— To visur redzu — katrs saules stariņš, Kas pieri aizskar man, kā vēstnesis No viņa nāk: pat putniņi, kas garām Gar manu logu skrej, man mīļus vārdus Nes spāmu galiņos — un pati es Kā dziesmu pilna lakstīgala esmu, Kam spārni pil no zelta lāsītēm.
Mirdzas laimes un maldu augstākais kāpums ir trešā cēliena noslēgums, kad Laimons slepus ierodas svētnīcā, lai aizvestu Asju. Viņu ielenc krīva ļaudis, un kunigaitim vienīgā izeja — izlikties, ka gribējis nolaupīt karaļmeitu. Nu svinamas kāzas. Ceturtā cēliena katastrofa ir nobriedusi: galīgā izmisumā Mirdzas priekšā uz ceļiem metas Asja un lūdz atdot viņai Laimonu. Vienā mirklī Oļģerta meita uzzina, ka viņas laime bijusi vēja zieds, ka Laimons viņu nav mīlējis, ka krīvs aiz aprēķina gribējis viņu padarīt par vaideloti. Sabrūk ticība cilvēkiem, priekšstats par dzīvi, atsedzas bezdibenis starp sapņiem un īstenību. Ir pazemota sievietes mīlestība, apvainots karaliskais lepnums, pašapziņa. Uzliesmo atriebības alkas pret Laimonu un Asju, pret «ļauno pasauli», kas iznīcinājusi viņas ilūzijas. Tas ir pilnīgs pavērsiens Mirdzas raksturā un lugas varoņu likteņos. Karaļa uzmācīgās labvēlības lutinātais Laimons un visu cienītā vaidelošu priekšniece Asja ieslēgti važās pie kauna staba. Krīvs un karalis apvienojušies, lai sodītu tradīciju un likumu pārkāpējus. Bet Mirdza brīvprātīgi apliek vaidelotes šķidrautu un dod zvērestu, ka pati nonāvēs tos, kas apsmējuši viņas mīlestību.
Ja līdz ceturtajam cēlienam visa dramatiskā cīņa norisinājusies ap Mirdzu, sagatavojot viņu katastrofai, tad drāmas noslēgumā konflikts pārsviežas karaļmeitas dvēselē. Ar atriebības alkām saduras agrākie priekšstati par to, kādam jābūt cilvēkam, valdnieces lepnums cīnās ar gaišām, pašaizliedzīgām jūtām, kas mīlestību saprot nevis kā laimes gūšanu sev, bet kā laimes došanu mīļotajam. Mirdzā uzvar humānisms — viņa vairs nekaunas par to, ka mīlējusi bez atbildes, bet gan par to, ka kaislību uzliesmojumā grūdusi Laimonu un Asju nāvē. Mirdza izcīna uzvaru pati pār sevi. Viņa atbrīvo nāvei notiesātos, tā izlīdzinot konfliktu, kas, kunigaiša un vaidelotes beztiesīgā likteņa radīts, izraisījies starp tiem un sabiedrību.
Taču paliek citas pretrunas, ko nevar atrisināt važu noņemšana. Mirdza nonākusi konfliktā ar pašu dzīvi, kas nav piepildījusi viņas ilgas, sagrāvusi ticību cilvēkam, radījusi neremdināmas sāpes. Vēl tagad dievi prasa upuri, un Mirdza aiziet no dzīves, ziedodama sevi Asjas un Laimona vietā.
Mirdzas tēlam dotas dažādas interpretācijas. Andrejs Upīts «Latviešu literatūrā» 1951. gadā rakstīja, ka tajā izteicas tikai «sievietes iedzimtā tieksme pēc vīrieša, kas nerēķinās ne ar kādiem šķēršļiem vai atkal nesasniegšanas gadījumā iznīcina pati sevi». Taču šāds spriedums sašaurina drāmas izpratni. Mirdza aiziet no dzīves tāpēc, ka pasaulē, kas pilna nesaskaņām, viņai nav vietas. Mirdzas traģēdija, kā to sarunā ar K. Freinbergu 1922./23. gada teātra sezonā norādījusi pati Aspazija, nav tikai mīlas traģēdija: «Mīlestība Mirdzai nav gala mērķis, tā ilgojas caur to pēc jaunas, jaukas pasaules izjūtām.» Bet šāda pasaule Aspazijas attēlotajā senajā Lietuvā nav atrodama. Tās kontūras poētiski iezīmē Mirdzas dziesma pirmajā cēlienā: «Mēness starus stīgo». Un tieši kā trauksmi pretī labākai, skaidrākai dzīvei, nevis kā aiziešanu no dzīves šo dziesmu 90. gados uztver arī jaunais skatītājs.
«Mirdza savā dziesmā ieliek visu savu jauno, daiļo, dzejisko dvēseli, kurā tikko pamostas pirmās mīlestības jūtas, tās mīlestības, kura nav nekas cits kā tikai nevaldāma cenšanās un ilgošanās pēc visa augsta, cēla, daiļa, mūžīga, varena, pēc visa, ko vien no mūžu mūžiem meklējuse ar sāpēm visa cilvēce,» 1894. gada 217. «Dienas Lapas» numurā raksta anonīms recenzents. «Vaidelotes» pirmuzveduma lomu izrakstos atrodas kāds režijas svītrots monologs, atvadu vēlējums karalim pēc Laimona un Asjas atsvabināšanas, kas saglabājies Nacionālā teātra bibliotēkā un tagad atrodas J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Tajā krietni konkrētāk izcelta karaļmeitas doma par ceļa sagatavošanu humānākai, skaidrākai dzīvei:
… Un nu, mans tēvs, Tev pabeigt darbu, ko es iesākuse … Ak, atver visiem nākamības vārtus, Vel tumsas slogu nost, kas cilvēci Par kropli nospiež, ļauj tai attīstīties Kā kokam milzīgam, ļauj žēlastībai Kā maigai rasai krist uz viņas lapām Un mīlestības siltai saulei skūpstīt Tās galotni…
Tāpat kā visas nākamās Aspazijas lugas, «Vaidelote» īpatnēja ar to, ka šo darbu dramatismu un kaislību kvēli iznes uz saviem pleciem sievietes. «Vaidelotē» pirmo reizi uz latviešu skatuves visa uzmanība pievērsta sievietes garīgās pasaules atsegšanai un pirmo reizi sievietes tik aktīvi, tik neatlaidīgi cīnās par savu laimi. Te vairs nav M. Pēkšēnas «Ģertrūdes» sentimentālo scēnu, kas noslēdzas ar iemīļotā iegūšanu. Te nav arī A. Alunāna lugas «Kas tie tādi, kas dziedāja» varones Skaidrītes saļimšanas likteņa priekšā. Kā norāda recenzents A. «Dienas Lapā», tad Aspazijas varoņi ir vīrišķīgi raksturi un «reti kur pat izteicienos dzirdama lieka gaudulība, kādu sastopam tik bieži pie mūsu kungiem rakstniekiem» (1894, Nr. 15).