Viņš, Salvatore di Mona, stāvēja mežsarga mājiņas durvīs, ap kaklu aptinis biezu šalli, kas aizsedza vai pusi sejas. Šis kalnu vējš laikam nekad nemitēsies. Skatīties uz mēness apspīdēto nogāzi pat naktī bija sāpīgi, jo šķita, ka izsals acis. Visas krasas bija pagaisušas. Sniegs balts, bet pārējais - melns kā ogle. Koki, krampjaini pieķērušies pie klintīm, meta spokainas ēnas, un lejā pa kalna nogāzi līdz melnajai dzelzceļa lentei stiepās cilvēka pēdu iemita taciņa. Viņš kopā ar Simonu pirms stundas bija dzelzceļu pārbaudījis. Gar sliedēm vijās neliela upe, izliekdamās kā sēru lente.
Vēl seši viri iekšā vai nu snauda, vai trīsošas sveces liesmas gaismā lasīja. Viens bez skaņas skaitīja lūgšanu. Simons piecēlās no primitīvā krēsla, ielika grāmatu mēteļa kabata un aizsmēķēja cigareti. Paskatījies Salvatorem di Monam acis, viņš pasmaidīja.
- Gara nakts, - Simons noteica, paspraucās di Monam garām un izgāja ārā, kur, nostājies kā varena klints, lūkojās uz dziļu gravu starp kalnu nogāzēm. Gaišzilie cigaretes dūmi vijās atpakaļ uz durvīm.
Kopš viņi apmetās nelielā mežsarga namiņa vienīgajā istabā, mitruma un koka smarža tur bija izgaisusi. Telpā oda pēc ieroču eļļas un siltas, sviedrainas miesas. Uguns bija izdzisusi, kvēloja tikai ogles. Reizē bija karsti un auksti. Nekas nebija kā parasti, nekas nebija reāls. Plāns, kas vēl nesen šķita varonīgs, nez kāpēc bija zaudējis savu nozīmīgumu, un cīņas gars bija noplacis. Viņi bija grupa baiļu māktu vīriešu, kas riskēja ar dzīvību, lai nogalinātu vienu cilvēku, kuram agrā rīta stundā jābrauc vilcienā pa šim sliedēm. Nekā varonīga šajā rīcībā viņi vairs nesaskatīja. Visus māca nelaba nojauta, ceļgali drebēja, pakrūtē žņaudza, un ikviens jutās bezgala vientuļš.
Salvatore di Mona nekad nebija nogalinājis cilvēku. Viņš nenogalinās ari to svarigo viru vilciena. Viņam pat ierocis nebija iedots. Di Monas uzdevums bija ar granātām uzspridzināt sliedes, lai vilciens apstātos. Divi citi - Holandietis un vēl viens, ko Simons atveda, - bija bruņojušies ar automātiem. Simons, gurk- stinādams zem kājām sniegu, apgāja apkārt namiņam un tad devās uz novērošanas posteni, ko viņi bija ierīkojuši klints virsotne, no kurienes pavērās skats uz sliežu ceļu. Paies vismaz divas stundas, iekams viņi ieraudzīs lokomotīves dūmus, taču Simons, tāpat kā di Mona, nespēja ne gulēt, ne nosēdēt uz vietas.
Pēc stundas viri joprojām snauduļoja. Simons, atspiedies pret sienas baļķiem, smēķēja cigareti, un Salvatore neko neredzošām acīm sveces gaismā skatījās lūgšanu grāmatā.
Piepeši Simons satrūkās, pārgāja pāri istabai un noslāpēja ar pirkstiem sveces liesmu.
- Ārā kāds ir, - viņš nočukstēja. - Kāds staigā…
Sagrābis Salvatori aiz piedurknes, viņš to grūda uz namiņa otrām durvīm, kur slīpais jumts gandrīz skāra zemi. Pamodās ari Holandietis, un viņi visi trīs pa zemajām durvim izslīdēja ārā, kur noslēpās aiz malkas grēdas.
Nakts klusuma līdz viņiem atlidoja pazīstama skaņa - tā gurkstēja sniegs zem karavīru zābakiem. Noklikšķēja metāls, gaisā uzvējoja aprauti čuksti. Nelūgtie viesi bija kaut kur starp kokiem, neredzami. Pēc brīža vairāki formas tērpos ģerbušies vīri iznaca no meža un tuvojās namiņam no priekšpuses, acīmredzot nezinādami, ka tam ir vēl vienas durvis. Viņi nesteidzās.
- Vācieši, - Simons nočukstēja. Di Mona redzēja karavīru apaļajās brillēs atspidam mēnesi.
- bet kā…?
- Un kā tu domā, tēvs? Esam nodoti…
Simons metās uz zemo durvju pusi, lai pamodinātu pārējos, bet ieraudzīja, ka māja aplenkta no visām pusēm. Di Mona mēģināja saprast, kas notiek, taču viss norisinājās pārāk strauji. Viņš pataustīja jakas kabatās noglabātās divas granātas. Holandietis pacēla mašīnpistoli.
