- Ak jūs domājat, ka Dievam ir plāns? Es gan tā neuzskatu. - D'Ambrici papurināja lielo galvu. - Gluži vienkārši Viņš improvizē. Neviens, pat ne Dievs, lai kur Viņš vai Viņa būtu un kads izskatītos, nevarēja sameistarot tik draņķīgu plānu. - Viņš aizsmēķēja jaunu melno cigareti ar zelta josliņu. - lieši par to esmu atnācis parunāt.
- Par to, vai Dievam ir vai nav plāns? Vai par Viņa seksuālo identitāti? Ja tāda ir?
- Tas var likties smieklīgi, - d'Ambrici atteica, - taču jautājumam, kas mani nodarbina, nav ne mazākā sakara ar seksu. Tas, Jūsu Svētība, saistīts ar jūsu noderību mūsu planētai, lai cik liels vai mazs laika sprīdis atlicis.
Kallists piecēlās, ar rokas mājienu atvairīja spieķi un lēni piegāja pie loga. Lai cik dīvaini, viņš priecājās par to, ka ir dzīvs. Viņš bija pateicīgs par šo bridi, lai cik brīnišķīga būs pasaule, kas nāks pēc tam. Viņš priecājās, ka redz sapņus un atceras, kaut gan šie sapņi un atmiņas viņu mocīja un tajos allaž bija klāt nāve. Visi šie upuri, sen mirušie un mūsdienās nogalinātie, kopā jau deviņi… un cik vel būs? Kas to izbeigs? Kas izpratīs šo slepkavību jēgu, kas aizraksies lidz. ļaunuma kodolam un to sadragās? Katru nakti Kallistam sapņos rādījās mirušie, katru ritu viņš cēlās un aizlūdza, devās uz misi un atkal lūdzās, vadīja dievkalpojumu, cenzdamies, cik vien ļāva vājie spēki. Pasaule sāka pierast pie domas, ka viņš mirst. Nu un kas? Viņš bija Kallists, taču, cīnīdamies ar nāvi, ar katru dienu un katru nakti soli pa solim attālinājās no fantāzijām un tuvojas istenībai. Tuvojās tam, kas viņš bija, atkal kļūdams par Salvatori di Monu…
- Tātad gribi aprunāties, - Kallists noņurdēja. - Zini, dažreiz man ienāk prātā, vai es patiešām sēžu un sarunājos ar kardinālu d'Ambrici, mūsdienu baznīcas diženāko darbinieku, vienu no redzamākajiem mūsu laika līderiem, Svēto Džeku… un jūtos patiešām izbrīnījies. Kādas man ir tiesības atņemt šim cilvēkam laiku, atraut šo lielo personību no tikpat lielu darbu veikšanas… nesmaidi, Džakomo. Es runāju vaļsirdīgi. Tu esi d'Ambrici… bet es tikai…
- boss, - d'Ambrici pabeidza. - Tā ir, Jūsu Svētiba.
- Vai tev nekad nav ienākusi prātā doma, Džakomo, ka mēs dzīvojam ļoti bīstamā un ciniskā laikā?
D'Ambrici iesmējās.
- Visi laiki savā ziņā bijuši bistami un ciniski. Un tie visi bijuši labi laiki.
- Var jau būt, ka tev ir taisnība. Zini, būs labāk, ja runāsim tavās istabās. Iespējams, šeit ir noklausīšanas ierīces, tā dēvētās "vaboles". Manuprāt, noklausīties tevi viņi baidītos! - Pāvests iesmējās.
- Vini? Kādi "vini"?
- Izdomā pats! - Pāvests uzvilka rītasvārkus, kas bija pārmesti pār gultas galu, un negribīgi paņēma spieķi. - Iesim uz tavam istabām.
D'Ambrici sekoja Kallistam uz priekštelpu, bet tas durvīs ap- stājās.
- Džakomo, laikam jau mēs nedrīkstam atstāt šeit manu elpošanas aparātu. - Viņš pamāja uz. ratiņu pusi. - Vai nevari tos pa- ripināt līdzi? Nevaru bez tiem iztikt. Turklāt ārsti burkšķēs.
Kardināls d'Ambrici, aizgājis pie ratiņiem, izstūma tos ārā pa durvīm, un baznīcas smagsvari, abi jau veci, bet viens vēl stiprs un mundrs, toties otrs mirstošs, tērpušies elegantos zīda rītasvār- kos, nesteidzīgi devās pa Vatikāna pils gaiteņiem un zālēm garām nenovērtējamiem gobelēniem un audekliem, garām apsargiem un darbiniekiem, kuriem bijusi nakts dežūra vai kuri līdz ar ausmu ieradušies. Aizvēris savas dzīvojamās istabas durvis, d'Ambrici piegāja pie griezumiem rotāta, smagnēja pusdienu galda, kura spoguļgludo viengabala virsmu turēja masīvas kājas - sēdošas lauvas atņirgtiem zobiem - un atvilka cietu krēslu ar taisnu atzveltni un paročiem, jo tieši tādiem pāvests deva priekšroku. Kallists trīcēdams lēni apsēdās.
