- Vai Simons ir dzīvs? Vai jūs to skaidri zināt?
- Ak jā, Simons ir dzīvs. Un Salvatore ari. - Brāļa Leo grumbainos vaibstus rotāja viegls smaids. - Viņi tagad ir lieli viri, - viņš mīklaini piebilda.
- Dieva dēļ, kāpēc jūs nevarētu man pateikt visu? - es iesaucos nervozā, trīcošā balsī. Es drebēju ne tikai no satraukuma vien - aukstajā vējā biju pārsalis. - Kas bija Simons? Kas, pie joda, ir Simons?
-Ja neatdošu papīrus jums, tie var pazust uz visiem laikiem. Mēs ar Padraku nomirsim, un konkordāts nogulēs mūsu arhīvā vēl gadsimtu vai divus. Bet ja iedošu jums… Sakiet, vai varat man un Baznīcai izdarīt pakalpojumu?
- Kādu?
- Es atdošu jums Bordžas konkordātu, ja apsolīsiet to nogādāt…Vai apsolāt?
- Kam tas jānogādā? Kam?
- Kam? Simonām, protams! Visu kara laiku tas atradās pie viņa. Tāds ir mans lūgums. Nogādājiet to mājās un atdodiet Simonām.
-Tad jums man jāizstāsta, kur…
- Katrā ziņā. Kam un kur.
-Jūs daudz ko noklusējat, brāli Leo.
- Patiešām?
-Jūs visi bijāt slepkavas. Visi.
- Manuprāt, es izskaidroju apstākļus. Karš, tā neprāts…
- Tagad atkal esat ķerušies pie darba.
- Ne jau es, jūs savām acīm to redzat. Varbūt kāds vēl palicis… Lai tad atbild par sevi.
- Vai jūs man beidzot pateiksiet, kas ir Simons?
-Jā. Visam savs laiks. - Brālis Leo ilgi lūkojās man acīs. - Kāds joprojām nogalina, - viņš beidzot zem deguna noburkšķēja. - Nogalina Baznīcas uzdevumā. Ak, mister Driskil, ja jūs zinātu… grēki nedod man mieru. - Viņš sastinga, gluži vai pamira uz vairākām sekundēm, kas man šķita vesela mūžība. - Kāds joprojām nogalina, lai glābtu Baznicu. Bet Robijs Heivuds? Jūsu māsa? - Viņa seja piepeši it kā sakrita. - Ak Dievs… - viņš klusi novilka. - lis jau sen vairs neko nesaprotu.
Es pūlējos savaldīties, lai ar savu satraukumu nenobiedētu veco, vientuļo viru, taču iekšēji aiz nepacietības vai degu. Nu jau pavisam drīz, pavisam drīz saņemšu atbildes uz vairākiem jautājumiem. Simons bija dzīvs. Es uzzināšu viņa īsto vārdu un kur viņš atrodas… Taču man bija jāpielāgojas braļa Leo nesteidzīgajam ritmam.
Tieši tāpēc, klumburodams lejā pa stāvo nogāzi, biju izmircis līdz ādai. Mēs virzījāmies pa tik tikko saskatāmu taciņu, un man bez mitas slīdēja kājas uz slapjajiem akmeņiem, tāpēc es vēzēju rokas, it kā vēlēdamies pietverties margām, bet sagrābu saujā garus, i/kaltušus stiebrus. Šis bija otrais klosteris, ko apmeklēju kopš briža, kad sāku savu izmeklēšanu. Es ilgojos pēc citādas miera vietas. Ar gludiem zaļiem zālieniem, ligustru dzīvžogiem, putnu dziesmām pagalmā un liegām zvanu skaņām. Tādam, manuprāt, vajadzētu but klosterim. Miera valstībai, kas paredzēta klusām pārdomām. Nekā vairāk.
Kad bijām nokļuvuši nogāzei līdz pusei, no jūras puses strauji tuvojās melni mākoņi, debesis satumsa, un mūs pārsteidza spēja lietusgāze. Par seju mums tecēja ūdens. Leo atskatījās un kaut ko nokliedza par laika untumiem, kas šeit neesot nekas neparasts, bet es pieliecu galvu un viņam sekoju. Lejup, tikai lejup, cauri dzeloņainiem krūmiem, pāri asiem akmeņiem un slidenām klinšu atlūzām. beidzot nokļuvām uz viļņu apskalotas smilšu joslas, kas no augšas nebija redzama. Manā acu priekšā pletās neliels līcis, kuram pieeju sargāja divi milzīgi no ūdens izspraukušies klints- bluķi piecdesmit jardu attālumā no mums. Pār smiltīm klints pakāje klusi slīdēja viļņi, brālis Leo man pamāja, lai sekoju, un mēs bridi gājām pa slapjām un kā betons cietām smiltīm, lidz nonācām uz takas. Ceļš turpinājās starp klintīm.
- Ala, - brālis Leo teica, rādīdams ar roku.
