- Augusts Horstmans, - es saciju.
Viņš bija pieliecies, lai i/.ietu pa zemo aiļu, bet, izdzirdējis šo vardu, pieķērās pie augšējas malas akmeņa un sastinga.
- Ko tu teici? - viņš izgrūda, pret mani nepagriezdamies.
-Augusts Horstmans. Vai jus viņu saucāt par Holandieti?
Skumjā grimasē savilcis lupas, viņš leni pagriezās un vīlies
paraudzījās uz mani.
- Man nepatīk, ja mani pataisa par muļķi, mister Driskil. Nav īpaši patīkami, ja cilvēks, kuram esi uzticējies, piepeši tev aiz muguras sāk smieties…
- Par ko jūs runājat?
-Jūs saprotat, par ko es runāju. Jūs daudz ko zinājāt jau pašā sākumā, bet aptināt mani ap pirkstu kā tādu ēzeli…
- Blēņas! Minēju uz labu laimi. - Es nepateicu, ka veco Vikāru, Heivudu, nogalinaja Holandietis.
-Jā, Horstmans kopā ar mani atnāca uz ziemeļiem. Holandietis. Mes atgādājām konkordātu šurp, uz Svētā Siksta klosteri. Kad iestājās nakts, viņš izgaisa kā ēna… bet es paliku. Ļoti drosmīgs vīrs, šis Holandietis. Viņš bailes nepazīst.
Es biju pārguris, turklāt aukstums un mitrums nenāca par labu mugurai. Pārsējs bija sacietējis un pielipis pie miesas. Aizdzijusi vieta atkal smeldza, neļaudama man aizmigt. Ietinies divās segās un tām virsū vēl uzstīvējis mēteli, es grozījos uz visām pusēm, bet ērti man nebija. Vaska sveces liesma caurvējā locījās, augšup vijās melni dūmi. Šķita, ka jūra bango tepat ārpusē, aiz manas guļvietas. Taču diez vai es spētu aizmigt, pat ja gulētu gultā savās mājās.
Tātad viena saikne bija skaidra. Horstmans un Leo. Divatā viņi atveda bordžas konkordātu no Parīzes uz šo Īrijas ziemeļu piekrasti. Pirms četrdesmit gadiem. Šo uzdevumu viņiem deva Simons Verginijs, lai dokuments būtu drošībā, lai tas nenonāktu nacistu rokas. Parīze. Assassini. Simons. Konkordāts. Horstmans… Lebeks kapsētā un viņa brālis, kas atgāzies pret lidmašīnas priekšgalu Ēģiptes tuksnesī četrdesmit gadu vēlāk. Divas kaut kādā ziņā saistītas nāves. Mana māsa Vela… Rihters, Toričelli, d'Ambrici un Lebeks - kopā uz četrdesmit gadus vecas fotogrāfijas. Kolekcionārs… Leo, Holandietis, nelielā auguma Salvatore, visi trīs no aukstuma sarāvušies, slēpjas aiz kapsētas žoga… tēvs Governo, kas nodarbināja Veļas prātu viņas nāves dienā…
Leo. Nebija jēgas viņam stāstīt, ka Holandietis, viņa uzticamais palīgs konkordāta izvešanā no nacistu sagrābtas Parīzes, joprojām ir dzivs. Klist pa zemes virsu kā ļauns gars.
Es nespēju izmest no prāta šo 1 lorstmanu, kas tur ieperinājās gluži ka vēl viena okupācijas armija. Šķita, ka senajā muka cellē vairs neesmu viens, ka tepat blakus viņš ir. Horstmans gaidīja mani Parīzē, kur nogalināja Heivudu, lai tas neizstāstītu man ko lieku par algotajiem slepkavām, pēc tam nozuda. Pirms tam viņš mēģināja nogalināt mani Prinstonā, bet uzbrukums neizdevās. Man bija skaidrs, ka šis cilvēks mani medīs, lidz nogalinās vai ari es nogalināšu viņu… Nakts tumsā, klausidamies lietus skaņās un krasta bangu troksnī, es domāju par to, vai man vispār ir izredzes pārspēt viņu. Vai arī viņš, pats palikdams nesasniedzams, turpinās savus mēģinājumus atkal un atkal, zagdamies man pa pēdām un pārvērzdams manu dzīvi par elli.
Es žāvājos, drebinājos un, sarāvies kamolā, ciešāk tinos segās. "Stropā" es jutos droši. Diez vai viņš zināja, kur esmu… Taču Horstmans reiz, pirms četrdesmit gadiem, šeit bija, tieši te, vecajā Svēta Siksta klosterī.