Istaba spiedās pirmie, nedrošie saules stari, mezdami gaismas plankumus uz Obusonas paklaja un atvizēdami uz galda pulētās virsmas. Gleznas - starp tiem viens Tintoreto darbs - piešķīra telpai īpašu izsmalcinātību un eleganci, kādas trūka pāvesta apartamentiem, kurus Kallists bija iekārtojis ļoti pieticīgi.
- Nu tā, Džakomo, te nu es esmu vai arī tas, kas no manis palicis, un degu aiz nepacietības uzzināt, kas tevi satrauc. Par baznīcas likstām tu parasti ne īpaši raizējies…
- Tā nu gan gluži nav…
- Nu, tam nav lielas nozīmes. Toties šodien es redzu tavā sejā rūpes. Vai tev nedod mieru tās slepkavības? Vai tā ir? - Kallistam uzausa cerību stariņš. Negribējās mirt ar domu, ka šie noziegumi nav apturēti. Cik laika viņam vēl ir? Pāvestu biedēja iespēja, ka viņa prāts zaudēs asumu un apziņa balansēs uz robežas starp realitāti un iztēli un viņš paliks viens ar saviem murgiem un atmiņām, kas viņu vajāja aizvien biežāk.
- Pirms iesāku, Jūsu Svētība…
- Lūdzu, Džakomo, nevelc garumā un met malā tos muļķīgos titulus! Mēs labi zinām, kas esam - divi kaujās rūdīti veterāni. - Viņš pastiepās un papliķēja kardinālam pa piedurkni. - Stāsti, kas uz sirds!
- Gribu runāt par kādu darbu, ko, es ceru, tu paspēsi pabeigt un kas būs cienīgs tavu mūža pūliņu vainagojums. Piedod, ja sākuma tev šķitis, ka nerunāju par lietu. Mēs nonāksim pie galvena pakāpeniski. Manuprat, tev jāzina, kāda bija mana domu gaita, iekams nokļuvu līdz šim lēmumam. Esi iecietīgs pret mani, Salvatore. Es runāju ar tevi pirmām kārtām kā ar il pupu… Atceries, kas tu esi, un atceries, ka pārstāvi visu vareno Romas Baznīcu.
Kallists atspieda muguru pret atzveltni un nedaudz atslābinājās, uz brīdi aizmirsdams sāpes, savas pastāvīgās pavadones. Ceļojums pagātnē sākās. Burvis d'Ambrici pagrieza laiku atpakaļ un, gluži kā prasmīgs gids, sāka vadāt viņu caur baznīcas vēstures peripetijām. Kallists bija pārliecināts, ka šis ceļojums nekādu prieku nesagādās, bet tikpat labi zināja, ka tas bus pamācošs. Viņam nebija ne jausmas, kā d'Ambrici to visu sasaistīs ar viņu un ko mudinās darīt.
- Tu jau sen zini, cik ipaša ir mana attieksme pret Francijas pilsētu Aviņonu, - d'Ambrici sacīja. - Es vēlos runāt par Aviņo- nu, taču ne to jauko pilsētu, kādu mēs abi iepazinām. Vēlos, lai kopā ar mani tu pārceltos uz četrpadsmito gadsimtu, kad pāvesta mītne bija Aviņonā. Mūsu pasaule toreiz bija sadrumstalota, pagurusi no kariem un epidēmijām, no visām pusēm mūs ielenca naidīgi karojošas dzimtas. Tūlīt pēc ievēlēšanas tūkstoš tris simti trešajā gadā Benedikts XI, glābdams dzīvību, bēga no Romas, kādu laiku klejoja un nākamajā pavasari Perudžā nomira - taču ne savā nāvē. Viņu noindēja. Ar vīģēm, ja var ticēt viņa biogrāfiem. Tā laika Baznīcā dzīvībai nebija lielas vērtibas. bagātība, vara, ietekme - tik daudz kas bija apdraudēts. Nākamajā konklāvā, ko sasauca pec gada, tūkstoš trīssimt piektajā, Liona kronēja Klemen- tu V. Neuzdrošinādamies doties uz iekšējo nesaskaņu plosīto Romu, viņš iekārtojās Aviņonā. Uz šādu soli viņu spieda Baznicas iesaistīšanās laicīgajās cīņās.
Tātad pāvesta institūcija pārcēlās uz Franciju, kur pārvērtās par šīs valsts politikas instrumentu un kļuva vēl laicīgāka nekā jebkad agrāk, baznīca bija īsta politiska vienība, tādējādi zaudēdama savu garīgumu. Jau no Pētera laikiem kristīgās pasaules centrs bija Roma, un pāvesti bija Pētera pēcteči, bet nu Baznīca Romai uzgrieza muguru un to pameta. Un Svētajā pilsētā sākas pagrimums. Tajā saviesās visu veidu noziedznieki - slepkavas, blēži, bērnu nolaupītāji, zagļi, izspiedēji, baznīcas izlaupīja, no tām iznesa pilnīgi visu - pat marmora pakāpienus. Tūkstoš trīs simti piecdesmitajā gadā lūgt pie svētā Pētera kapa ieradās piecdesmit tūkstoši svētceļnieku dienā. Un ko viņi ieraudzīja? Govis, kas rāmi plūca zāli netālu no galvenās apsīdas, un piemēslotas telpas.