Stipra personība redzama arī Aspazijas mūža otrā pusē rakstītajos sacerējumos. Tiesa, tagad tā nav tik monolīta kā abos gadu desmitos ap gadsimtu miju. Tā dziļi cietusi sakāves sāpes, dzīves pretrunas. Saņēmusi no mūža mazāk, nekā gaidījusi. Dzīve viņu liekusi un lauzusi, atņēmusi daudzus sapņus un ilūzijas. Tā likusi saprast arī vissmagāko — nenovēršamo cilvēka bojā eju. Aspazija necenšas skatīties dzīvē ar nepamatotu, vieglu optimismu, slīdēt pāri traģiskajam un laikmeta pretrunu vai paša cilvēka dzīves rituma nosacītajam. Bet tur, kur ir jādod kopsavilkums par bijušo un nākošo, tur, kur ir jāizšķir, «vai rudens vien, vai rudens — vai atkal ziedons ir?», tur Aspazijas liriskais varonis paliek uzticīgs rītdienai, uzticīgs tam, kas vēl būs, kaut arī viņš pats vairs rītdienā neeksistētu.
Aspazija redz dzīvi kā nemitīgi attīstošos pretrunu plūdumu. Atsevišķais indivīds tajā parādās un pazūd, īsajā dzīves mirklī apjauzdams gan pasaules lielumu un diženumu, gan atstādams nākamajām audzēm sava padarītā darba augļus.
Kaismīga un skanīga, bagāta iekšējā saturā, Aspazijas daiļrade daudziem nākošo paaudžu māksliniekiem bijusi spēcīgs pamudinājums literārajai darbībai, sevišķi rakstnieka gaitu sākumā.
Es mīlu tavas kaislās jūtas, Tu vētru, liesmu dzejniece! Es mīlu tavu aukas sparu, Tu visa gļēva naidniecel
Tavs jūtu spēks kā milzu bangas Man pagurušās krūtis veļ Un debess augstumos aiz zvaigznēm Kā varens gaismas ģēnijs ceļ!
raksta Kārlis Skalbe 1899. gadā veltījumā «Aspazijai», kad rodas viņas sabiedriski asākie dzejoļi.
Daudz jūsmas par Aspazijas talantu pauž jaunās progresīvās dzejnieces Klitijas (Alvīnes Skujas) vēstules uz Kastaņolu pirmā pasaules kara priekšvakarā. Jau desmit gadu vecumā viņa ar aizrautību lasījusi Aspazijas liriku un, dzejnieces gaitas sākot, allaž atcerējusies viņas mākslas iedvesmojošo, cildeno paraugu.
«Bet vissaprotamāku, visdzīvāku, vismlļāku valodu runājat tomēr Jūs! Tas viss ir tik dārgs, tuvs, it kā no paša dvēseles dziļumiem izaudzis, kas vienmēr bijis tik nenojausts, miglains. Bet piepeši notiek brīnums: kāds liels gars, kāda būtība to runā, viss it kā piedzimst, sevī noskaidrojas un brīnumā čukst: jā, tas bija tas, tas nenojaustais, nezinātais!» (Vēstule 24. februārī 1913. g.)
Rainis vēl savā mūža novakara, kad starp dzejniekiem radusies atsvešināšanās, ieraksta kāda biogrāfiska darba iecerē: «Iniņa paliek dzīves karaliene. Aizrādīt, ka visas tālākās dzejas pilnas viņas. Viņas talantam slava.» (4. aprīlī 1926. g.)
Kā īstas, patiesas mākslas piemēru Aspazijas daiļradi atceras Tautas dzejniece Mirdza Ķempe. Viņa veltījusi Aspazijai vairākus daiļdarbus — dzejoļus un miniatūru «Sidraba šķidrauts», allaž uzsvērdama mākslinieces talanta skaistumu un spēku, personības diženumu. Runādama par latviešu klasiskās dzejas pārstāvjiem, kas devuši drosmi un pienākuma sajūtu darbam, Mirdza Ķempe dzejolī «Stafete» raksta:
Manī ir balsis un sejas, Elpas, kas neizgaist.
Auseklis — rīta zvaigzne, Rainis deg — Saules stars, Mēness mirdzumā aiznes, Aspazija, tavs gars.
