Tādā vispārēja apmulsuma un morāles vērtibu sajukuma gaisotnē kāds garīdznieks, vārdā Simons Verginijs, starp Parīzes aktīvajiem katoļiem - priesteriem un mūkiem, ari lajiem, - sāka vervēt savus piekritējus, tos saistīdams ar slepenības zvērestu, un tas nozīmēja, ka šie cilvēki mūža garuma nevienam nekad un nekādos apstākļos nedrīkst izpaust ne vārda nedz par šo brālību, nedz savu piederību tai. Ikviens bija drošībā līdz brīdim, iekams kāds zvērests lauza.
Lai gan noteikumus stingri ievēroja, jau pašā sākumā viņiem radās neskaitami sarežģījumi. To teikdams, brālis Leo gurdi paraustīja plecus.
- Vispirms vēlos izvirzīt dažus jautājumus, nedodams atbildes, - viņš sacīja. - Pirmām kārtām - kas bija šīs brālības ieceres autors? Katrā ziņā Simons tas nebija. Pavēles deva kāds no Romas - vismaz tāds bija mans, šajā notikumu virpulī ierauta jauna cilvēka viedoklis. Kāds virzīja Simonu… Par to liecināja konflikti. Kad Simons sadumpojies dažām pavēlēm neklausīja, mēs nīkām bezdarbībā.
brālības mērķis bija ne vien pasargāt baznīcu no kara posta, bet arī padarīt to bagātu, iegūstot īpašumā kara trofejas, saglabāt šajā asinspirti Baznīcu stipru un rīcībspējīgu, paglābt to no slimīgām ambīcijām un neprata, kas īstenībā karš ari bija. Sevišķi asi šie jautājumi uznira nacistu pārvaldītajā Parīzē, kur brālības kopīgie mērķi un to sasniegšanas paņēmieni nonāca pretrunā ar viena otra indivīda morāles principiem. - Brālis Leo apklusa, ļaudams man to visu apjēgt, un tad turpināja.
Brālības dalībnieki cits citu dēvējuši segvārdos, brālis Leo teica, ka šos izdomātos vārdus esot aizmirsis. Ilgi un cītīgi pūlējies tos apglabat kopā ar pagātni, izmest no atmiņas, lidz beidzot tas izdevies. Es nolēmu viņam tos atgādināt. Kristoss, jā, bijis viens tāds Kristoss, viņš atceroties šo vārdu, un drīz es uzzināšot, kāpēc. lajā laikā, brālis Leo teica, tā bijusi ļoti vienota katoļu grupa, kurā valdījis absolūts autoritārisms. Neviens neesot uzdrošinājies ne kaut ko jautāt, ne iebilst. Pavēles nav domātas apspriešanai, tās jāpilda. Lēmumus pieņēma citi. Šie cilvēki kļuva vienīgi par instrumentu Baznīcas rokās. Plosījās karš, un Baznīca nekad aiz bailēm nav tricējusi laicīgo armiju priekšā, vismaz ne bieži. Vēsturiski tā pulcinājusi savu armiju, sūtījusi kareivjus kaujā. Ja vajadzēja, tie mira, ja vajadzēja, - nogalināja. Un okupētajā Parīzē Baznīca izveidoja sev jaunu armiju, kas pildīja ikvienu tās pavēli. Brālis Leo šajā bridi raudzījās kaut kur sāņus un nekonkretizēja, kas tās par pavēlēm, taču es sapratu - tās bija pavēles nogalināt, un viņi nogalināja.
- Tāds bija laiks, - viņš sacīja, kā nolasījis manas domas. - Laiks, kad jāpilda pavēles. Jebkādas. Visas. Varat to neteikt, mister Driskil, esmu ar jums vienisprātis… Ar pavēļu pildīšanu toreiz aizbildināja daudzas slepkavības - gan Treblinkas koncentrācijas nometnes sargs, gan priesteris, kas sekojis upurim Parizes graustos… - Paraustījis plecus, viņš atkal ilgi raudzījās jūrā, virs kuras biezēja tumši mākoņi. Vējš kļuva arvien aukstāks. - Es neattaisnoju nedz sevi, nedz pārējos. Stāstu, kā bija. Dažreiz pienāca pavēle nogalināt cilvēku. Protams, kāda lielāka mērķa vārdā. Vienmēr ticējām, ka darām labu baznīcai, licējām, ka glābjam Baznīcu.
