājumā dzejnieces nemiers ar pastāvošo iekārtu iegūst revolucionāru skanējumu, viņas liriskais varonis nāk kā jauna laika pravietis.
18'
275
Savā tālākajā literārajā darbībā Aspazija bagātina un padziļina veselu rindu nozīmīgu tēmu. Viņa izvērš mīlas liriku, atklādama tajā vēl nebijušu temperamentu un jūtu kvēli, tēlodama intīmās jūtas kā garīgi bagāta cilvēka būtnes neatņemamu sastāvdaļu. Viņa ienes jaunas glez