- Kur tik neesmu bijusi! Bet tas ir garš stāsts. Šajā pēcpusdienā atlidoju uz mājām. Kopā ar Kērtisu. Vai atbrauksi, Ben? Tas ir svarīgi.
- Vai tu esi slima?
- Nē. Esmu nobijusies. Parunāsim par to vakarā - labi?
- Labi. Vai tēvs tur ir?
- Nē. Viņš piedalās valdes sēdē Manhetenā…
- Labi.
- Kāpēc tā vaicā?
- Man patīk, ja zinu, ka viņš kaut kur krūmos gaida, lai man no ēnas uzbruktu.
- Pusdeviņos, Ben. Es mīlu tevi, kaut arī tu esi liels aplamnieks.
- Pirms brīža Vinnijs Helorans nosauca mani par antikristu.
- Vinnijs vienmēr pārspīlē.
- Es ari milu tevi, mās. Kaut gan esi mūķene.
Dzirdēju, ka viņa klusi nopūšas un noliek klausuli. Brīdi es sēdēju, mēģinādams atcerēties, vai agrāk viņas balsī esmu saklausījis bailes. Ne reizi.
Tajā vakarā atstāju biroju agrāk nekā parasti - mana darbadiena nereti ievilkās lidz astoņiem deviņiem. Pirms kāpšanas Mercedes, lai dotos uz Prinstonu, vajadzēja ieiet dušā un pārģērbties.
Taksometrs izlaida mani Septiņdesmit trešās ielas un Medisona avēnijas stūrī. Diena pamazām ietinās miglā, un ielu laternas, ēnu un mikluma apņemtas, mirgoja. Es devos uz parka pusi, prātodams, kas notiek ar māsu. Slapjās ielas spīdēja. Tikai pirms nedēļas bija beigusies pasaules kausa izcīņa futbolā, bet aukstums turējās gluži kā ziemā. Saltā migla dzēla vaigos.
Veļa… Man nebija noslēpums, ka viņa devusies uz Romu, lai vāktu materiālu grāmatas rakstīšanai. Vēlāk māsa atsūtīja atklātni no Parīzes. Nebiju cerējis ieraudzīt Veļu Prinstonā agrāk par Ziemsvētkiem, zinādams, ka viņa stingri ievēro savus pētniecības un rakstīšanas grafikus. Taču nu, pārtraukusi darbu, viņa bija šeit. Kas gan tā izbiedējis māsu, ka viņa parradusies mājās?
Mierināju sevi ar domu, ka drīz vien to uzzināšu. Galu galā māsa nereti sacēla jezgu par neko. Biju lietas kursā vienīgi par to, ka viņa pēta Baznīcas darbību Otrā pasaules karā. Vai tas būtu viņas ierašanās iemesls? Ar Veļu nekad neko nevarēja zināt. Viņa nebija tāda mūķene, kādas atcerējos no Sentkolumbkilas pamatskolas laikiem. Šī doma arvien mani uzjautrināja, un brīdī, kad piegāju pie savas smilšakmens mājas, jutu, ka sejā man rotājas muļķīgs smaids. Nez vai ir kas tāds, ar ko mēs divatā netiktu galā. Tas vēl nebija piedzīvots.
Kad, pārbraucis pa Džordža Vašingtona tiltu pāri Hudzonai, es uzņēmu kursu uz Prinstonu, piepeši man kājā no aukstuma, mitruma un saspringuma iesmeldzās senā sāpe, mans jezuīta laika suvenīrs. Satiksmes plūsma pamazām kļuva brīvāka, un drīz es paliku viens ar vējstikla slotiņu vēzieniem un magnetofonā skanošo Elgara Koncertu čellam un orķestrim. Ceļš kļuva aizvien slidenāks, un lietus vērtās slapjdraņķī. Es braucu piesardzīgi, valdīdams automašīnu, kas riepu mazās berzes dēļ kuru katru brīdi varēja slīdēt.
Prātā ienāca līdzīgs vakars pirms kādiem divdesmit gadiem, kad jutos tikpat nelāgi. Toreiz bija ziemas beigas - vismaz baltas, nevis netīri pelēkas, - un es, tāpat kā šajā vakarā, braucu mājup, uz Prinstonu. Es baidījos no sarunas ar tēvu, jo man negribējās viņam stastit par to, kas noticis, un ko tadu viņš nekādā ziņā nevēlētos dzirdēt. Tēvs necieta asarainus stāstus un neveiksmes, kas viņa izpratnē nebija nekas cits kā gļēvums. Jo tuvāk nāca Prinstonā, jo mazāk es gribēju tur nokļūt. Un tā naktī, ko Bulvers-Litons dēvētu par tumšu un vētrainu, es traucos garām ledus un sniega laukiem, gluži kā zaglis bēgdams no saviem mēģinājumiem kļūt par jezuītu. No mēģinājumiem kļūt par cilvēku, kadu tēvs vienmēr bija ilgojies mani redzēt.
