Ticis pie nodrupušās kapsētas sienas, es pūlējos nedomāt par tiem, kas šeit raduši mūžīgo mieru, bet, atsaucis atmiņā apkaimi, devos tālāk, lidz sataustīju klintī slidenos izciļņus, kas attāli atgādināja kāpnes. Man šķita, ka esmu ceļā jau vairākas stundas - nosalis, izmircis un apmaldījies miglā. Vārdu sakot, tās bija manas bailes.
Taustīdamies soli pa solim es rāpos pa klinti lejup. Turējos pie irbuleņu puduriem un glumām saknēm, ķēros akmeņu plaisās un lūdzos, lai tie neizkustas no vietas. Migla, gluži ka klusinātājs, apslāpēja bangu troksni. Turklāt tā padarīja mani aklu, dezorien- tēja, toties saasināja citas maņas. Pieskardamies klintsakmeņiem, es tajos jutu viļņu izraisītas vibrācijas. Kājas man drebēja un ļima, it kā klints, pa kuru es virzījos lejup, tūlīt, tūlīt neizturēs un pāršķelsies.
Bailes mani neglābjami sastindzināja pusceļā starp klints virsotni un cietās smilts liedagu. Jutu, ka mani pārņem panika, tāpēc apstājos. Prātā bija viena doma - pamats zem kājām man izslīdēs, es zaudēšu līdzsvaru un iegāzīšos blāvi pelēcīgajā aizmirstībā. Karādamies pie sienas, es gaidīju, lai šis bridis pāriet, un mēģināju sataustīt ar kāju nākamo izcilni. Taču kāja paslidēja. Ar labo roku stingri ieķēros augu murskulī, bet tā saknes no spraugas izrāvās. Iekliedzies es kritu lejup, gaisā izlocīdamies gluži kā kaķis. Nobrāzdams rokas lidz asinīm, pūlējos pie kaut kā pietverties, bet velti.
Es nokritu četrrāpus un krampjaini ar muti kampu gaisu. Deniņos dunēja, biju kritis no nepilnu sešu pēdu augstuma, tātad līdz lejai trūka pavisam maz, taču miglā to nebiju sapratis. Toties nu attapos ilgotajās smiltīs. Cīnīdamies pēc elpas, es atspiedos pret slapjajiem akmeņiem un noslaucīju no sejas ūdeni un sviedrus. Joprojām nekas nebija redzams. No pārdzīvotajām šausmām nāca vēmiens.
Nezinu, ko es iesāktu, ja migla pamazām neizklīstu. Droši vien, kritiena apstulbināts, sēdētu smiltis gluži kā katalepsijas slimnieks. Taču vējš negaidīti iegriezās no ūdens puses, brīžam nesdams līdzi lietus brāzmas un izraudams miglā spraugas. Es ieraudzīju sev labajā pusē gaišu smilšu strēli un sapratu, kur atrodos.
Es lēni piecēlos. Nobrāztie ceļgali dega kā uguni, un plaukstas bija saplēstas asinīs. Lietus lāses pātagoja seju. Lādēdamies sāku iet, lai nokļutu laikā pie alas, kur mani gaidīja brālis Leo un arhivārs Padraks. Es klusibā sodījos, ka viņi padarījuši uzdevumu gandrīz nepaveicamu, taču adrenalīns dzina uz priekšu, ja šajā bridi manā priekšā uzrastos manu murgu melnais eņģelis, es mestos viņam virsū, nepievērsdams uzmanību zalgojošam asmenim, un nobeigtu viņu. Vai ari viņš mani, un tas bija ticamāk.
Sākās atplūdi. Iedams vēroju, kā virs ūdens spokaini lidinās kaijas, te nozuzdamas miglas vālos, te no tiem iznirdamas, beidzot aizgājis pie alas, es nostājos tās priekšā mazajā laukumiņā, kur brālis Leo bija kūpinājis savu pīpi, teikdams, ka Baznīca mūs apmāj, lāču Leo nekur nemanīju, un tas bija kas neizprotams. Lai nokļūtu līdz alai, man bija vajadzīga vesela mūžība, toties viņš ar Padraku nāca no klostera iekšienes. Pats taču teica, ka dažas alas aizved uz galvenās ēkas kambariem. Varbūt viņi gaida mani kaut kur iekšpusē, pazemē?
Stāvēt šeit un gaidīt nebija jēgas, tāpēc es devos alas tumsā, kaut gan sapratu, ka bez pavadoņa necik tālu ieiet nevaru. Kā izrādījās, tālu iet man nevajadzēja.
Atgūlies uz lēzena klintsakmeņa, mani gaidīja cilvēks. Izskatījās, ka viņš aizsnaudies. Taču dobumos iegrimušās acis, tumšas kā valrieksti, bija plati vaļā. Es sastingu kā zemē iemiets, saprazdams, ka tas noticis atkal, un instinktīvi gaidīdams liktenīgo sitienu. Ieklausījos, vai aiz muguras neatskan soļi, pametu skatienu pār plecu, vai uz alas atveres gaišā fona nerēgojas no murgiem pazīstamais stāvs ar nazi rokā…
Taču neviena šeit nebija. Ne man aiz muguras, ne uz gaišā alas mutes fona.
