Tas neapšaubāmi bija Horstmana roku darbs. Pirms četrdesmit gadiem viņš aizgādāja uz klosteri konkordātu un nu ieradās vēlreiz, lai slepkavotu. Viņš ieradās manis dēļ, par to nebija šaubu. Zināja, ka meklēšu brāli Leo. Droši vien ne mazumu uzzināja no Robija Heivuda, pirms to apklusināja uz mūžu. Pēc tam gaidīja, vēroja, sekoja… un nogalināja Leo, kas varēja vel daudz ko man pastastit.
Kāpēc viņš nenogalināja mani?
Horstmans man sekoja, pastrādāja savu briesmu darbu un nozuda miglā… Man pie kājām pieripoja futbolbumba. Es to atsitu meitenītei ar divās priecīgās astītēs sasietiem matiem, un viņa man uzsmaidīja. Viņai trūka divu priekšzobu.
Konkordāts bija pie I lorstmana, un es varēju to aizmirst. Ja vien… ja vien man izdotos noskaidrot, kam viņš to nogādās.
Kāpēc viņš nepagaidīja alā ilgāk un nenogalināja ari mani? Kāpēc nepadarīja iesākto lidz galam? Šajā reizē tikt ar mani galā butu viegli. Taču viņš atstāja mani dzivu… Vai tāpēc, ka paspēja pievākt konkordātu? Cik svarigs tas viņam ir? Vai tas papildināts ar Simona algoto slepkavu vārdiem? Varbūt līdz pat mūsdienām tajā tiek rakstīti jauni un jauni vārdi?
Nē. Tas būtu neprāts.
Vai es vairs neesmu Horstmanam bīstams? Tagad, kad nogalināti divi veci viri, kas glabāja baisu pagātnes noslēpumu, un iegūts konkordāts, es viņu vairs neinteresēju, biju kā apendicīts, ar kuru var laimīgi nodzīvot visu mūžu.
Un tomēr - kāpēc viņš mani palaida?
Varbūt kāds mani piepeši aizstāv? Un šis "kāds" devis Horstmanam pavēli mani neaiztikt? Kas ir šis cilvēks? Zināju tikai vienu cilvēku, kas devis Horstmanam pavēles… Simons Verginijs. lāču tas bija sen.
Taču Horstmans jau reizi bija mēģinājis mani nogalināt. Kāpēc jāapstājas pusceļā? Pat ja biju nekaitīgs vaļā pasprucis gals, kāpēc to nenocirst reizi par visam reizēm? Kāpēc tajā miglā viņš nenogalināja arī trešo, ja bija ticis galā ar diviem?
Varbūt man gluži vienkārši laimējies? Varbūt kāds viņu iztraucēja? Varbūt izglābos tāpēc, ka aizkavējos, pie alas neierazdamies laikā? Iespējams, viņš mani tajā miglā pazaudēja, varbūt mēs pagājām viens otram garām…
Ak Dievs, kāda jēga no visiem šiem minējumiem!
Tajā bridī es atkal atcerējos māsu Elizabeti. Vēlējos izstāstīt viņai visu, ko esmu piedzīvojis, vēlējos redzēt viņas seju un ieskatīties zaļajās acīs, vēlējos… lai Dievs man palidz… vēlējos cieši pie- kļaut viņu pie krūtīm un nelaist vairs vaļā.
Nākamajā mirklī attapos, ka tādas iztēles ainas ir muļķīgas. Aizdomāties lidz kaut kam tadam! Acīmredzot pārdzīvotā šoka sekas.
Joprojām sēdēju parkā uz sola, un bērni, saģērbti siltās vējja- kās, joprojām skraidīja pa nodzeltējušo zālienu. Mazliet tālāk, parkam otrā pusē, bija dzelzceļa stacija. Neliela ķieģeļu ēka, vientuļu ceļotāju piestātne. Es noraudzījos, kā vilciens apstājas, minūti vai divas pakavējas un klaudzēdams aizbrauc.
No stacijas iznāca vīrietis un tuvojās man. Pāri zālienam, garām bērnu baram. Apstājies manā priekšā, viņš nolika ceļasomu zemē.
- Man sacīja, ka šeit pieturot autobuss, kas brauc uz Svētā Siksta klosteri. - Vīrietis pagrozīja galvu uz visām pusēm, kā meklēdams to vietu, tad pievērsās man. - Jāteic, jūs izskataties sliktāk, nekā biju iedomājies. Jusu drēbnieks nezinātu, kur acis likt. Kur tas der? Jūs atgādināt lupatlasi, nevis džentlmeni.
- Tēvs Danns, - es vārgā balsi noņurdēju.
