brālis Leo to visu izklāstīja nosvērtā, rāmā balsī, šad tad ar plaukstām paberzēdams vēja aprautos vaigus vai pieglauzdams baltos matus, ko vējš acumirklī sāka pluinīt no jauna.
Tad, tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada ziemas beigās, pienāca pēdējā nakts.
Atkal vajadzēja nogalināt cilvēku.
Šajā reizē nacisti neko par to nezināja. Nezināja arī Pretošanās kustības dalībnieki. Par to nezināja neviena dzīva dvēsele, tikai assassini. Bija paredzēts nogalināt ietekmīgu cilvēku.
Baznīcas labā. Lai glābtu Baznīcu.
Tas bija Simona uzdevums, un visi tam gatavojās ar īpašu atbildību. Tas prasīja rūpīgu plānošanu, vairāk transportlīdzekļu, un šajā ziņa bija jāpaļaujas uz Pretošanās kustības cilvēkiem. Sai organizācijai bija uzdots ari sadabūt papildu bruņojumu.
Dinamītu. Divus automātus. Rokasgranātas.
Vajadzēja grozīt vēstures gaitu un izglābt baznīcu ar vienu pārdrošu triecienu.
Viņi noslēpās mežsarga namiņā, kas atradās pakalnā. No turienes bija pārredzams dzelzceļa posms, bet māju no nevēlamiem skatieniem slēpa biezs mežs. Ar vilcienu uz slepenu tikšanos ar augstām nacistu amatpersonām Parīzē ieradās liels vīrs. Runāja, ka tikšanās dalībnieks būšot ari reihsmaršals Gērings.
Viņi gatavojās uzspridzināt sliežu ceļu. ja vilciena katastrofā lielais vīrs neies bojā, viņiem tas jānošauj, tāpat kā ikviens, kurš stāsies ceļā.
Taču plāns izjuka.
Vācieši par gatavošanos uzbrukumam uzzināja un svarīgo cilvēku brīdināja. Bija notikusi informācijas noplūde.
- Tas vīrs ar šo vilcienu nemaz nebrauca, - brālis Leo stāstīja. - bijām nodoti… Baisaja slaktiņā tikai daži no mums palika dzīvi.
Vairākus mūsējos izsekoja un nogalināja vēlāk, kad Parīzē mūs meklēt ieradās cilvēks, kuru dēvējām par Kolekcionāru. Jā… - Brālis Leo drūmi nogrozīja galvu. - Sen tas bija. Simons saprata, ka viss ir beidzies, un zināja arī, kas mūs nodevis. Mēs dzīvojām nāves bailēs un grasījāmies bēgt, lai glābtu dzīvību. Un tad Simons paziņoja, ka par mums parūpesies, tiesa, mums nebija ne jausmas, kā. Mēs ticējām viņam, paļāvāmies uz viņu… Viņš mums pateica, kas jādara, un devās uz tikšanos ar nodevēju… tas bija Kristoss. Viņš vienmēr bija nacistiem tuvāks nekā citi… Holandietis, Salvatore un es tonakt Simonām sekojām, jo gribējām būt tuvumā, ja pēc mums rastos vajadzība. Mēs zinājām, ka Kristoss nēsā līdzi ieroci.
Nakts bija neparasti auksta, ass vējš dzenāja sniegu. Bija tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada februāris. Tā bija neliela, aizaugusi kapsēta pie nolaistas baznīcas drūmā Parīzes nomalē. Vējš klaudzināja vaļā palikušu slēģi. Uz kapakmeņiem kā saplaisājis stikls vizēja ledus, zem plānās sniega segas rēgojās nokaltusi, sasalusi zāle. Šķita, pat peles no aukstuma apmirušas.
Vārgajā gaismā starp kapakmeņiem stāvēja Simons un Kristoss.
Leo, Holandietis un Salvatore paslēpās ēnas aiz žoga. Leo baidījās, ka apsaldēs degunu. Salvatore, garīdznieks, ko dzīve, mezdama negaidītus līkločus, nakts vidū bija atvedusi uz šo salto kapsētu, kur gaisā jautās šausmu elpa, murmināja lūgšanas.
Kristoss pūlējās pārliecināt Simonu, ka nevienu nav nodevis, ka nesaprot, kā viss noticis… jā, starp viņiem ir nodevējs, taču viņš nezina, kurš tas ir…
Simons atbildēja, ka Kristoss ir nacists, vienmēr bijis nacists un ka šonakt tam pienāks gals.
- Tu nogalināji Pretošanās kustības mācītāju Devero, un tu mūs nodevi saviem nacistu draugiem…
- Devero bija traucēklis, viņš apdraudēja mūs visus! Viņam bija jāmirst!
