Iegājis tumšajā priekšnamā, es jutu pār muguru pārskrienam saltas trīsas. Nospiedu slēdzi, iedegās gaisma, un viss bija kā parasts - zem kājām pulēta, nevis ar naglām, bet tapām nostiprināta ozolkoka grīda, kāpnes, olīvzaļās sienas un spoguļi zeltītos ietvaros. Es taisnā ceļā devos uz Garo istabu, ko no priekšnama šķira divi soļi un kur, atgriezušies mājās, mēs parasti satikāmies.
Gara istaba. Galvenā telpa viesnīcā, kas šeit bija astoņpadsmitajā gadsimtā. Par to joprojām liecināja nomelnējušās sijas virs galvas, daudz pieredzējušais, sešas pēdas augstais un desmit pedu platais kamīns, āķi katlu uzkarināšanai. Gadu gaita šeit bija uzradušās cita laika zīmes - puķaini mēbeļu pārsegi, grāmatskapji, garas sinepju krāsas grīdsegas ar purpursarkaniem akcentiem, ogļu spainis, ap kamīnu sinepju krāsas ādas krēsli ar paročiem, dzeltenīgas misiņa lampas, vāzes un kapara puķupodi, bet istabas tālākajā galā uz dārza un strauta pusi - molberts, pie kura tēvs dažreiz gleznoja. Uz tā bija novietots ķīļrāmis ar svaigu audeklu, kas bija daļēji apsegts.
Istabā bija drēgns, jo no āra sūcās mitrums. Pelni uz restēm bija auksti un oda pēc rudens, turklāt lietus lāses, kas pilēja no skursteņa, tos pārvērta dubļos. Senāk austrumu spārna istabās mitinājās Viljams un Mērija, kas būtu rosījušies, iekūruši uguni un pacienājuši mani ar punšu, viesdami majā dzīvību. Taču Viljams bija miris, Mērija aizgājusi pensijā un pārcēlusies uz Skots- deilu, savukārt pāris, kas apkalpoja tēvu, dzīvoja Prinstonā, nevis austrumu spārna istabās.
Es zināju, ka Veļas te nav, tomēr saucu viņu vārdā, gluži vienkārši tādēļ, lai dzirdētu skaņu izgaistam klusumā. Piegājis pie vienām no daudzajām kāpnēm, kas bija šajā mājā, es no apakšas vēlreiz saucu māsu. Augšā varēja saklausīt pazīstamo skrapstoņu, it ka čabētu sausas avīzes. Aukstums un lietus bija sadzinis iekštelpās lauku peles, un nu tās skraidīja, mēģinādamas atcerēties, kur atrodas un cik senču paaudzes te meklējušas patvērumu iepriekš.
Bērnībā mēs ar Veļu domājām, ka trokšņus sienās rada spoki, par kuriem, šķiet, zinājām jau piedzimdami. Klīda dažādi nostāsti. Viens no tiem vēstīja, ka jauns puisis nogalinājis angļu virsnieku un, pāris karavīru vajāts, meties bēgt. Bens Driskils, kas šeit toreiz dzīvojis, paslēpis zēnu bēniņos, taču pēc nedēļas ieradusies britu vienība, pārmeklējusi Driskila īpašumus un atradusi pusdzīvo, plaušu karsoņa nomocīto zēnu ierāvušos bēniņu kaktā. Angļi nekavējoties pasludinājuši viņu par vainīgu un Benam Dris- kilam paziņojuši, ka apkaimei par mācību pakārs to kopā ar zēnu. lād durvīs iestājusies Bena sieva Hanna ar musketi rokās un piedraudējusi karavīrus pārmācīt ar dažam uncēm svina, ja tie nebūs mierā ar vienu gūstekni. Briti paklanījušies un ieteikuši turpmāk labi apdomāties pirms patvēruma sniegšanas krietnā karaļa Džordža ienaidniekam un aizgājuši, līdzi vezdami zēnu. Angļi to Driskila virvē pakāruši dārzā lielā ābelē. Kad karavīri bijuši prom, Bens virvi pārgriezis un zēnu zem tās pašas ābeles apglabājis. Pie viņa kapavietas, platām acīm noklausījušies stāstu par drosmīgā dumpinieka nāvi, mēs mēdzām spēlēties.
Gaidpilns devos augšā pa kāpnēm, taču neviena - nedz spoka, nedz vāveres, nedz māsas - tur nebija. Es piepeši atcerējos māti. Uz mirkli man pat šķita, ka viņa stāv durvīs kruzuļota peņuā- ra un stiepj man pretī rokas, mēģinādama aizsniegt mani. Cik sen tas bija? Mātes lupas veidoja vārdus, ko es droši vien kaut kad dzirdēju… Es nespēju tos atcerēties… Kāpēc es nespēju atcerēties mātes teikto, lai gan skaidri atminējos viņas tualetes ūdens un pūdera smaržu? Un kāpēc viņas seju ietin ēnas? Vai viņa toreiz bija jauna? Vai matos jau bija iebirusi sarma? Cik man bija gadu, kad viņa tā, izstieptam rokām, panācās man preti un kaut ko sacīja, vēlēdamas, lai es saprotu ko svarīgu?
Nogājis lejā, paņēmu lietussargu un devos ārā. Spokainajā apgaismojuma bija redzamas lietus lāses, ko slīpi nesa vējš. Uzslējis siltā mēteļa apkakli, es paslēpos zem nelielās nojumes, kas savienoja abus ēkas spārnus. Pret rūtim un svina notekās grabēja lietus, pamazām pārvērzdamies ledū, kas galu galā nosprostos notekcauruli. Ir lietas, kas nekad nemainās.