CETURTĀ NODALA
Viņš sēdēja pirmās klases vagonā ar slapjam drēbēm pilnu ceļasomu un skatījās ārā pa logu. Caur lietus mākoņiem spiedās saule, apveltīdama ainavu ar nedabisku pelēkzeltainu mirdzumu. Pasažieru vilcienā bija maz. Divi mācītāji eda sviestmaizes, čabināja brūna papīra maisiņus un slaucīja melnajās sutanas ābolus.
Horstmans viņus vēroja jau krietnu bridi, lēni laizdams caur pirkstiem rožukroņi, ko īsā audiencē pirms kara bija svētījis pats pavests Pijs. Tad viņš rožukroņi nolika, noņēma brilles un, paspaidījis sarkano rievu virsdegunē, aizvēra saltās pelēkzilās acis. Aizvadītā nakts bija gara un nogurdinoša. Ilgā sarunā ar brāli Leo abi atcerējās senās dienas, vētraino nakti, kad, cieši piespiedušies viens pie otra, viņi vaļējā laiva šķērsoja Lamanša kanālu, skaļi skaitīdami lūgšanas, lai pārkliegtu vētras aurus un juras krākšanu.
brālis Leo, protams, apjuka, nakts vidū savā cellē ieraudzījis seno biedru, ko nebija redzējis pusi gadsimta. Viņa apjukums driz vien pārauga bailēs, taču Horstmans tās kliedēja, izstāstīdams, ka sūtīts no Vatikāna slepenajiem arhīviem, lai aizgādātu Bordžas konkordātu uz Romu, kur tam pienākas atrasties. Jā, viņu sūtot pats Simons, jā, pēc tik daudziem gadiem viņi beidzot esot drošībā. Horstmans savērpa stāstu, ar ko iemidzināja brāļa Leo uzmanību, un tas noticēja. Viņš gribēja noticēt. Pēc tam Horstmans pavēstīja, ka pēc konkordāta dzenoties nelietīgs, veikls Ņujorkas žurnālists, kurš par šo līgumu uzzinājis, izlasīdams par to kādos materiālos par slepeno brālību, un nu sākusies gluži vai pakaļdzīšanās. Sāncenši esot Baznīca un Neiv York Times, kas notikumus atspoguļo visnepievilcīgākajā gaismā. Vārdu sakot, ja to neģēli neapturēs, Baznīcai draud liels skandāls. Un Horstmans aprakstīja to žurnālistu. Benu Driskilu.
Brālis Leo intuitīvi juta, ka šeit kaut kas nav kārtībā, ka Horstmans nav atnācis pie viņa ar pašiem labākajiem nodomiem. Tomēr bailes, ko iedvesa nakts viesa negaidītā uzrašanās, izraisīja vēlēšanos stāsta patiesumam ticēt. Taču Horstmans jau bija pamanījis šaubas vecā vīra acīs… Vecs nožēlojums vīrelis. Viņi bija gandrīz vienā vecumā, bet Horstmans sevi par vecu neuzskatīja, un tam bija pamatoti iemesli.
Rīta pusē notikumi alā ievirzījās visai nepatīkamā gultnē.
brāļa Leo šaubas no jauna pastiprinājās. Viņš tomēr labi pazina veco biedru un juta viņā ko nelāgu, brālis Padraks, šķiet, nemaz nesaprata, ka mirst. Salicis kopā rokas, viņš bridi kaut ko murkšķēja, acīmredzot uzskatīdams Horstmanu par nāves eņģeli, un aizgāja nebūtībā kā astronauts, kas atvienots no dzīvības nodrošinātājas sistēmas. Ar Leo tik vienkārši nebija. Viņš metās bēgt, saukdams palīgā Driskilu, un Horstmans atri viņu nodūra, gandrīz ar dusmām, lai gan parasti darba izpildē emocijas nepieļāva. Pēc tam viņš ķērās pie rituāla. Ieraudzījis no kāda sena dievkalpojuma liedagā mētājamies izmirkušu, tārpu izgrauztu krustu, Horstmans gluži vai apstulba. Tā bija zīme. Simons viņu saprastu. Pirms četrdesmit gadiem Francijā Simons gandrīz tapat bija izrīkojies ar kādu priesteri, kas nodeva viņus SS…
Brālis Leo ne par matu nebija labāks par to nelieti, kurš viņus nodeva, kura dēļ vienību izpostīja. Cilvēki izkaisījās pa pasauli, gluži kā pelni vējā. Leo zināja konkordāta noslēpumu, taču grasījās to uzticēt svešiniekam. Simons taču jau sen bija skaidri pateicis, ka glabāt šo dokumentu visstingrākajā slepenibā ir viņu svēts pienākums.