TOMASS GIFORDS
ASSASSINI
PROLOGS
1982. GADA OKTOBRIS, ŅUJORKA
Pavecais kungs atgādināja melnu, plēsigu putnu, kas traucas pa sudrabaini mirdzošu ledu. Slidoja viņš neparasti labi.
Klausīdamies, kā slidas griež ledū glītus, precīzus rakstus, un juzdams sejā dzestro rudens vēju, viņš jutās ar sevi ļoti apmierināts. Uztvere bija neparasti asa, un svarīgās dienās - kā šī - tā bija vienmēr. Gaidāmais uzdevums dāvāja neatkārtojamas izjūtas - tādās dienās viņš bija viens pret likteni, viens pret Dievu. Tādās dienās viņam bija skaidra savas esības jēga.
Viss šajā pasaulē kļuva saprotamāks, jo zaudēja noslēpumainību. Rīta migla izklīda, un, izlauzusies pa augsto balto mākoņu starpām, uzspīdēja saule. Netālu slējās Rokfellera centra torņi, soļu ritmu noteica no skaļruņiem plūstošā mūzika, un, domās kavēdamies pagātnē, viņš ļāvās sava graciozā slidojuma burvībai.
Slidošanu viņš bija apguvis zēna gados uz Hāgas aizsalušajiem kanāliem. Ar bērnības iespaidu īpašo sīkstumu viņa atmiņā bija iegrauzušās ainas, kādas cilvēki nekad neaizmirst, - drūmas ēkas, piesniguši parki un svina pelēkas debesis ar smagiem mākoņiem virs senās pilsētas, virs tās dambjiem un vējdzirnavām. Tas, ka dzirnavu vairs nebija, neko nenozīmēja. Viņa domās to spārnu lēnā kustība paliks uz mūžiem. Slidu svelpjošā skaņa, tām saskaroties ar ledu, nomierināja gluži tāpat kā savulaik vējdzirnavu spārnu rāmā griešanās. Dienās, kad veicams darbs, viņš tam gatavojās atslābinādamies. Jaunākā paaudze to varbūt dēvētu par meditēšanu, taču būtība tāpēc nemainījās. Bija jāpanāk maksimāla domu koncentrācija, tik ideāla, ka vairs nav jūtams, ka centies to sasniegt. Ceļš uz to bija slidošana. Laiks drīz izzudīs. Viņš pārvērtīsies visu redzošā acī, kam nekas nepaliek nepamanīts, kas saplūst ar veicamo uzdevumu, ar Dieva nodomu. Drīz. Pavisam drīz.
Mugurā pavecajam kungam bija melns uzvalks ar garīdznieka apkaklīti un melns lietusmētelis, kas citu slidotāju, lielākoties pusaudžu, vidū plandījās viņam aiz muguras kā viduslaiku apmetnis. Viņam ne prātā nenāca, ka plandošais mētelis viņa izskatu padara draudīgu un ļaunu vēstošu. Tāds nebija viņa mērķis. Viņš bija priesteris. Viņš bija Baznīca. Viņa smaids bija neparasti laipns un viesa mieru. Viņš bija labestība, no viņa nebija jābaidās. Tomēr slidotāji grieza viņam ceļu un meta zaglīgus skatienus, it kā viņš grasītos tos vērtēt vai nosodīt. Lielāku aplamību nevarēja iedomāties.
Viņš bija gara auguma virs ar sirmiem, viļņainiem, atpakaļ at- sukātiem matiem, kas atsedza augstu, cēlu pieri. Šaurajā sejā, kurā izcēlās garš deguns un plata mute ar plānām lūpām, bija manāma iecietība, kāda piemit labam lauku ārstam, kurš izprot dzivi un nebaidās nāves. Viņa ādai piemita gandrīz caurspīdīgs bālums, kas mūža gaitā bija iegūts krēslainās kapelās, vāji apgaismotās cellēs un biktskrēslā. Slidojot un koncentrējoties platā mute savilkās tikko manāmā smaidā. Viņa ķermenis bija kalsns un ļoti sportisks. Viņam bija septiņdesmit gadu.
Slidodams viņš turēja melnos ādas cimdos tērptās rokas sev priekšā, it kā dejotu ar neredzamu partneri. Cimdi piegulēja cieši - gluži kā paša āda. Skrapstošā ierakstā no skaļruņiem plūda dziesma no filmas, ko viņš, lidodams Alitalia 747 uz Ņujorku, bija redzējis. Meitene dziedāja, ka dzīvos mūžīgi, ka izies ārā un uzlidos lidz pašām debesim.
Viņš meta līkumus starp bērniem, kas šeit slidoja, un veikli traucās ap glītām meitenēm cieši pieguļošos Guess džinsos, gariem, plīvojošiem matiem un tik muskuļainiem gurniem, ka džinsi gluži vai plīsa pa vīlēm pušu. Tādas pusaugu meitenes viņam allaž atgādināja draiskus kumeļus. Viņš nekad nebija redzējis kailu sievieti. Diez vai vispār par tādu kādreiz bija domājis.