Simons kaut ko teica, bet viņa balss pagaisa, tad atskanēja no jauna. Vējš līdz žogam atnesa vārdus:
- Tu nogalināji krietnu, godājamu viru. - Leo pagriezās pret Holandieti, kas papurināja galvu un pielika pie lūpām pirkstu. Blāvi dzeltenā gaisma baznīcas priekštelpā piepeši nodzisa. No kapakmens otras puses, medīdams peli, izlēca kaķis ar spožām acīm. - Baznīcas labā tā nerīkojas, - Simons turpināja. - Tas nevar būt Dieva darbs…
- Un tas, ko jūs grasījāties darīt ar to cilvēku vilciena, - vai tas ir Dieva darbs?
- Tu sadarbojies ar nacistiem, bezdievīgiem barbariem! Un uzdrošinies sacīt, ka tas mums visiem nāk par labu, par labu baznīcai? Labi, varbūt tā ir. - Lai gan Simons, vērdamies Kristosam cieši acīs, runāja klusi, Leo saprata katru vārdu. - Taču, nogalinādams tēvu Dovero, tu nodevi baznīcu. Nodevi Dievu. Nodevi mūs visus. Cilvēks vilcienā bija pelnījis nāvi… bet tu nodevi mūs vēlreiz, un mēs zaudējām savus virus. Tevis dēļ… Šī ir tava pēdējā nakts…
Kristoss no padilušā mēteļa, ko valkāja virs sutanas, izrāva pistoli. Leo atlēca no žoga nost, uzmīdams kaķim.
Ja kaķis, izlaizdams no zobiem pusnokosto peli, nebūtu iebrēcies, Kristoss Simonu nošautu un pamestu līķi nolaistajā kapsētā, lai tas sasalst ragā.
Taču kaķis, šis netīrais radījums ar savēlušos spalvu un apaļajām, izsalkušajām acīm, iebrēcās, un Kristoss tikko manāmi pagrieza galvu uz spalgās skaņas pusi. Ar to pietika, lai Simons ar savam lielajam augumam pārsteidzošu veiklību viņam uzkluptu.
Simons ar muskuļotajām, spēcīgajām rokām sagrāba Kristosu. Izskatījās, ka abi apskāvušies vīri starp kapakmeņiem, kapu plāksnēm, izsalkušiem kaķiem un pelēm, viegli šūpodamies, dejo lempīgu rituāla deju. Šķita, ka šis apskāviens ilgs mūžīgi. Abu sviedriem noplūdušās un piepūles izķēmotās sejas gandrīz saskārās, līdz kaislīgo nāves deju pārtrauca ass krakšķis, ar kādu lūst kauls. Simons atlaida tvērienu, un viņa pretinieks, izdvesis klusu vaidu, noslīga zemē.
Kristoss bija miris.
Simons bija nogalinājis viņu kailām rokām.
Viņš aizvilka līķi pie žoga, kur ar kāju to iegrūda starp kapakmeni un tumšiem, slapjiem krūmiem. Vēl viens spēriens, lai uz celiņa nerēgotos līķa kājas, un Simons devās prom, nozuzdams tumsā un aukstajā, vējainajā naktī.
Līdz ar Kristosa nāvi bija miruši ari assassini. Tā vismaz apgalvoja brālis Leo. Vasarā Parīzi ieņēma sabiedroto spēki, un vāciešus no turienes patrieca. Uz ielām izbira ļaudis, priecīgi sagaidīdami atbrīvotājus, lai gan lidz galigai uzvarai bija tālu. Sabiedrotos vēl gaidīja grūtas dienas. Mazajai slepkavu brālībai gan karš bija beidzies.
Leo pastiepa rokas pretī rietošajai saulei, gluži kā izpildīdams kādu vingrojumu. Zemie mākoņi, ko pēdējie saules stari apmirdzēja no apakšas, izskatījās sarkanzeltaini, bet pie apvāršņa padebeši veidoja zilmelnu joslu.
- Pēc tās nakts, kad nogalināja Kristosu, ar Simonu vairs neesmu runājis… nekad vairs neesmu viņu redzējis.
brālis Leo gāja pa šauro taciņu starp kapu kopām, te noliekdamies, lai sagrozītu taisni puķu groziņu, te notraukdams no plāksnes sakaltušas lapas, ko viņš sauca par mirušām, te izraudams kādu garu, īpaši neatlaidīgu nezāli. Saule grima aizvien zemāk, vējš kļuva dzestrāks. Es nodrebinājos, taču ne tikai aiz aukstuma. No prāta neizgāja Simona tēls. Kur viņš ir, kas noticis ar viņu? biju uzzinājis par Kristosu, priesteri, kurš sadarbojās ar fašistiem. Es zināju arī viņa īsto vārdu un zināju, kā viņš mira.
- Ko jūs darījāt pēc tam? Kad Kristoss bija miris un Simons prom? Starp citu, es zinu, ka Kristoss bija tēvs Lebeks, mākslas priekšmetu tirgotāja dēls. Bet Simons… Kas bija Simons?
Šķita, ka brālis Leo manu jautājumu nav dzirdējis. Viņš klusēdams turpināja ceļu, pēc tam sarunas tematu mainīja.
- Pēc tās nakts es atgriezos savā parastajā darba Parīzē. Viss bija beidzies - vismaz uz laiku. Lidz brīdim, kad Romā ieradās Kolekcionārs.