Tas bija kaut kas prātam neaptverams!
Par tādu rīcību nogalināt bija par maz.
Tāpēc bija vajadzīgs šis senais, nežēlīgais, gadsimtiem pārbaudītais rituāls. Labi, ka Dievs deva spēku to īstenot…
Driskils izgaisa miglā. Tā bija droša slēptuve, un Horstmans netaisījās viņu gaidīt.
Driskils…
1 lorstmans reizēm juta pret viņu pat tādu kā cieņu. Gluži ka dzinējsuns, neatlaidīgs… nepamet uzietās pēdas. Tajā pašā laikā šis Driskils bija īsts elles izdzimums. Šoreiz viņu izglāba migla, citādi pie krusta karātos viņš, nevis Leo.
Kāpēc Driskilam tā veicas?
Taja nakti uz ledus Prinstonā viņš taču to nogalināja. Taču Driskils nenomira. It ka liktenis viņu taupītu briesmīgākam pārbaudījumam.
Bet kā tas varēja būt? Un kur viņš ir patlaban? Ko iesāka, miglā atradis brāli Leo pie krusta?
Vai viņš nobijās?
Nē. Diez vai Driskils nobijās. Driskils bija nežēlīgs bezdievis, tādi parasti nejūt bailes. Nebaidas nāves, lai gan ir viscaur grēcīgi. Driskilam ari vajadzētu baidīties no soda par grēkiem, kas viņu gaida tumsas valstība. Taču viņš nebaidījās.
Savāds tomēr cilvēks…
Tātad kur Driskils ir tagad? Vai seko? Horstmanam gribējās zināt, kurš kuru medī. Viņš brīdi to apsvēra, tad atvairīja šo domu. Dievs bija viņa pusē.
Horstmans, nolēmis, ka uztraukumam nav iemesla, uzlika brilles atpakaļ uz deguna. Neviens nav tik modrs ka viņš. Neviens.
Neatlaizdams ādas portfeli, kas gulēja uz ceļgaliem, viņš aizvēra acis. bordžas konkordāts beidzot bija drošībā. Viņam šis dokuments bija gluži kā kaut kas dzīvs un dārgs. Kā sirds, kas pulsē, dzīdama pa vēnām asinis, kuras beidzot attīrīs Baznīcu… Viņš skaidri atcerējās to nakti Parīzē, kad Simons uzticēja viņam un Leo šo svarīgo misiju, pēc kuras Leo kļuva par eremītu, bet viņš - par mūžīgo klaidoni. Simons toreiz lika gaidīt labākus laikus, kad viņus atkal aicinās glābt Baznīcu…
Magnetofona lente griezās lēni, un balsis, izklausīdamas metāliskas un griezīgas, piepildīja telpu. Taču ieraksta kvalitāte šoreiz nebija galvenā.
- Pirms paris nedēļām viņš bija Aleksandrijā. Tikās tur ar mūsu seno draugu Klausu Rihteru…
- Tu joko! Rihters? Tas pats Rihters? Tu teici, ka viņš tev iedvesa bailes!
- Tas pats, ]ūsu Svētība. Viņš patiešām iedvesa man bailes.
- Tāda vaļsirdība tev piestāv, Džakomo.
Aizkari bija aizvilkti, neielaizdami telpā pat niecīgāko pelēkā rita gaismu. Aiz zāliena, ko ieskāva priedes, pletās Romas laukumi un stiepās ielas, un to visu, gluži ka vāks, sedza brūna dūmaka. Dārznieks apgrieza dzīvžogu, un viņa instruments rēca tik spalgi, it ka tas būtu motorzāģis. Griezīgā skaņa pa augstā loga spraugām un garām smagajiem aizkariem gluži kā uzmācīga lapsene iespiedās iekšā.
- Viņš tur ticies ar vēl vienu vīru. Vēlāk tas izdarījis pašnāvību.
- Ar ko Driskils tur tikās?
- Etjēnu Lebeku, jūsu Svētība. Gleznu tirgotāju.
Sekoja ilga pauze.
- Vēl mums ir ziņa no Parīzes. Žurnālists, krietni gados, vārdā Heivuds…
- Robijs Heivuds. Tev vajadzētu viņu atcerēties, Džakomo. Valkāja košas, dīvainas žaketes, spēja aizrunāt jebkuru. Paņēma cilvēku zem rokas, kaut kur aizveda un piedzirdīja. Dievs žēlīgs, es viņu atceros… Kāpēc tu par viņu man stāsti?
- Miris, jūsu Svētība. Nav zināms, kas viņu nogalinājis. Varas iestādēm, protams, pavedienu nav.
- Antonio! Tas ir ģeniāli! Pašā laikā, tu pat nespēj to iedomāties! Kā tev izdevās tikt pie šiem ierakstiem?
