Kardināls Veca, lēnīgs liela auguma vīrs, pavirzījās krēsla uz priekšu. Viņam, kā parasti, bija sarežģījumi ar dzirdes aparātu.
- Es teiktu, ka tas ir diplomāta nopelns. Vēstniecībās taču vienmēr kādu noklausās. Viņš droši vien ir lietas kursā par tādām lietām.
Garibaldi atgaiņājās no viņa un atkārtoja savu jautājumu:
- Kā tu ieguvi šo ierakstu?
- Mans attāls radinieks strādā Vatikāna mediķu štatā. Viņš piestiprināja ar balsi aktivizējamu ierīci pie Viņa Svētības skābekļa aparāta ratiņiem. - Poleti nevērīgi paraustīja plecus, it kā tādi brīnumi jau sen butu mūsu ikdienas sastāvdaļa. - Viņam var uzticēties…
- Nevienam! - Veca piepeši iekliedzās. - Nevienam pašam vairs nevar uzticēties! - Un viņš sāka skaļi smieties. Smiekli izvērtās negantā, rejošā klepū, kāds nereti piemekle rūdītus smēķētājus. Kardināls smēķēja vismaz gadus septiņdesmit. Viņa nodzeltējušajos pirkstos ar saplaisājušiem nagiem allaž kūpēja cigarete, ko viņš parasti nosmēķēja līdz pašam filtram.
Antonelli, gara auguma gaišmatis ap piecdesmit, pēc skata desmit gadus jaunāks, skaļi nokrekšķinājās, likdams citiem saprast, ka bērnišķigā ķīvēšanās jābeidz. Viņš bija jurists un, kaut gan samērā jauns, neoficiāls Kardinālu kolēģijas lideris.
- Manuprāt, mēs nedzirdējām visu ierakstu. Vai varam paklausīties vēl?
Poleti nometa raketi uz tuvākā krēsla, atgriezās pie galda un nospieda citu pogu. Balsis atskanēja no jauna, un kardināli apklusuši klausījās.
- Priesteris ar sudrabainiem matiem… kas viņš ir?
- Tava informētība nebeidz mani izbrīnīt. Kur ir Driskils?
- Tu jau mums esi meistars cilvēku izsekošana. Taču, novērodams mani, gan velti šķied laiku.
- Acīmredzot sekošana līdz šim nav bijusi pienācīgā.
- Tātad šobrīd mums ir dei'iņas slepktivības… un pašnāvība?
- Kas zina, Jūsu Svētība. Mums šeit valda visīstākais terors. Kas zina, cik upuru bijis… un cik vēl biīs.
Iestājas klusums, tad atskanēja savāds troksnis… un satrauktas balsis.
Poleti izslēdza magnetofonu.
- I'ie joda, kas tas bija par troksni? - Veca pacēla skatienu uz Poleti.
- Viņa Svētība zaudēja samaņu un sabruka uz galda, - tas paskaidroja.
- Un kāda patlaban ir pāvesta veselība? - Otaviāni vaicāja. Viņam bija savi precīzas informācijas avoti, un Poleti viņš tikai pārbaudīja. Poleti to zināja.
- Viņš mirst, - Poleti ar saltu smaidu atbildēja.
- To es zinu…
- Viņš atpūšas. Ko citu es varu teikt? Ne jau tāpēc esam šeit sapulcējušies, lai raizētos par šā cilvēka veselību - tas posms ir garām. Es jums atgādinu, ka raizes par Kallista veselību ir stipri novēlotas, ja nu kāds vēl to nav sapratis. Mes esam sanākuši, lai spriestu par nākamo pāvestu…
- Turklāt, - sacīja Otaviāni, izkaltis maza auguma vīrs ar greizu mugurkaulu, kas darīja viņu lidzīgu Domjē karikatūru personāžam un ko Poleti iztulkoja par Kaina zīmi, - mēs vācam pierādījumus, ka mums jāatbalsta tieši jusu kandidāts. - Otaviāni greizi pasmaidīja, un šis smaids atbilda viņa ārienei.
Poleti nopētīja viesus cieši sakniebtām lūpām, lai nesāktu ar Otaviāni ķīviņu. Pēc viņa dziļākās pārliecības, šis vecais kroplis nebija tā vērts. Ja viņam, Poleti, būtu vara, viņš to aizvāktu no šejienes, pieliktu pie kādas sienas un nošautu uz vietas. Pacēlis skatienu, viņš spogulī ar zelta ietvaru ieraudzīja savu atspulgu. Maza galva, izvirzīta apakšlūpa, bezgribas zods un pārmērīgs apmatojums. Turklāt vēl tā plikpauriba! Lai gan Vatikānā viņš bija nekronēts tenisa karalis, tik un tā izskatījās pēc pērtiķa. Poleti novērsās no spoguļa. Jau tā pietika nepatikamu emociju vienā rītā.