Man bija jāsaglabā miers. Es nedrīkstēju ļauties bailēm un bēgt. Taču es zināju, kads cilvēks ir Horstmans. Profesionāls slepkava, apņēmīgs un neatlaidīgs, virs, kurš, sargādams Simona noslēpumus, nogalina bez žēlastības. Gandrīz jau dzirdēju viņa soļus, jutu pakausī viņa elpu…
Vai patiešām nav iespējams pavērst visu otrādi? Vai patiešām es nevaru kļūt par mednieku un vajāt viņu lidz triumfālai uzvarai? bet kā lai vajāju neredzamo? Vai es spēju uzošņāt viņa pēdas, iedzīt viņu stūrī un nogalināt, atriebdams Veļu un Lokhartu, Heivudu un monsinjoru Hefernanu, un galu galā sevi? Vai es vispār spēju kādu nogalināt? Ja spētu, es zinātu, kuru.
Šis cilvēks man bija mikla, tāpat kā visi lielie Baznīcas noslēpumi. Es jutos kā Tēsējs, kuram seko Minotaurs, puscilvēks pus- dzlvnieks, kas spej kļūt neredzams, kad vien vēlas, bet nākamajā mirkli atkal parādās aiz kāda labirinta stūra, lai es pa galvu pa kaklu trauktos pakaļ rēgam, kurš no jauna pagaisis. Tomēr izvēles man nebija. Apstāties nedrīkstēja, bija jāturpina aklā pakaļdzīšanās, līdz viss būs galā.
Man nedeva mieru arī domas par brāli Leo. Pēc skata laipns, kluss un nekaitīgs vecs virs, taču Parīzes periods, darbošanās algoto slepkavu brālībā liecināja par ko citu. Man asinis stinga dzīslās, kad atcerējos Pretošanās kustības dalībnieku pragmatisko nodošanu, lai brālība uzturētu labas attiecības ar nacistiem. Kara laikā tāda politika bija raksturīga Baznīcai. Pāvests Pijs pat neizslēdza Hitleru no Baznīcas! Un Leo attieksme pret Simonu? Šķita, ka Leo viņu dievina, uzskata gluži vai par svēto. Simons, kura rokās nez kā bija nonācis konkordāts, manuprāt, nebija nekas cits ka rūdīts slepkava… Taču viss varēja būt daudz sarežģītāks. Kas gan es, pie joda, biju, lai tiesātu? Man gluži vienkārši vajadzēja atrast vienu cilvēku un viņu nogalināt.
Kas notika ar Simonu pēc kara?
Kas viņš ir? Vai joprojām dod pavēles Horstmanam?
beidzot grimdams miegā, es domāju par Veļu un to, kā turpmāk rīkotos viņa un māsa Elizabete…
Pirmo reizi uztrūkos no miega, it kā būtu saņēmis grūdienu. Sapnī biju redzējis mirušo Veļu, kā viņa guļ kapelā. Pie manis atnāca tēvs, gluži nomelnējis aiz bēdām, un mēs runājāmies, tad piepeši es dzirdēju blīkšķi, it kā viņš nokristu pa kāpnēm. Pēc tam atkal aizmigu un otru reizi pamodos no aukstuma. Es drebēju, vienlaikus pārklādamies ar sviedriem un juzdamies tā, it kā iekšas būtu sametušās mezglā. Es svaidījos pa savu guļvietu, mēģinādams atbrivot domas no nakts murgiem, bet acīmredzot biju iesnaudies no jauna, jo Prinstonas mājas durvīs ieraudzīju negaidīti atbraukušo Elizabeti, ko sākumā noturēju par savu māsu.
Mēnessgaismā nozibēja nazis, ledus saldēja vaigu, un kaut kur no tālienes atlidoja Sandanato kliedziens.
Ak Dievs, nu kas tie par sapņiem!
Es vairs neaizmigu, un drīz sāka svīst gaisma.
Kad izgāju no savas celles, man sejā kā slapjš cimds iesitās bieza migla, ko gandrīz vai varēja sataustīt. Tālāk par izstieptu roku nekas nebija saskatāms. Vienā mirklī izmircis līdz ādai, es klupdams krizdams devos pa akmeņiem uz priekšu un drīz vien gāju pa kalna kori, pārliecināts, ka atliek paspert vienu aplamu soli un iegāzīšos bezdibeni. Jutos gluži kā Konana Doila romānā minētajā baisajā tīrelī, no kura naktī plūda Bāskervilu suņa gaudas un kur ikviens solis varēja būt liktenīgs. Es nebiju nekāds Šerloks Holmss, un man pakaļ nedzinās bāskervilu suns, taču saraustītie nakts murgi bija mani nogurdinājuši un padarījuši nervozu, tāpēc centos saglabāt aukstasinību un neļauties bailēm.
Lēni, collu pa collai, es virzījos pa klints malu un visapkārt redzēju tikai miglu. Nedz klosteri, nedz stāvo krauju kreisajā pusē, nedz drošo smilšu strēli, nedz divus klintsbluķus pie līča, neko. Taču es gāju uz priekšu, un man prātā ienāca Eljota dzejas rindas.
Uz mirkli sevi diženu es redzēju,
Tad sapratu, ka aiz mēteļa stūra mani mūžīgais Sulainis turēja un smīnēja.
Vārdu sakot, tās bija manas bailes.