- Vai tas jums rada problēmu? - Poleti vērīgi viņu nopētīja. - Manuprat, tagadējā situācijā tā būtu pareizākā izvēle. Mēs esam ierauti karā…
- Ja jau esam ierauti karā, - Garibaldi viņu pārtrauca, ka allaž par sevi pārliecināts, - vai mums nevajadzētu izraudzīties ģenerāli? Piemēram, Svēto Džeku?
- Lūdzu, - Poleti nopūtās, - vai nevaram saukt viņu vienkārši par d'Ambrici? Neviens vēl viņu nav kanonizējis.
- Ja d'Ambrici, tad d'Ambrici, - Otaviāni mundri noteica. Sakārtodams sev aiz muguras spilvenus, viņš sāpīgi saviebās. - Manuprāt, tas ir vīrs, par kuru vērts padomāt. Cilvēks, kas raugās nākotnē, gudrs…
- Liberālis, - Poleti turpināja teikumu. - Sauciet viņu īstajā vārdā. Vai jūs iepriecina izredzes staigāt apkārt un izdāļāt prezervatīvus?
- Ko? - Veca noprasīja, neticēdams savām ausim.
- Prezervatīvus, kondomus, tādas gumijas lietiņas. - Garibaldi pasmīnēja.
- Ak Dievs, - Veca nomurmināja, - kam vēl tie?
-Ja d'Ambrici kļūtu pāvests, pēc dievkalpojumiem mēs stāvētu uz baznīcu kāpnēm un tos dalītu ļaudim, turklāt mums būtu papilnam mācītājas sievietes un mācītāji homoseksuālisti…
- Cik zinu, mūsdienās daudzi mācītāji ir homoseksuāli… Vai tu domā, ka d'Ambrici to sekmētu? - Vecas sejā jautās šaubas. - Reizēm Džakomo viedoklis izraisa pārdomas, bet…
Antonelli, kas uzskatīja, ka viņam par ikvienu tematu sakāms pēdējais vārds, veco viru atkal pārtrauca.
- Kardināls Poleti, - viņš teica, - mazliet pārspīlēja, lai skaidrāk norāditu uz kardināla d'Ambrici tendencēm un mūs pārliecinātu, ka šis cilvēks ir spējīgs uz, maigi sakot, dīvainu rīcību. Vai ta ir, Tonio?
- Tā ir, mans draugs. Tu esi uztvēris pašu svarīgāko.
- Varbūt, - Antonelli turpināja, - mums jāņem vērā dzirdētais ieraksts un Tonio teiktais. Kā jūs domājat, vai Indelikato varētu būt mūsu atbalstītais cilvēks?
Garibaldi diplomātiski pamāja ar galvu.
- Viņš varētu but īstais vīrs grūta laikā. Cilvēks, kurš nevairītos spert pašus radikālākos soļus un nebaidītos iedzīvoties ienaidniekos. Varu jums izstāstīt pāris gadījumu…
- Mēs visi makam izstāstīt dažādus gadījumus, - Veca miegaini noteica. - Viņam ir pavāja humora izjūta…
- Kā jūs varat to zināt? - Poleti iesaucās, drūmi vērodams dūmu mākonī ietinušos veco vīru.
- Taču pret darbu tāda nopietnība ir vajadzīga. Man viņš būtu pieņemams. Tad jau labak viņš neka noziedznieki un nejēgas, kādus mūsu dienās esmu redzējis valkājam sarkano cepurīti.
- Un jūs, Otaviāni, - Antonelli tincināja, - ko domājat jūs?
- Ko jūs teiktu par kādu afrikāni? - Otaviāni nebēdnīgi atjautāja. - Vai japāni? Vai sliktākajā gadījumā amerikāni?
-Ak, Dieva dēļ! - Poleti saviebās, izlikdamies neredzam Otaviāni smaidu. - Tikai nesāciet atkal!
- Gribēju redzēt, vai Veca prot novērtēt garīdznieku humoru. - Otaviāni veltīja vecajam vīram zobgaligu smaidu.
- Ko? - Veca noprasīja.
- Ja runājam nopietni, - Otaviani sacīja, - es kardinālu Manfrēdi Indelikato uzskatu par aukstasinīgu briesmoni, par mašīnu cilvēka veidolā, par miesnieku…
- Nekautrējieties, - Antonelli viņu uzmundrināja. - Sakiet visu, ko domājāt.
- Es nekad negrieztu viņam muguru. Viņš labi derētu lielā inkvizitora lomai… vārdu sakot, viņš būtu ideāls pāvesta kandidāts.
Poleti strauji pagrieza galvu uz Otaviāni pusi.
-Jus gribat sacit, ka atbalstāt viņa kandidatūru?
- Es? Vai es tā teicu? Nē, nedomāju vis. Es atbalstītu viņa noraidīšanu, nevis ievēlēšanu. Vairāk esmu noskaņots atbalstīt d'Ambrici, korumpētu, laicigu un pragmatisku cilvēku. Viņš ne- apšaubāmi pasaulē būtu ļoti populārs… gluži ka kinozvaigzne. Ikvienam ciniķim ši doma liksies vilinoša.