lāču bieži viss notika pavisam citādi. Par galveno kļuva tirgošanās. Tirgojās ar visu - uzticību, akcijām, kas mums jāveic, labumu un izdevīgumu Baznīcai. Tirgojās ar nacistiem - ar vērmahtu, SS, gestapo. Un labumu allaž guva arī Baznica, kam tika daļa vāciešu salaupīto mākslas vērtību. Dārgās trofejas piederēja bagātiem ebrejiem, kurus fašisti vajāja un iznīcināja it visur. Šo gleznu un skulpturu īstie saimnieki nozuda bez pēdām, bet viņu vērtīgais īpašums tādā vai citādā ceļā parasti nonāca Romā. Kad radās vajadzība, darbībā iesaistījās Simona banda. Par tādām operācijām atbildīgais bija Kristoss, kas veidoja Pretošanās kustības dalībnieku sarakstu, un, kad viņam nebija izvēles, viņš gluži kā kaulu nacistiem pameta vienu otru franču draugu. Un atkal tas bija darīts ar cildenu mērķi - Baznīcas interešu vārdā, vienmēr baznicas interešu vārdā. Tajā pašā laikā vajadzēja saglabāt trauslo līdzsvaru attiecībās gan ar Pretošanās kustības dalībniekiem, gan nacistiem, lāču galvenā bija baznīca, jo viņi zināja, ka Baznīca, ticības simbols, pārdzīvos visus-gan Pretošanās kustības cīnītājus, gan fašistus, gan karu.
Taču bija jautājumi, ko nerisināja ne ar tirgošanos, ne Pretošanās kustības nodošanu no vienas puses un kaitniecību nacistiem - no otras, bija reizes, kad nacistiem vajadzēja kāda cilvēka nāvi. Kāpēc viņi nenogalināja paši? brālis Leo par to bija daudz domājis. Vai okupanti tādējādi pārbaudīja brālības dalībnieku uzticamību un gatavību sadarboties ar viņu režīmu? Vai demonstrēja varu, uzspiezdami savu gribu?
brālis Leo atcerējās gadījumu, kad atklājās Simona un Kristo- sa nesaskaņas. Toreiz viņš saprata, ka labi tas nebeigsies, ka agri vai veļu viņu rindās radīsies nopietni sarežģījumi, notiks kas nelabojams… Toreiz neapmierinātības iemesls bija Pretošanās kustības dalībnieks, kāds mācītājs.
Tēvs Devero cīņā ar okupantiem īpaši izcēlās. Viņš pamanījās pat noorganizēt kāda esesiešu virsnieka nolaupīšanu, un vēlāk tā līķi atrada atkritumu tvertnē kādā ciematā Parīzes tuvumā. Šā uzdevuma tiešie izpildītāji nebija zināmi, taču ciemata bija jaušamas simpātijas pret Pretošanās kustību, un lielā mērā tas bija tēva Devero nopelns.
Vācieši nolēma dot atbildes triecienu ar simbolisku zemtekstu. Mācītājs mirs, un viņu nogalinās Simona vadītie katoļi. Simons sacīja, ka tas nav iespējams, ka viņš ies un pateiks esesiešiem "ne". Taču Kristoss, rēgam līdzīgs gara auguma priesteris no Parīzes, iebilda, ka labu attiecību saglabāšana ar nacistiem esot svarīgāka par viena nemiera cēlēja mācītāja dzīvību. Ir karš, viņš sacīja, un jebkura karā cilvēki iet bojā. Lielāka mērķa vārdā tēvam Devero esot jāmirst.
Kristoss stingri aizstāvēja savu taisnību. Viena dzīvība neko nenozīmējot, ja svaru kausos ir Baznīca un tās pastāvēšana.
- Ziniet, mister Driskil, - brālis Leo klusi teica tik nevērīgā tonī, it kā lielas nozīmes tam nebūtu, - mēs bijām no jauna atdzimuši assassini Baznīcas kalpībā… Ko gan kara laikā nozīmēja dažas slepkavības! Tās pat nebija slepkavības! Tie bija kritušie. Kristoss dēvēja sevi par reālistu, pragmatiķi. Taču viens otrs nelielās vienības dalībnieks uzskatīja viņu par brutālu un nežēlīgu slepkavu. Kristoss palika pie sava, citi paklausīja, bet Simons savu viedokli negrozīja, taču arī neapturēja pārējos. Devero nogalināšanā nelielajā franču ciematā viņš nepiedalījās. Kristoss prata pakļaut cilvēkus savai gribai. - Brālis Leo nopūtās. - Taču ne Simonu, ne jauno Salvatori, ne mani, ne Holandieti viņš nepakļāva. Mēs palikām kopā ar Simonu…
Viņiem vajadzēja izpildīt daudzus netīrus darbus, un viņi darīja, ko lika. Simons ari, viņi visi. L.ai arī kā beigtos karš, Baznīcai jābūt kopā ar uzvarētāju. Baznīcai jāizdzīvo.
Vai Romā to zināja?
Vai zināja pāvests Pijs?
Ar prātu neaptveramie jautājumi, uz kuriem nebija atbilžu. Taču Simons bija ieradies Parīzē no Romas…