Pacēlis kāju, viņš slidoja uz vienas slidas, to veikli virzīdams gan uz priekšu, gan atpakaļ un riņķodams pa slidotavu kā liels melns putns. Viņa acis bija piemiegtas, it kā viņš redzētu cauri laikiem savu atmiņu ainas, un to zilais, dzidrais skatiens, kas atgādināja ledu vai augstkalnu ezeru bez dibena, bija vērsts taisni uz priekšu, nepauzdams pilnigi nekādas emocijas, it kā būtu pats par sevi.
Dažas meitenes, vērodamas paveco priesteri tik skarbu un nepieejamu slidojam garām, sačukstējās un spurca, tomēr viņu skatienos bija manāma cieņa un atzinība - slidojumam, spēkam un kustību stilam.
Taču priestera prātu nodarbināja dienas atlikusī daļa, un meitenes viņš tikpat kā neredzēja. Viņas acīmredzot bija pārliecinātas, ka dzīvos mūžīgi, ka izies no mājām un lidos. Tas, protams, bija jauki, taču padzīvojušais priesteris domāja citādi.
Piepeši tieši viņam priekšā izplestām kājām uz ledus nokrita četrpadsmit gadus veca meitene. Uz pakauša kopā saņemtie mati vien noplīvoja. Viņas draugi smējās, un meitene purināja galvu.
Priesteris pieslidoja viņai no mugurpuses un, satvēris viņu aiz padusēm, ar vienu plustošu kustibu piecēla kājās. Aizzibē- dams garām gluži kā varens krauklis, viņš pamanīja meitenes sejā pārsteigumu. Pēc brīža tajā atplauka plats smaids, un viņa negaidītajam palīgam uzsauca "paldies!". Priesteris pār plecu pamāja.
Drīz pēc tam viņš uzmeta skatienu pulkstenim, noslidoja no ledus, atdeva īrētās slidas un mantu glabātavā paņēma savu portfeli. Viņš dziji elpoja, juzdamies neparasti viegli un lieliski pārvaldīdams adrenalīna pieplūdumu.
Uzgājis pa kāpnēm, viņš pameta slidotavu un piegāja pie ielas tirgotāja, no kura nopirka sālsstandziņu. Kājās stāvēdams, viņš uzzieda sāļajam cepumam sinepes, to apēda un iemeta salveti atkritumu tvertnē. Pēc tam devās garam Piektās avēnijas veikalu pasāžai, šķērsoja ielu un apstājies noraudzījās uz Svētā Patrika atedrāli. Viņš nebija sentimentāls cilvēks, taču, lūkojoties uz lielajām baznīcām, krūtīs allaž kaut kas iesmeldzās. Priesteris bija cerējis noskaitit lūgšanu, taču slidošana bija ieilgusi, tāpēc viņš nolēma lūgšanu noskaitīt prātā.
Uz šo tikšanos viņš bija mērojis tālu ceļu.
Bija laiks iet.
ROMA
Vīrietis gulēja gultā iepretim liela televizora ekrānam, bet futbola spēli, kas tur risinājās, neskatījās. Viens no sekretāriem pirms aiziešanas bija ielicis videomagnetofonā kaseti un uzmanīgi to ieslēdzis, taču vīram gultā interese par šo spēli pēdējā laikā zuda. Futbols ienāca prātā reti - vienīgi tad, ja viņš atcerējās sevi bērnībā to spēlējam Turīnā, un tas bija pirms daudziem, daudziem gadiem. Nesen ar kurjeru no Sanpaulu atvestā kasete viņam bija vienaldzīga. Pasaules kausa izcīņa futbolā vairs nebija dzīves norise, kas viņu interesēja.
Virs gultā domāja par savu nenovēršamo nāvi tā, it kā ļaunais liktenis uzglūnētu kādam citam. Tāda raudzīšanās uz notikumiem viņam vienmēr bija lieti noderējusi. Jau agrā jaunībā viņš apguva prasmi domāt par sevi trešajā personā - kā par Salvatori di Monu. It kā no malas, viņš ar jautru smaidu vēroja Salvatores di Monas cītīgo un pārdomāto augšupeju pa karjeras kāpnēm, atzinīgi mādams ar galvu, kad Salvatore di Mona dibināja savienību ar šīspasaules varenajiem, un pieredzēja Salvatori di Monu sasniedzam pēdējo, visaugstako virsotni savā joma. Brīdī, kad, Salvatore di Mona, ja tā var teikt, beidza eksistēt, viņš pieņēma Kallista vārdu un kļuva par Romas pāvestu, Svēto Tēvu - pāvestu Kallistu IV.
Savos astoņos Vatikānā aizvadītajos gados viņš neizcēlās ar īpašu pazemību un izcilu prātu, toties bija ļoti veiksmīgs un neparasti praktisks. Viņš nenodevās izsmalcinātām intrigām, kas allaž ir šis vietas neatņemama sastāvdaļa, un uzskatija, ka viņa karjera tikai mazliet atšķiras no lielas daudznāciju korporācijas vadītāja karjeras.