Es šķērsoju zālienu, kur mēs parasti spēlējām kroketu un badmintonu. Dzeltenas gaismas pirksti no Garās istabas logiem rādīja uz kapelu.
Mums, protams, bija sava kapela. Divdesmitajos gados to bija uzbūvējis tēvatēvs, lai apmierinātu manas vecāsmātes kaprīzi. Kā raksta tūristu ceļvežos, tā bija attiecīgā "laikposma" celtne, kas mūrēta no akmeņiem un ķieģeļiem, ar melnbaltu apdari. Vecāmāte par to mēdza teikt: "Ļoti jauks tornis, kas nevienu neizaicina," - turklāt torni mūždien vajadzēja remontēt. Mēs nebijām tādi angļu katoļi kā īvlins Vo, un ģimenes algu sarakstā mums nebija savs priesteris, taču mēs jūtami atbalstījām priesterus, kuri kalpoja netālajā Svētās Marijas baznīcā Ņūprudensā. Paaudzies es domāju, ka pašiem sava baznīca ir neprāts, taču biju iemācijies šajā ziņā turēt muti. Tad sāku iet Svētā Augustīna skolā, un izrādījās, ka daudzu zēnu ģimenēm īpašumos ir sava kapela un nekā kaunpilna tajā nav.
No tumšās, drūmās, apledojušās kapelas, kas bija pilna ar pelēm, straumītēm tecēja ūdens. Zāle visapkārt prasījās pēc pļaušanas. Turēdamies pie margām, es pieveicu nedaudzos pakāpienus un, apstājies pie dzelzi kaltajām ozolkoka durvīm, nospiedu rokturi, kas viegli nočīkstēja. Iekšpusē, vēja raustīta, plīvoja sveces liesmiņa. Vienas mazas svecītes liesmiņa. Aiz gaismas loka valdīja tumsa, kas vēstīja, ka telpa ir tukša. Taču Veļa bija šeit ienākusi un iedegusi sveci. Kur viņa pēc tam aizgājusi?
Es atgriezos mājā un izslēdzu apgaismojumu. Doma, ka man šeit jāpaliek bez Veļas, šķita neizturama. Kāpēc viņa liek man te nikt? Tāda rīcība nepavisam nebija viņai raksturīga. Varbūt viņai piepeši gadījies kāds neatliekams darbs, tāpēc bijis jādodas prom? Gan viņa ieradīsies vēlāk, es nospriedu.
Juzdamies izsalcis un kārodams pēc kāda stiprāka malka, nolēmu braukt uz Prinstonu. Apsēdies pie stūres, es vēlreiz atskatījos uz lietus šaustīto vientulīgo, veco māju.
Viesnīcas Nassau cilvēku pārpildītajā un piedūmotajā bārā valdīja patīkama sarunu murdoņa. Pie sienām ierāmētajās fotogrāfijās bija redzams Hobijs Beikers un citi pagājušā gadsimta varoņi. Koka galdu virsmas rotāja iegrieztas tīģeru galvas. Biezie tabakas dūmu mutuļi it kā vēdīja no tālas pagātnes.
Pie galdiņa noslīdzis uz krēsla, es pasūtīju dubulto sauso Rob Roy, atskārzdams, ka esmu bezgala saspringts. Tajā bija vainojama Veļa un bailes viņas balsī. Kur gan viņa palikusi? Tik neatlaidīgi uzstājusi uz tikšanos, viņa piepeši ņēma un pagaisa. Vai viņa bija pielikusi sērkociņu tai vientuļajai svecei?
Cīzburgers man vēl nebija atnests, kad izdzirdēju kādu saucam manu vārdu.
- Ben! Ben, veco zēn, kur tas laiks!
Es pacēlu skatienu un ieraudzīju zēnisko Terensa O'Nila seju, tēvu Terensu O'Nīlu, kas nebija tik jauns kā Veļa un tik vecs kā es, toties joprojām izskatījās pēc pirmā kursa studenta. Joprojām, tāpat kā tajos gados, visi viņu dēvēja par Persiku bērnišķīgās un maigās sejas krāsas dēļ. Mēs ar Veļu pazinām viņu kopš neatminamiem laikiem. Kopā bijām spēlējuši tenisu un golfu, un Persiks allaž apgalvoja, ka mūsu dārzā es esot viņu pirmo reizi piedzirdījis. Mirdzošām acīm viņš man uzsmaidīja.
- Piesēdi un atpūtini kājas, Persik, - es sacīju. Pēc brīža viņš apsēdās man pretī ar alus kausu rokā. Lai gan Persiks savulaik negrasījās kļūt par garīdznieku, viņš tomēr par to kļuva, un galvenokārt tas bija Veļas nopelns. Golfs, motocikli un pasaules rekords alus dzeršanā - tādas reiz bija Terensa O'Nīla nākotnes izredzes. Vēl, protams, sieva un lērums bērnu, varbūt darbs Volstrītā. Visi gaidīja, ka par misis O'Nīlu kļūs Veļa. Man tas patiktu. Lai gan es nebiju ticies ar Persiku četrus piecus gadus, viņš nebija pārvērties. Mugurā balts krekls un tvīda žakete. Vinnijam tāda patiktu.