- Ak jā, Kolekcionārs. Kāds ir viņa īstais vārds?
- Cik jūs nepacietīgs, mister Driskil! Mums ir milzum daudz laika. Visa kā cita ļoti maz, taču laika šeit ir atliku likām.
- Nenosodiet manu ziņkārību, - es sacīju. - Kas ir Holandietis, ko jus minējāt? Un Salvatore, kura dzīve iegrozījās pavisam citādi, nekā viņš cerējis? Kas notika ar viņiem visiem pēc tam?
- Manuprāt, mēs visi atgriezāmies savā agrākajā dzīvē. Vismaz uz kādu laiku…
- Zinu, zinu. L.idz ieradās Kolekcionārs.
- Tieši tā. Ieradās, lai izveidotu no mums kolekciju. - Viņš iesmējās un atbalstījās ar roku pret lielu, senu kapakmeni. Tā pakājē mētājās sakaltuši ziedi, kas reiz bijuši dzelteni. - Simons bija pats dižākais cilvēks no visiem, kurus jebkad esmu saticis. Vai saprotat? Uzticīgs vienigi Dievam un Baznīcai, vairāk nevienam. Tagad, pamezdams skatienu atpakaļ, varu teikt, ka ne visi mūsu darbi bija Dievam pa prātam, taču tas bija briesmīgs laiks visiem, jo notika cīņa nevis uz dzīvību, bet nāvi. Simons bija tikai cilvēks, un, kā jums zināms, pat svētie reizēm pieļauj kļūdas.
- Kļūdas? Tas būtu maigi teikts, - es novilku.
- Tik un tā Simons bija liels cilvēks, bezgala virišķigs…
- Tad kur, pie joda, viņš palika?
- Mister Driskil, lūdzu!
-Jūs taču viņu pazināt. Labi pazināt.
- Kad mēs kopā pavadījām dažas naktis, slēpdamies šķūņos, es viņu vēroju. Mēs ļoti daudz sarunājāmies. Spriedām par to, ko darām, - vai rīkojamies pareizi, vai tas patiešām nāk par labu baznīcai… Lielākoties viņš skaidroja musu darbības jēgu, teica, ka tā nav velta, ka tas vajadzīgs Baznīcai, un es klausījos. Jā, viņš bija gudrs… izglītots. Viens no tiem dižajiem prātiem, kuri pārzina pagātni… tā dēvēto vēsturi. Tieši Simons Verginijs pastāstīja man par Bordžas konkordātu.
Brālis Leo izvadīja mani no kapsētas, un mēs lēnām gājām uz klinšu pusi.
- Par ko? - es kliegdams pārjautāju. Vējš atkal cirtās sejā, raudams vārdus no lūpām un nesdams tos prom.
Viņš atmetās pret līka, grubuļaina koka stumbru un iegrūda rokas netīro bikšu kabatās. Un, kad ierunājās, viņa tonis atkal bija tāds, it kā apspriežamais temats būtu visai nesvarīgs, sen zaudējis nozīmi, drupatas 110 kara laika. Brāzmas nedaudz pierima.
- Simons teica, ka tāds konkordāts bijis, nu, vienošanās. Pāvests Aleksandrs Bordža to noslēdzis ar cilvēkiem, kuri… ar to nodarbojās. Kā Simons sacīja? Nūjā, "izpildīja netīro darbu". Nogalināja. Simons apgalvoja, ka mēs esam to ļaužu pēcteči, kuri pirms pieciem simtiem gadu ar to nodarbojās. Tāpēc mēs esot dzīva baznīcas vēstures daļa. Viņš savām acīm redzējis to līgumu, turējis rokās… - Leo apklusa un domīgi raudzījās uz putainajiem viļņiem, un viņa sejā atkal iegūla iepriekšējā nevainīgā izteiksme, kas it kā pauda samierināšanos ar pagātni.
- Vai viņš teica, kāds tas izskatās? Vai šis tā dēvētais konkordāts joprojām eksistē?
Brālis Leo, redzēdams manu nepacietību, pasmaidīja.
- Kara laikā un pēc tam daudz, kas pazuda. Simons bija ārkārtīgi ieinteresēts šā konkordāta, šo pergamenta lapu, likteni. Viņš teica, ka tajā dokumentā minēti to cilvēku vārdi, kuri īpaši uzticīgi kalpojuši pāvestam Aleksandram, kā arī viņu tiešo pēcnācēju vārdi vairāku gadsimtu garumā. Es neticēju savām ausīm, tas izklausījās pēc pasakas… Taču, ja padomā, Baznīcas vēsturē nekad nav trūcis noslēpumu, leģendu un visādu slepenu dokumentu. Acīmredzot katoļiem tā ierasts. Simons baidījās, ka dokuments kara laikā var nonākt nacistu rokās, un tad viņiem būtu runga, ko pastāvīgi turēt virs Baznīcas galvas.
- Vai jūs gribat sacīt, ka toreiz šis dokuments bija pie viņa?
Leo pamāja ar galvu.
- Kā viņš pie tā tika?
- To viņš man neteica.
- Varbūt viņš meloja vai uzdeva vēlamo par esošo?
- Simons? Meloja? Nemūžam!