Hjū Driskils vēlējās, lai esmu kopā ar jezuītiem, lai esmu pakļauts stingrai disciplīnai un dzīvoju intensīvu intelektuālu dzīvi. Tēvam patika apzināties, ka ieņemšu vietu pasaulē, ko viņš saprot un ko zināmā mčrā kontrolē. Viņš bija tik egocentrisks, ticēdams, ka ar savu bagatibu un uzticību Baznīcai, saviem labajiem darbiem un ietekmi ir starp tiem cilvēkiem, kuri veido valdošo eliti, baznīcu Baznīcā. Reizēm man šķita, ka tēvs sevi pārvērtē, bet - ko gan es zināju?
Iespējams, visā visumā viņa uzskati par sevi bija pareizi. Drū Samerheiss gadu gaitā bija man pastāstījis daudz ko tādu, kas pierādīja, ka tēva pārliecībai par savu svarīgumu ir pamats. Samerheiss ilgi bija tāds pats draugs un mentors tēvam, kā tēvs - visuresošajam Kērtisam Lokhartam. Pēdējā laikā no Samerheisa vārdiem es nopratu, ka tēva un Lokharta galvenais sarunu temats ir nākamā pāvesta vēlēšanas.
Es atcerējos daudzus faktus no savas dzives, kas tēva svarīgumu apstiprināja. Manā bērnībā kardināls Spelmens - toreiz viņš bija vai nu biskaps, vai arhibīskaps, īsti neatminos, - no Ņujorkas vienmēr brauca pie mums vakariņās, un tas nozimēja, ka esam kas īpašs. Viņš ieradās gan Prinstonas mājā, gan divstāvu mājā Parka avēnijā, no kuras atteicāmies pēc nelaimes gadījuma ar māti. Dažreiz dzirdēju vecākus uzrunājam viņu par Frenku, un reiz viņš mani izbrīnīja, teikdams, ka valkā aligatora ādas kurpes. Varbūt man bija ienācis prātā izpētīt, vai viņam nav māla kājas.
Droši vien tas bija Veļas zvans, kas viesa manī šo satraukumu un atsauca atmiņā senās dienas, lika atcerēties tēvu un Spelme- nu ar viņa aligatora ādas kurpēm, un jezuītus, un to pusaizmir- sto nakti ar slideno ceļu un sniegputeni, kad, vezdams sliktas ziņas un bažīdamies, ko tēvs teiks par viņam sarūpēto vilšanos, braucu mājās.
Tas bija pirms divdesmit vai vairāk gadiem.
Agri no rīta, kad putenis bija mitējies un nakts melnums atkāpies, ceļu patruļa, izbraukusi vētras upuru meklējumos, uzgāja manu Chevy ietriekušos kokā un turpat līdzās mani. Nekas neliecināja, ka uz apledojušā, pieputinātā ceļa es būtu bremzējis, tāpēc viņi nosprieda, ka esmu aizmidzis. Dažreiz tā gadās. Taču tās bija blēņas. Man bija lauzta kāja, un es biju gandrīz nosalis, lāču galvenais bija tas, ka nakts vidū biju sapratis, ka labāk ir mirt nekā izstāstīt tēvam par sevi un jezuītiem.
Protams, laika gaitā tēvs nojauta patiesību. Tas bija lasāms viņa acīs, kurās gailēja neremdināms izmisums, gluži kā bākas ugunis tumšā, nodevīgā krastā, aicinādamas mani mājās, mājās. Viņš zināja. Viņš zināja, ka esmu mēģinājis izdarīt pašnāvību, katoļa lielāko grēku, un tas bija vēl viens, ko viņš nespēja man piedot.
Paldies Dievam, ka ir Veļa. Viņš patiešām tā man slimnīcā pateica. Ne tādēļ, lai aizvainotu vai pazemotu. Tēvs gluži vienkārši to zem deguna nomurmināja. Pēc tam kad apzināti biju mēģinājis atņemt sev dzīvību, izvēlēdamies nebūtību, kad biju izstūmis tēvu 110 lēmuma pieņemšanas procesa, es iestāstīju sev, ka man ir vienalga, ko viņš domā. Un tā bija mana uzvara.
Tuvodamies Prinstonai, es nogriezos uz divjoslu ceļa, pa kuru ar tēva Lincoln biju mācījies braukt. Iekams paguvu sagatavoties, lukturu gaisma caur slapjdraņķa priekškaru izcēla no tumsas mūsu māju. Pie riepām lipa dubļi, jo garais piebraucamais ceļš starp papeļu rindām bija izmiekšķēts, tāpat ka grantētā apgriešanās vieta. Es ievēroju, ka rožu krūmi ir nekopti, it kā šajā gadsimtā neviens šeit nebūtu iegriezies. Pagalma viena pusē slejās drūma garāža ar mūra sienām un zemu jumtu. Nobrīnījos, ka, mani gaidīdama, māsa nav ieslēgusi apgaismojumu. Lukturu apspīdētie mājas pamatu laukakmeņi vizēja kā oļi strauta gultnē. Māja bija tikpat tumša kā necaurredzamā, slapjā nakts. Tālumā cauri lietum virs koku galotnēm debesis kvēloja Prinstonas sārtā atblāzma.