Aspazija un Mirdza Ķempe pārstāv dažādus laikmetus latviešu tautas dzīvē un dzejā, tomēr tieši Mirdzas Ķempes lirika savā skanējumā Aspazijas dzejai ir vistuvākā. Abām māksliniecēm radniecīgs ne tikai lielais temperaments, plašā jūtu amplitūda, izteiksmes krāšņums un spilgtums. Tuvība atklājas arī cilvēka garīgās pasaules atklāsmē, jūtu un filozofisko pārdomu tēlojumos. Sevišķi spilgti tā izceļas Mirdzas Ķempes miniatūrās «Dzintara spogulis» (1968) un dzejoju krājumā «Cilvēka ceļš» (1969), kur lielā mākslinieciskā patiesīgumā atklājas cilvēka mūža ritums, pārdzīvojumi, sāpes un tajā pašā laikā — prasme skatīties pāri individuālās dzīves lokam, skatīt dzīvi kā pretrunu plūdumu, kā cīņu par cilvēcību.
Aspazijas dzejā skan dziļš dzīves cildinājums un optimisms, kas izaug cauri visasāko pretrunu, sāpju traģisma, nāves izjūtām, optimisms, kas top cīņā ar paša varoņa alkām pēc miera un atpūtas, aizmirstības. Skan ticība cilvēka spēkam, viņa darbu, viņa domu nemirstībai — tautā, cilvēcē.
Tu neesi par sevi vien, — Tevi simtas saites ar tautu sien, Kas bij priekš tevis un būs pēc tevis.
Tu reizē auglis un reizē zieds, Tavas saknes dziļi pagātnē stiedz, — Vai izrautām saknēm tu dzivot spētu?
Tik tad tu sevī noslēgts loks, Kad pāraudzis citus kā sulīgs koks, Kas augdams izaug pāri pār sētu.
Ņem sīkā dzīvē lielu valodu, Rauj citus līdz ar savu sajūsmu: Tur, vienpatim, tev ir sava loma.
Bet zini, mirkļa iedvesma,
Kas uzšaujas kā raķete,
Lai top par dziļu, skaidru domu.
Lai viss, kas plūsmā pārdzīvots, Kā likums iznirst noskaidrots Un kļūst par nākamības sēklu.
Šeit, ietērpts oriģinālā un skaidrā mākslinieciskā apvalkā, tad arī slēpjas tas kodols, kas dzejnieces mākslā svarīgs mūsdienu cilvēkam. Ticība dzīves attīstībai, aktivitāte, garīgas pilnības alkas, nozīmīgi ētiski ideāli, humānisms — tās ir lielas mākslas pazīmes, kas saglabājas no paaudzes paaudzē.
IZMANTOTIE AVOTI
Markss K., Engelss F. Darbu izlase. 2 sēj. R., 1950. Ļeņins V. I. Raksti. 9. sēj. R., 1949.
Latvijas KP CK Partijas vēstures institūts. Latvijas Komunistiskās partijas vēstures apcerējumi. 2. sēj. 1920—1940. __R., 1965.
Aspazijas daljdarbi
Aspazija. Sen-Hellādas drāma. 5 cēl. R., [1923] 152 lpp. Asteru laikā. Rudens dzejoļi. R., 1928. 111 lpp. Atriebēja. Drāma iz pagājušā gadu simteņa piecos cēlienos.
Fragments. Pēterburgā, 1904. 88 lpp. Boass un Rute. Drāma pēc blbeles motīviem trijos cēlienos,
četrās ainās. R., 1925. 66 lpp. Ciņa par nākamību. Novele. R., 1894. 70 lpp. Dvēseles ceļojums. Dzejas. R., 1933. 128 lpp. Dvēseles krēsla. Dzejas. Pēterburgā, 1904. 92 lpp. Dzeja. 2 sēj. 1. sēj. R„ 1966. 424 lpp. Dzeja. 2 sēj. 2. sēj. R., 1966. 596 lpp. Izplesti spārni. Dzejas. R., 1920. 159 lpp. Jānis Ziemelis. Kāda dzejnieka traģēdija 24 ainās. — «Atpūta», 1931, № 307—309, 311—320. Mana dzīve un darbi. Autobiogrāfija un kopoti raksti. 1. sēj.