- Mums uzbrūk, - Poleti domīgi sacīja, atkal paņēma tenisa raketi un lielākam uzsvaram pavēzēja to gaisā. - Visīstākais terors. Tādā gaisotnē mēs sagaidām jaunā pāvesta vēlēšanas. Mums nevajadzētu šos aspektus aizmirst, kad izraudzīsimies kandidātu, kuru atbalstīsim.
- Tādas runas pa gabalu ož pēc politikas, - Veca skumji noteica. Viņš vairs nekliedza, toties bija tik tikko saklausāms.
- Mans dargais Džanfranko, - Garibaldi pacietīgi sacīja, - tā ir politika. Kas tad cits tā var būt?
- Patiesībā jau viss galu galā pārvēršas politikā, - Antonelli filozofiskā tonī iestarpināja.
- Labi teikts. - Poleti pamāja. - Politikai nav ne vainas. Tā ir veca kā pasaule.
Otaviāni salika abu roku pirkstus kopā.
- Mans dārgais draugs, - viņš teica, vērsdamies pie Poleti, - vai šim cilvēkam, - viņš pamāja uz Garibaldi pusi, - ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka tu esot ar mieru uzņemties tā kandidāta kampaņas menedžera pienākumus, kuram ceri gūt mūsu atbalstu? - Rūgts smaids nenozuda no Otaviāni grumbu izvagotās sejas, kas atgādināja pārciesto sāpju karti, bet tajā pašā laikā pauda apņēmību ar tām cīnīties.
-Taisnība. Man ir kandidāts, kura atbalstīšanu jūs varētu apsvērt.
- Labi, turpini! - Veca mudināja. Viņam patika radīt iespaidu, ka viņš ātri visu aptver un ļaužu muļķība viņu garlaiko. Tādējādi viņš provocēja sarunas biedrus, lai piešķirtu diskusijai dzīvīgumu. - Klāj vaļā, kas viņš ir!
- Jūs dzirdējāt ierakstu, - Poleti atbildēja. - Tur bija tikai viena apņēmības pilna balss, tikai viena, kas atzina kritiskās situācijas nopietnību…
- Bet viņš jau ir pāvests!
-Sasodīts, ne jau tas! Ziniet, Veca, mans draugs, reizēm es patiešām par jums raizējos.
- Viņš teica, ka mums šeit valda visistākais terors, Tonio…
- Tas bija Indelikato, - Poleti paskaidroja, ar pūlēm valdīdamies. - Indelikato sacīja, ka mums uzbrūk…
- Vai tu esi pārliecināts? - Veca nelikās mierā. - Tas izklausījās pēc… - Viņš sāka darboties ar dzirdes aparātu.
- Džanfranko, ticiet man, tas bija Indelikato! - Poleti iekliedzās.
- Būtu labāk, ja tas verķis, ko tavs radinieks pierikoja ratiņiem ar skābekļa aparātu, uzņemtu video, - Veca kurnēja. - balsis absolūti nevarēja atšķirt… tur varēja runāt jebkurš! Kā jums šķiet, vai tur nav iespējams uzrīkot videokameru? Tad mums patiešām kaut kas būtu…
- Mums arī tagad kaut kas ir. Negaidīju, ka šeit kāds žēlosies par niekiem. Mums jārunā par galveno…
- Atvaino, Tonio, - Veca gaisīgi noteica. - Es negribēju būt nepateicīgs…
- Vairak gan izklausās, ka jus nenovērtējat manas pūles, un tas mani patiešām pārsteidz… - Poleti viņu pārtrauca.
- Tu esi ieguvis nenovērtējamu informāciju, Tonio, - iejaucās diplomātiskais Antonelli, - un mēs visi esam tev ļoti pateicīgi. Runāsim labāk par lietu. Tātad tu, cik saprotu, aicini mūs atbalstīt kardinālu Indelikato?
- Tu esi sapratis mani pilnīgi pareizi! - Poleti atvieglots iesaucās. - Un paldies tev par labu vārdu, Federiko. Indelikato ir īstais cilvēks tik sarežģītā laika…
- Vai tas nozīmē, - Otaviāni klusi teica, - ka mums jāņem vērā tikai šis viens apstāklis? Ka iestājies sarežģīts laiks un mēs sēžam aplenkumā? Tu vēlies, lai mēs noticētu, ka nekam citam vairs nav nozīmes? Fs gribētu izprast tavu loģiku, Eminence.
Poleti nekad nesaprata, vai Otaviāni viņu izjoko vai ne.
-Tieši to es gribēju teikt.
- Indelikato? - Veca novilka. - Vai tas nebūtu tas pats kā KGB vadītāja ievēlēšana par premjerministru?