Piecu kardinālu sanāksme drīz bija galā. Otaviāni un Garibaldi savos limuzīnos aizvizināja šoferi, bet Antonelli, pamājis pārējiem sveikas, lepni, ar sutanu mugurā, apsēdās savai spīdīgi melnajai Ijimborghini Miura pie stūres. Kardināls Veca, balstīdamies uz spieķa, smagi šļūkaja laukā pa flīzēm klāto verandu un klausījās Poleti bubināšanā par šo un to. Sanāksmes laikā Veca bija noregulējis dzirdes ierīces uztveres stiprumu uz pašu mazāko, jo iepriekš zināja, ka nekas jauns vai kaut cik nozīmīgs šeit neizskanēs. Savos septiņdesmit četros gados viņam atmiņa vēl bija laba, un garajā mūžā to visu jau viņš bija dzirdējis daudzas reizes. Viņam pat bija vienalga, ko teicis pats, jo arī to bija dzirdējis agrāk. Indelikato, d'Ambrici… Vecu neinteresēja, ko viņi atbalstīs, jo kūrija, kuras biedrs viņš jau bija četrdesmit gadu, vienmēr izlēma pa savam. Cik viņš spēja atcerēties, tā bija vienmēr. Viņš nebija redzējis pāvestu, kas nenodrebētu šo Vatikana profesionāļu priekšā. Kūrijas sanāksmes gan pēdējā laikā viņš aizvadīja pussnaudā. Veca savā mūžā bija piedalījies ļoti daudzos saietos, sanāksmēs un tikšanās reizēs, dzirdējis neskaitāmus strīdus, kur virmojušas kaislības, un zināja dažu Baznīcas pārstāvju slēptākās vēlēšanās. Šajā sanāksmē bija klāt Antonelli, tāpēc tai bija papildu svars. Ja viņi patiešām vienosies par Indelikato, šim kardinālam ir lieliskas izredzes. Veca nejuta īpašu ieinteresētību. Pirms trim mēnešiem viņš bija uzzinājis, ka uz nierēm vairs nevar paļauties. Pat Kallists varēja viņu pārdzīvot. Nākamā pāvesta vārds kardināla Vecas rūpju sarakstā bija zemu, taču viens jautājums no prāta neizgāja.
Veca ar Poleti stāvēja piebraucamā ceļa malā un vieglā vējiņā gaidīja, kad piebrauks melno Mercedes. Veca noregulēja dzirdes aparātu, lai varētu ar Poleti sarunāties.
- Pastāsti man, jaunais Tonio, - viņš sacīja, - par to ierakstu. Kāds tajā ieminas par deviņām slepkavībām… Vai es pareizi saklausīju?
- Tā teica Viņa Svētība.
- Esmu vecs cilvēks ar dzirdes problēmām, tāpēc varbūt palaidu ko garām. Skaidrības labad mēģināsim atcerēties, cik bija to slepkavību… Endiju Hefernanu un mūsu veco labo draugu Lokhartu nonāvēja Ņujorkā, māsu Valentīnu Prinstonā un žurnālistu Heivudu Parīzē. Kaut kāds Lebeks Ēģiptē izdarījis pašnāvību, man šis vārds neko nenozīmē… Četras slepkavības un pašnāvība. Vai es kaut ko nesaprotu? Kā tu domā, kas ir tie pārējie pieci?
Poleti redzēja, ka melnais Mercedes brauc gar augsto dzīvžogu, kas norobežoja piebraucamo ceļu. Paldies Dievam, šī saruna tūlīt beigsies. Šis cilvēks mēdza uzdot nepatīkamus un nekaunīgus jautājumus.
- Pasaki! - vecais vīrs uzstāja. - Palīdzi slimam, nelaimīgam kolēģim. Kas ir tie parejie pieci?
- Nezinu, Eminence, - Poleti beidzot atbildēja. - Es to gluži vienkārši nezinu.
Pusnemaņā Kallists dzirdēja guļamistabas otrā malā zvanām vectēva pulksteni, taču tā nevarēja būt īstenība. Mirkli vēlāk viņš zināja, ka guļ izstiepies gultā, ka ir divi no rīta un zvana nevis vectēva pulkstenis, bet gan tas šausmīgais, afrikāņu kardināla dāvātais galda pulkstenis, ko melnā kokā pēc pasūtījuma bija izgriezusi kāda seksuālas dualitātes apmāta mežoņu cilts. Kallists skaidri dzirdēja šos divus sitienus un juta nakts tuvumu. Naktī viņš juta, ka ir dzīvs, un tumsa šķita saprotamāka neka gaisma. Viņš nopūtās. Deviņdesmit procenti viņa apziņas joprojām snauda, bet ar desmit pietika, lai pavisam skaidri sadzirdētu, kā arā uz jumta čabēdams krīt sniegs, kā vējš no kalniem, svilpodams apmetis likumu ap priedēm, kas nolīkušas zem smagās sniega nastas, tricina sienas.