- Kā jūs varat būt tik pārliecināts?
Brālis Leo paglūnēja uz mani ar acs kaktiņu, un šis greizais skatiens pauda iecietību, ko diktēja pieredze un vecums.
- Gluži vienkārši es to zinu, un viss. Es viņu labi pazinu, tāpēc ari esmu pārliecināts.
- Izstāstiet visu pārējo. Varbūt jūsu rokās patlaban ir Baznīcas liktenis. - Saraksts, kurā minēti assassini]
- Šaubos, mister Driskil. Tās ir jezuītu runas.
Es negrasijos viņu nogurdināt ar saviem pieņēmumiem un pārstāstīt visu, ko biju pieredzējis. Brālis Leo savā garajā mūžā bija piedzīvojis daudz ko vairāk, un nu viņa cīņa bija galā. Man negribējās viņu ne biedēt, ne viņam pieglaimoties, ne uzstāt, lai viņš rīkotos tā, kā vēlos es. Šī ciņa vairs nebija viņējā.
- Reiz es biju jezuīts, - sacīju.
Brālis Leo sāka skaļi smieties.
-Jūs esat viens interesants eksemplārs, Driskil! - viņš iesaucās. - Sakiet, vai jūs vispār esat godigs cilvēks?
- Daudzmaz, - es atbildēju. Manā pasaulē neviens man tādu jautājumu nebija uzdevis. Ko lai atbildu?
- Labi. - Viņš nopūtās. - Lai būtu par konkordātu… Kad Simons devās prom no tās Parīzes nomales kapsētas, viņa prātu nodarbināja Bordžas konkordāts… šā dokumenta vēsture. Jo tas bija tāda kā licence slepkavošanai. Vēsture to pierādījusi - vai jūs tā nedomājat? Kad assassini kļuva nepieciešami, baznīca tos aicināja kalpot, un tie gluži kā atdzīvojās, atgriezās no pagātnes. - Viņš palūkojas uz mani. - Es nekad neuzņemtos tadu atbildību - izlemt, kurā bridi viņi vajadzīgi. Un jūs, mister Driskil?
- Pastāstiet labāk man, kas notika ar konkordātu.
- Ak, viņš to nosūtīja uz ziemeļiem! Lai tie būtu drošībā. īstenība… -braļa Leo seja piesarta, gluži kā Ziemsvētku vecītim skolas uzvedumā, - viņš to nosūtīja uz ziemeļiem ar mani! Saprotiet, viņš man uzticējās. - Mūks pasmaidīja, atsegdams mazus, baltus un neparasti asus zobus. - Ar mani un vēl vienu cilvēku. Tas bija Holandietis, ar kuru kopā tajā naktī biju aiz kapsētas žoga. Viņš ieradās pie manis ar vēstuli un vēl vienu biezu aploksni. Simons vēstulē rakstīja, lai ņemu aploksni ar konkordātu un kopā ar Holandieti dodos uz kādu ziemeļu valsti… ak, tas tik bija piedzīvojums! Pārģērbušies par franču zvejniekiem, mēs izvedām svarīgo aploksni cauri Lamanšam, uz Angliju. Gluži kā tādi apmetņa un dunča bruņinieki. lāču mums izdevās. Dievs droši vien velējās, lai pabeidzam Simona darbu. - No jauna pārdzīvodams triumfa mirkli, brālis Leo vērās uz tumstošo juru. - Un tā, - viņš turpināja, atkal pagriezies pret mani, - mēs paglābām šo dokumentu no nacistu nagiem. Līdz pat šim brīdim tas glabājas šeit, kur mēs to nogādājām, - Svēta Siksta klosterī. Kā jau daudzi Īrijas klosteri, tas jau no viduslaikiem kalpo baznīcai par dokumentu glabātavu. Tradīcija. Tādā nomaļā vietā papīri ir drošībā.
- Tātad dokuments ir šeit? Patiešām šeit? - Man galvā dunēja asinis. Assassini saraksts…
-ļā, protams. Arhīvs ir brāļa Padraka ziņā. Viņš ir vecs vīrs, baidos, patlaban nejūtas labi… Viņš to noglabājis klostera arhiva. Šajos četrdesmit gados mēs ar Padraku esam ļoti sadraudzējušies. Acīmredzot pienācis laiks noņemt sev šo atbildibas nastu. Nebijām iecerējuši tā rīkoties, bet, ja jau esat šeit, būs labāk, ja atdosim to jums. Varbūt ar Dieva palīdzību jūs radīsiet atbildi uz mūsu šaubām, vai bija pieļaujami mūsu pagātnes darbi Kristus vārdā. Drīz pienāks mūsu stunda… varbūt jums izdosies atbildēt uz mūsu lūgšanām. Mēs esam vienkārši ļaudis, divi veci vīri… - Viņš nopūtās vēlreiz, taču bez žēluma pret sevi. - Domāju, ka man ir tiesības atdot jums konkordātu… tas taču man jāizlemj, vai ne? - Viņš noplātīja rokas. - Holandietis, kurš kopā ar mani atnāca uz ziemeļiem, uzreiz mani pameta. Gluži kā izgaisa. Bet Simons… - Viņš paraustīja plecus.