Mes nostājāmies alas ieejas aizvējā, brālis Leo izvilka no bikšu kabatas nelielu pīpiti un saplaisājušu vaskadrānas tabakma- ku ar dažām tabakas šķipsnām, ar ko piebāza mazo pīpes galviņu. Tad viņš to aizdedzināja, izpūta dūmu mākonīti un saberzēja rokas. Dažas pēdas tālāk lietus atkal gāza kā ar spaiņiem, brālis Leo pastāstīja, ka tādas alas klintīs esot no vienas vietas un tās visas esot daļa no klostera, patvērumi eremītiem, kuri savulaik, akmeņu celles celšanu uzskatīdami par pārāk lielu greznību, šeit ierīkojās gluži kā lielas bites medus šūnās. Vairākas alas, arī tā, kuras sākumā stāvējām, ieveda klostera iekšienē. Izrādījās, ka šo alu brālis Leo man rāda ar nolūku.
Viņš pastāstīja, ka tā ved uz vienu no kambariem, kur īpašās lādēs glabājas slepeni dokumenti. Tā bija arhivāra brāļa Padraka valstiba.
- Vai varēsiet pats atrast šo vietu? - viņš jautāja, berzēdams pipes galviņu pret aukstajām plaukstām. - Vai, gaismai austot, spēsiet nokāpt lejā pa klinti? Viegli tas nebūs.
Es atbildēju, ka droši vien tikšu galā.
- Labi. Taču esiet uzmanīgs. Tātad norunāts - rītausmā. Mēs ar brāli Padraku šeit gaidīsim, lai atdotu jums to asinim aptraipīto konkordātu reizē ar norādījumiem, kas ar to darāms. Es paļaujos uz jums, mister Driskil, un ticu, ka pats Dievs jūs atsūtījis. Beidzot es būšu atbrīvojies no pagātnes, no atmiņām… - Vērodams, kā pie alas ieejas gāž lietus, viņš izpūta dūmus. - Mes visi esam grēcinieki, vai ne? Citam grēku vairāk, citam mazāk. Vienīgais, ko varam darīt, ir tajos atzīties un lūgties iecietību un žēlastību. Mēs atņēmām cilvēkiem dzīvību Baznīcas vārdā. - Sācis par to runāt, brālis Leo nespēja rimties. Diez vai kopš ierašanās Svētā Siksta klosterī viņš to visu kādam stāstījis, es domāju. Nu, arhivāram Padrakam noteikti pastāstīja. Tomēr pārāk ilgi un smagi pagātne acīmredzot spieda viņa dvēseli, ja jau viņš bija tik vaļsirdīgs pret mani, svešu cilvēku. - Es, ziniet, domāju - vai tas ir viens grēks vai divi? Mēs nogalinājām un atbildību par to uzkrāvām Baznīcai. Domāju, ka divi. Un es jums pateikšu vēl ko, mister Driskil. Parasti uzskata, ka jau kopš pirmās komūnijas mēs labprātīgi piederam Baznīcai. Tā nav, draugs. Baznīca mūs apmāj. Un vaļā nelaiž. Dīvaini, vai ne?
Lietus pārstāja, mākoņi izklīda, un to spraugā pavīdēja mēness, kas apspīdēja neviesmīlīgo krastu. Mēs devāmies atpakaļ pa cietajām smiltīm virzienā, no kura bijām nākuši, brālis Leo man ieteica negadities acīs citiem klostera iemītniekiem. Jo maza k jautājumu, jo labāk un mierīgāk. Es atgādināju, ka mani jau redzēja vairāki mūki no galvenās ēkas bridi, kad meklēju viņu, bet brālis Leo atmeta ar roku.
- Es viņiem samelošu, - viņš priecīgi paziņoja. - Pateikšu, ka esat mans Amerikas brālēns, apciemojāt mani un tūlīt devāties prom. Ja kāds jautās. Mazi grēki neko nenozīmē.
Teikdams, ka nakti varu parlaist kādā no "stropiem", viņš piebilda, ka atnesīšot man maizi, sieru, vīnu un segu. Kamēr viņš gāja pēc šīm lietām, es pabraucu nomāto automašīnu tālāk no ceļa un novietoju aiz sabrukušas sienas un paliela krūma. Lai to ieraudzītu, ipaši tumsā, būtu jāskatās ļoti vērīgi. Tīstīdamies savā vecajā šineļveida mētelī, es stāvēju pie celles un gaidiju brāli Leo.
Drīz viņš atgriezās ar ēdamo un pāris resnām svecēm. Mēs iekārtojāmies šaurās celles vidū, tieši uz akmens grīdas. Es centos nedomāt par mitrumu, kas lavijas caur drebem, par glumajām sienām, uz kurām paskatoties pār muguru pārskrēja drebuļi, brālis Leo atkorķēja pudeli mājas vīna, un es labprāt to dzēru, piekozdams svaigu maizi un asu balto sieru. Mēs pārrunājām rītdienas plānus, un, kad viņš jau grasījās iet prom, es izteicu kādu vārdu.