Es piegāju tuvāk un nopētīju līķi nobružātajā sutanā. Uz kakla vidēja asiņu svītra, gluži kā tumšsarkana lente. Es pieskāros tai ar pirkstu. Asinis bija lipīgas, vēl nesarecējušas. Brālis Padraks…
Es atstreipuļoju atpakaļ un atgāžos pret glumo alas sienu. Matiņi uz skausta man saslējās stāvus. Bailes… Pūlējos domāt par saviem nobrāztajiem ceļgaliem un savainotajām delnām, un muguru, bet tas neizdevās. Es nespēju domāt. Piepeši man gribējās ātrāk tikt no alas ārā. Bet kas mani gaidīja ārā?
Beidzot, kaut cik saņēmies, es bridu pa seklo ūdeni atpakaļ. Izkļuvis pelēcigajā miglā, atkal stāvēju alas priekšā, mirkšķināju acis un mēģināju sakopot domas.
Kur ir brālis Leo?
Kur ir konkordāts?
Vajadzētu iet atpakaļ uz klosteri… Šeit kavēties vairs nebija jēgas. Grīļodamies izgājis cietajā liedagā, es vilkos pa miglu uz klints pusi, lai gan apzinājos, ka uzrāpties tajā nespēju, ļa ne, ne. Griezīšos atpakaļ.
Caur miglas vāliem ieraudzīju milzīgos klintsbluķus, kas it ka sargāja pieeju līcim. Taču ūdenī starp akmeņiem bija vēl kas. Mēģinādams saskatīt, kas tas ir, devos ūdens malai tuvāk.
Paspēris vēl vienu soli, es pamanīju ko savādu - no ūdens arā slējās krusts. Šķita, ka, miglā un lietū līgodamies, tas aicina un vilina mani pie sevis…
Miglas mutuļos joprojām to īsti nespēju saskatīt. Sejā triecās lietus. Kaut kur tāluma, aiz miglas un lietus, uzspīdēja saule. Vis- apkart sāka celties balti garaiņi.
Beidzot es to ieraudzīju skaidri.
Iebridis aukstajā ūdenī, es stāvēju no krusta desmit pēdu attālumā. Kurpēs smēlās ūdens.
Rupji sanaglotais krusts bija iedzīts smiltīs otrādi. Apkārt skalojās viļņi, to viegli šūpodami.
Apgrieztais krusts. Sens brīdinājuma simbols kristīgajā pasaulē.
Krustā sistā cilvēka līķis jau bija uzpūties un nozilējis. Viena roka ieslīgusi ūdenī, kur kuļājās viļņu ritmā. Tas bija brāļa Leo līķis.
Izlikties, ka spēju savaldities, vairs nebija iespējams.
Mani pārņēma panika. Mani Sagrāba šausmas. Es necentos apsvērt situāciju, man pat prātā neienāca doma vērsties pie sava veselā saprāta un pieredzes un to izvērtēt. Biju aizmirsis, ka man kabatā ir pistole un nesen grasījos šo maitasgabalu medīt. Es negāju uz klosteri un nepaziņoju, ko maniaks pastrādājis. Neizdarīju neko no tā visa, ko daudzu gadu garumā dzīve bija man iemācījusi. Es bēgu.
No brīža, kad pie kājām ieraudzīju savas māsas līķi, līdz šim biju turējies itin braši. Taču, ieraudzījis groteskajā krustā sisto brāli Leo, es metos bēgt pa galvu pa kaklu. Kā neprātīgs brāžos prom pa liedagu, klupu un cēlos, un atkal, pīdamies pats savās kājās, klupu - es vairs nebiju cilvēciska būtne, bet dzīvniecisku baiļu iemiesojums. Neizprotama veidā nokļuvis līdz cellei, es pagrābu savas mantas un iesviedu tās automašīnā, braukdams ārā no slēptuves, pret akmens mūri noskrāpēju priekšējo spārnu, taču ārā uz šaurā ceļa tiku. Man prātā nebija nevienas domas. Es rīkojos instinktīvi. Traucos pa asfaltu nesaprātīgā ātrumā, it ka man dzītos kads pakaļ. Un tieši tā varēja būt istenība. Vajātajs man sekoja visur, lai kur es dotos. Man atmiņā atausa bērnu dienu lielākās izbailes. Es atkal biju mazs zēns, kam nakts tumsā rādās visvisādi briesmoņi, un domās atkārtoju rindiņas, ko biju izlasījis vecā dzejas grāmatā, kuras nosaukumu vairs neatcerējos.
Ja viena tu braši soļo
Pa ceļu nomaļo.
Tik nebaidies, liec kāju solī stingrā!
Un galvu grozīt nedomā,
Ini redzētu zvēru viltīgo,
Vai cieši pēdās seko tas.
Tā es traucos lielā ātrumā divas stundas, līdz, juzdamies nedaudz nomierinājies, apstājos ceļmalā un apēdu iepriekšējā vakarā atlikušo maizi un sieru. Jo vairāk attālinājos no jūras, jo siltāks kļuva. Tiesa, smalkais lietus gan nemitējās, sijāja visu laiku. Apkārtnei neveltīju ne mazāko uzmanību, tāpat kā ciematam, kur apstājos, lai iedzertu kafiju. Izdzēris tasi, es pasūtīju vēl vienu, turklāt arī olas, cīsiņus, sautētus tomātus un tostermaizi. Mans izsalkums bija neremdināms, es notiesāju visu pēc kārtas, taču sātu nejutu. Iespējams, košļāšana sniedza mierinājumu. Galu galā es piecēlos un izgāju laukā, kur piepeši bija uzspīdējusi saule, apsēdos parkā uz sola un vēroju, kā bērni pa zālienu dzenā futbolbumbu, kā mātes ratiņos vizina bērneļus, un pamazām sirds man pārstāja dauzīties kā jukusi, un es atguvu spēju domāt.