nas un krāsas dabas lirikā, meistarīgi savienodama dabas fonu ar liriskā varoņa iekšējās pasaules atklāsmi. Pavisam jaunā pavērsienā Aspazija skata bērnības dienu pasauli, izmantodama to kā izejas punktu pārdomām par cilvēka dzīves aicinājumu un jēgu, lielajiem attīstības un pilnveidošanās likumiem.
Ar Aspazijas ienākšanu literatūrā nesaraujami saistīta viņas uzstāšanās par demokrātisku, sabiedriski aktīvu mākslu. Literatūrā dzejniece redz lielu sociālu spēku, kam jāstimulē dzīves attīstība, jāveido augstas ētiskas īpašības katrā cilvēkā.
Aspazija savu uzskatu pamatos ir demokrāte. Kaut arī viņa dzīvi redz kā nepārtrauktu pretrunu vienību un pretrunu cīņu, līdz marksistiskai sabiedrības attīstības izpratnei viņa nekad nav nonākusi. Ar jaunības perioda daiļradi viņa palīdz idejiski sagatavot buržuāziski demokrātisko revolūciju. Jaunā strāva un 1905. gads gan Aspazijas, gan viņas liriskā varoņa dzīvē paliek kā augstākie, kā kulminācijas punkti. Viss pārējais ir vai nu nonākšana līdz šim laikam, vai arī šī laika atbalsis. Aspazija neizprot, ka 1905. gada revolūcijas turpinājums ir sociālistiskā revolūcija. Šeit pamats viņas sabiedrisko uzskatu neskaidrībai, kas īpaši negatīvi parādās 30. gados, kad dzejniece galīgi neizprot izveidojušos politisko situāciju un viņas nostāja mums nav pieņemama. Taču dzejnieces daiļrades dziļāko kodolu politiskie nomaldi skar maz.
Ir, protams, Aspazijai spēcīgi un vāji darbi. Ir darbi, kuros progresīva, sabiedriski nozīmīga doma izpaužas ar lielu skaidrību un māksliniecisku spēku. Ir darbi, kuriem vairs palikusi tikai vēsturiska nozīme dzejnieces pašas iekšējo pretrunu sīkākā pētījumā. Bet labākajos sacerējumos līdz mūža galam turpinās demokrātiskās mākslas tradīcijas, cīņa par garīgi aktīvu, harmonisku cilvēku, kas uz saviem pleciem nes Jauno dienu — arī tad, kad dzejniece nezina, kādai jābūt šai Jaunajai dienai.
Aspazija risina daudzus jautājumus — sociālus, psiholoģiskus, filozofiskus, ētiskus. Taču, izsekojot viņas mākslai kā vienotam procesam, nevar neredzēt, ka aiz visiem daudzajiem jautājumiem stāv viens — indivīda un sabiedrības attiecību problēma, atsevišķā un kopuma problēma. To Aspazija risina visdažādākajos aspektos un visdažādākajos pagriezienos atkarībā no gūtās dzīves pieredzes, mākslinieciskās meistarības.
Indivīda un kopuma attiecību problēma neinteresē tikai Aspaziju vien. Patiesībā tā ir katra liela mākslas darba pamatproblēma, vai nu mākslinieks to risina tieši, vai neapzināti. Naivā veidā tā sastopama jau seno tautu folklorā, tā attīstās un pilnveidojas ikvienā mākslas uzplaukuma laikmetā. īpaši spēcīgi tā skan 19. un 20. gadsimtā, kad cilvēks asāk nekā jebkad agrāk izjūt sevi kā sabiedrības daļu, apzinās sevi gan kā dzīves pārveidotāju, gan kā dzīves upuri. Bez šīs problēmas atklāšanas nevar pilnīgi izanalizēt un saprast ne Gētes «Faustu», ne Ibsena filozofiskās drāmas, ne T. Manna darbus, ne Raiņa dzeju. Lai arī daudzkārt risināts, šis filozofiskais jautājums ir tik plašs un dziļš, ka ik paaudzei, ik māksliniekam jāturpina tā atveidojums arvien jaunās niansēs, arvien jaunos mākslas tēlos. Tas padziļinās un paplašinās līdz ar cilvēces attīstību.
Aspazija arvien no jauna apliecina: indivīds ir dabas, pasaules, sabiedrības daļa. Ap sevi viņš vienmēr jūt lielos objektīvos ārpasaules likumus, dzīves pretmetu sadursmes, kas bijušas pirms viņa un būs pēc viņa. Līdz ar savu ieiešanu dzīvē viņš «ierauts tiek visumā iekšā». Dzīve izraisa viņā sajūsmu, dzīve dara sāpes, mudina darboties un cīnīties.
Arī Aspazijas daiļradē ar pilnām tiesībām var runāt par tēmu, ko literatūras kritiķi allaž akcentējuši, analizējot izcilā norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena mākslu, — par cilvēka aicinājuma tēmu. Sevišķi spēcīgi tā iezīmējas «Sarkanās puķēs», kur tā ļoti konkrēti saistīta ar sabiedrības ideāliem Jaunās strāvas laikā, ar masu centieniem, kas modušās cīņai par savu attīstību. Taču nebūt ne ar mazāku spēku tā skan arī «Sidraba šķidrautā», «Aspazijā», «Torņa cēlējā» un citās drāmās un dzejoļu krājumos. Būt uzticīgam savam aicinājumam, kas nav tikai cilvēka paša dziņu piepildījums, bet prasa dzīvot sabiedrībai, ziedoties tās labā, pārvarēt savu «es» mīlestības, darba, pienākuma vārdā, — ar šo problēmu tiešāk vai netiešāk saskaras ikviens Aspazijas pozitīvais varonis. Ne visi viņi spēj būt līdz galam uzticīgi dzīves, laikmeta uzliktajam uzdevumam. To nevar izdarīt, piemēram, Guna. Taču tas nenozīmē, ka šinī gadījumā Aspazija aizstāvētu «es» tiesības pretstatā sabiedrības interesēm. Gluži otrādi — kvēli juzdama līdzi savai varonei, dzejniece viņu nedz attaisno, nedz aizstāv. Viņa to nolemj objektīvi nenovēršamai, dzīves lielo likumu nosacītai bojā ejai, kas sagaida vislielākās individualitātes, ja tās nespēj būt uzticīgas visdiženākajam un humānākajam sevī — aicinājumam.
Aspazija tēlo stipras personības. Viens no viņas dzejas visiemīļotākajiem tēliem, kas parādās arvien jaunās un jaunās variācijās, atceroties 1905. gada un Jaunās strāvas notikumus, ir liriskais varonis, kas gājis savam laikam pa priekšu, pirmais sacēlies pret tumsu un salu, pirmais paudis dzīvības vēsti. Šo individualitāti nedrīkst sajaukt ar individuālistu. Viņš neiet piepildīt savas vēlmes un kaislības, bet nāk, «ziedoņa sūtīts», viņš pārstāv tos daudzos, kas sekos pēc viņa. Te viņa spēka avots, te viela tai īpašajai, varonīgajai poēzijai, kas bieži vien ar kāpinātu patosu, saasinātām krāsām glezno šīs personības diženumu. Veidojot šādu individualitāti, dzejniece radījusi neaizmirstamu pieminekli Jaunās strāvas un 1905. gada revolūcijas skaidrajiem, aizrautīgajiem varoņiem, kas bijuši līdz galam uzticīgi cīņas aicinājumam.