Villā, kas piederēja kardinālam Antonio Poleti, kura viens brālis, diplomāts, strādāja Cīrihe, bet otrs uzņēma un izplatīja nepiedienīgas filmas nelielam, bet prasīgam tirgum Londonā, pie brokastu galda sēdēja pieci vīri. Galds ar kafiju, kūkām un augļiem bija servēts bibliotēkā. Viņu prātus nodarbināja sarežģīts jautājums.
Poleti bija četrdesmit deviņus gadus vecs neliela auguma vīrelis ar kailu galvvirsu un neparasti matainām rokām un kājām, kas bija labi redzamas, jo viņam mugurā bija teniskrekls un īsbikses. Viens no viņa viesiem bija sešdesmit gadus vecais kardināls Gul- jelmo Otaviāni, kas nesavaldīgā un neiecietigā rakstura dēļ Kardinālu kolēģijā nereti izpelnijās pārējo nepatiku. Tajā pašā laikā uzstājās viņš ļoti pārliecinoši un mācēja uztiept savu viedokli, un visi no viņa baidījās. Šeit bija ari kardināls Džanfranko Veca, viens no vecākajiem Baznīcas vadītājiem, kurš sargāja savu jukušā reputāciju, lai aizcirstu žokļus, kad tajos būs iekļuvis kāds neuzmanīgais. Viņam blakus sēdēja kardināls Karlo Garibaldi, jautrs vīrietis ar apaļu seju un sabiedriska cilvēka slavu, dzimis politiķis, kurš daudz ko bija apguvis, cītīgi un ilgi mācīdamies pie kardināla d'Ambrici. Piektais virs bija kardināls Federiko Antonelli. Viņi visi sēdēja tumšsarkanos ādas krēslos, kas bija pieskaņoti dīvāniem. Grāmatskapji gar bibliotēkas sienām bija pilni ar grāmatām, no kurām dažas piederēja kardinala Poleti spalvai. Garibaldi neviens neatbildēja, un ieraksts skanēja tālāk.
- Kā viņš saistīts ar visiem šiem notikumiem?
- Māsa Valentīna Parīze ar viņu likusies. Tagad viņš ir miris. Iespējams, kāda saikne…
- Ar to vien nepietiek, Džakomo. Es nosūtīšu kādu uz Parīzi, lai pārbauda.
- Lai viņam veicas. Var jau būt, ka tā ir tikai nejaušība. Nodurts uz ielas stūra. Tā gadās.
- Muļķības! Baznīcai uzbrūk, un Heivuds ir kārtējais upuris. Tas ir acīm redzams.
Kardināls Poleti pārliecās pār kafijas galdu un izslēdza magnetofonu. 'Iad viņš pārlaida visiem nesteidzīgu skatienu.
- Tas ir galvenais, - viņš sacīja. - Vai visi dzirdēja? "Baznīcai uzbrūk." Es gribēju, lai jūs dzirdētu, ka Indelikato to pasaka ar savu muti… Viņš saskata tajā visā apdraudējumu Baznicai. - Saviebies viņš palūkojās uz savu atdzisušo kafiju. - Pareizākais šajā situācijā ir apspriesties un izstrādāt rīcības plānu, nevis attapties pēdējā bridi, kad visu gribēs izošņāt ziņkārīgie ārzemnieki - poļi, brazīlieši un amerikāņi! Atliek iedot šiem tipiem rokās pietiekami garu virvi, un viņi pakārs mūs visus, pat Baznīcu aizvilks pie karātavām! Jūs zināt, ka man ir taisnība.
- Tātad tu apgalvo, ka šis balsis pieder Kallistam, d'Ambrici un Indelikato? - kardināls Garibaldi sacīja, gandrīz nekustinādams biezās lupas gluži kā vēderrunātājs, kas palicis bez lelles.
- Patiešām ģeniāls darbs, Antonio. Man ir viens jautajums - kā tu ieguvi šo ierakstu? Un kur saruna notika?
- Viņa Svētības kabinetā.
-Neticami! Tu ievietoji "vaboli" viņa kabinetā! Neskaties uz mani tik platām acīm! Jaunākā terminoloģija man ir zināma.
- Droši vien brāļa nopelns, - noņurdēja kardināls Veca, noglaudīdams baltiem bārdas rugājiem apaugušo zodu. Pēdējā laikā viņš bieži aizmirsa noskūties.
- Jautājums ir, kura brāļa, - dzēlīgi iestarpināja Otaviāni.
- Diplomāta vai pornogrāfa? - Izbaudīdams jaunā Poleti apmulsumu, viņš klusi iesmējās.
Poleti uzmeta viņam niknu skatienu.
- Jo vecāks jus kļūstat, jo vairāk atgādināt tenku vāceli! - Poleti atcirta. Pēc tam piecēlās, nodemonstrēdamas savas līkas, spalvainās kajas, paņēma no žurnālgaldiņa Amerikā ražoto Prince tenisa raketi, pagrozīja to rokās un tad, piepeši atvēzējies, izdarīja dažus asus sitienus, it kā raidītu bumbiņu tieši Otaviāni sejā. - Mūžīgi burkšķat, mūžīgi neapmierināts… - viņš noņurdēja.