Viņš pamāja uz bieziem kokiem noaugušu pakalnu, saķēra Salvatori aiz pleca un kaut ko iečukstēja tam ausī. Līdz mežam bija apmēram divdesmit jardu, un klajumu spoži apspīdēja mēness. Pilnīgā klusumā viņi atkal izdzirdēja metāliskus klikšķus. Nākamajā mirkli nakti paršķēla skaļš brikšķis - acīmredzot uzbrucēji izgāza namiņa durvis. Atskanēja spalgi kliedzieni vācu valodā.
bridi, kad nosprakstēja šāvieni, viņi izskrēja no slēptuves un zibenīgi metās koku patvērumā.
Viss bija aizgājis greizi, plāns bija izgāzies.
Jau tūkstošo reizi Salvatore di Mona nodomāja, ka nav radīts šai sasodītajai karošanai.
Atskanēja sprādziens, tam sekoja vēl viens… bija dzirdami apjukuma un sāpju kliedzieni.
No namiņa otras puses iznira masīvais Simona stāvs. Viņš brāzās pa sniegu uz meža pusi, tad piepeši apstājās un atvēzējās. Roka aplieca platu loku, no tās izlidoja apaļš priekšmets, kas, nokritis uz jumta, ripoja lejup. Acumirkli nodārdēja sprādziens, no jauna atskanēja izmisuma kliedzieni, un Simons jau skrēja augšup kalnā.
- Viņi visi jau miruši vai mirst, - viņš sēkdams izgrūda. - Daudzi vācieši ari. - Viņš paņēma no Salvatores granātas, izrāva drošinātājus un nometa lejā pa kalnu. - Iesim, mēs nevaram te kavēties. Ātrāk! - Granātas uzsprāga, sadragādamas daļu jumta.
Neviens viņiem pakaļ nedzinās, taču viņi dzirdēja sasaucamies vācu karavīrus, kas klīda pa mežu.
Rītausmā viņi nokļuva pie ceļa, kur samērā ilgi slēpās grāvī, gaidīdami, kad viņiem pakaļ atbrauks veca kravas mašīna. Tā ieradās norunātajā laikā.
Četri vīri bija pagalam, izglābās tikai trīs.
Viņš joprojām dzirdēja šos sprādzienus un saoda deguma smaku.
Nākamajā dienā atgriezušies Parīzē, viņi uzzināja, ka svari- gais cilvēks, kuru viņi grasījās nogalināt, vilcienā nemaz nebija.
Lai gan, pamostoties sava guļamistabā, pāvests bija noplūdis sviedriem, viņu kratīja sīki drebuļi. Ausīs dārdēja granātu sprādzieni, un viņš atkal gara acīm redzēja vācu karavīra brillēs atspoguļojamies mēnessgaismu, redzēja Simonu, kas, uzsviedis granātu uz jumta, klupdams krizdams steidzas augšup kalnā…
- Džakomo? Vai tas esi tu? Ko tu šeit dari? Cik ilgi tu šeit jau esi?
Virs Vatikāna klājās pelēka rītausma, un pāvests pūlējās iznirt no pusnemaņas, no sapņa, no atmiņām… Toreiz, taja baisajā naktī, vējš no kalniem savilka mākoņus un ceļā viņus pārsteidza negaiss, tāpēc šosejas bija slidenas, gandrīz apledojušas. Šis rīts bija tikai vēl viens rits pēc četrdesmit gadiem, vēl viens mirstošā pāvesta Kallista rīts.
- Nevaru aizmigt, - d'Ambrici atbildēja. - Man diennaktī pietiek ar trim četrām stundām miega. Dažreiz nevajag pat tik daudz. Sēžu jau šeit kādu stundu. Visādas domas nedod mieru… Mums vajadzētu aprunāties, Jūsu Svētība. - Ģērbies svītrainos zīda rīta- svārkos, viņš bija iekārtojies atzveltnes krēslā pie loga un rītakur- pēs ieautās kājas atbalstījis pret medicīnisko ierīču ratiņu apakšējo listi. - Kā jūtaties?
Kallists pieslējās gultā sēdus un lēni nolaida kājas uz grīdas, pēc šiem pūliņiem aizelsdamies. Nosvidusī seja spīdēja. Miklā pidžama bija pielipusi pie muguras. D'Ambrici redzēja, ka viņš pūlas pārvarēt sāpes. Skatīties uz viņu bija mokoši.
- Kā es jūtos? Kā jūtos? - Nebija saprotams, vai Kallists ieklepojas vai iesmejas. Viņš zināja, kas d'Ambrici satrauc - viņa pēkšņā paģībšana pirms dažām dienām sanāksmes laikā. - Labi, ka tā nebija sirdslēkme. Kaut gan… nesaprotu, kāpēc es tā turos pie dzīves… it kā mani gaidītu nez kāda spožā nākotne… Varbūt vainīgas zāles? Tas viss ļoti nogurdina, Džakomo.
- Nūjā… ārstēties ir vēl sliktāk, nekā slimot.
- Ja vien šī ārstēšanās notiktu, mans draugs. Tur jau tas joks. Pēdējā laikā es vairs neuzdodu jautājumus par savu veselību. Kam gan tas rūp? Vai saproti? Nevienu tas neinteresē. Varbūt vienīgi grūtdieņus un slimos, dažas ticīgās avis, vudū pielūdzējus un ko tur vēl… nē, viņiem arī viss ir vienalga. - Viņš ironiski pasmaidīja. - Pat Dievam Tam Kungam ar Viņa lielo plānu ir vienalga.