Jānis XXII, Benedikts XII, Klements VI… Klements nopirka Aviņo- nu par astoņdesmit tūkstošiem zelta florīnu! Uzbūvēja tur Pāvestu pili, un kardināli to piepildīja ar unikāliem mākslas izstrādājumiem, neaizmirsdami ar tiem izgreznot ari savus lepnos mitekļus un uzkradami lielas personiskas bagātības. Laicīgie prinči… Kad nomira Urbāns V, viņa personiskajā dārgumu glabatavā bija divi simti tūkstošu zelta florinu. Tā vairs nebija Pētera baznīca, korupcija to no iekšpuses saēda. Baznīca satrupēja acim redzami, jo tās alkatībai nebija robežu. Visi grāba, cik spēja, - gan laicīgajā, gan garīgajā pasaulē… materiālisms svinēja uzvaru! baznīca dzīvoja tā, it kā neeksistētu jēdzieni "mūžība", "taisnīgums", "dvēseles glābšana", "pastarā tiesa", - svarīga bija tikai dzīšanās pēc mantas. Un beigās… tukšums un bezgalīga tumsa.
Kardināla balss noklusa līdz čukstam, un viņš sēdēja, zemu nokāris galvu. Kallists neteica ne vārda, nevēlēdamies pārtraukt klusumu. Viņam nebija ne jausmas, kur saruna novedīs, taču krāšņais toreizējās Baznīcas apraksts viņu iespaidoja. Kardināls pacēla galvu un pastiepa roku pēc krūzes un glāzēm uz sudraba paplates. Viņš uzmanīgi ielēja glāzē ūdeni un pasniedza to Kallistam, kas samitrināja lūpas. No medikamentiem pastāvīgi izkalta rīkle.
- Petrarka nosauca Aviņonu, - d'Ambrici sacīja, atsākdams savu stāstījumu, - par fizisku un garīgu ciešanu cietoksni, naida mītni, netikumu kloāku, par pasaules kanalizācijas grāvi, maldu skolu, ķecerības templi, mantrausības un uzdzīves bābeli, melu perēkli, mēslu bedri.
- "bābeles gūsts", - Kallists nomurmināja.
D'Ambrici pamāja. Viņa acis spoži mirdzēja zem smagajiem plakstiņiem.
- Petrarka sacīja, ka Aviņonā kļuvusi par mājām ielasmeitām, dzērājiem un garīdzniekiem, kas visu mūžu kalpo nevis Baznīcai, bet gan savam vēderam un izvirtigām tieksmēm. Svēta Katrī- na no Sjēnas sacīja, ka Aviņonā ož pēc elles…
- Es protu novērtēt vēstures mācības, Džakomo, taču nesaprotu - kāpēc tu šonakt to visu man stāsti?
- Tāpēc, ka laika mums vairs nav daudz, Svētība, - d'Ambrici čērkstošā balsī atbildēja. - Nav runa tikai par tavu veselību. "Bābeles gūsts"… tas notiek atkal. Un tu, pāvests, Romas Katoļu baznīcas galva, ar savu iecietību to atbalsti. Baznīca no laba prāta ir pārvērtusies par ļaunuma un netikumu centru! - D'Ambrici redzēja, ka pāvests samirkšķina acis, skumjā izteiksme no tām pagaisa, un krunkainajā, izkaltušajā sejā tās spoži spīdēja. - Tavs uzdevums ir viest Baznīcā mieru un drošību… un atjaunot tās kalpību cilvēkiem un Dievam. - Viņš pasmaidīja, atklādams nodzeltējušos zobus. - Kamēr vēl ir laiks, Salvatore.
- Nesaprotu..
- Es paskaidrošu…
Pāvests iedzēra tableti, lai pazeminātu arteriālo asinsspiedienu. Neapzināti izvilcis no kabatas florenciešu dunci, viņš sāka lēni to grozīt pirkstos. Grumbainās rokas ar sauso, pergamentam līdzīgo adu viegli trīcēja, bet sejā vidēja iekšējs gaišums. Kad d'Ambrici piedāvāja bridi atpūsties, mirstošais vīrs dusmīgā balsī noraidīja priekšlikumu.
- Nē, nē, esmu spējīgs turpināt! Pēc mūsu sarunas, Džakomo, es atpūtīšos pietiekami ilgi.
- Labi. Pievērsīsimies dažām rūgtām patiesībām, - d'Ambrici sacīja klusā, dobjā balsī, uzsvērdams katru vārdu, lai tie iegultu Kallista apziņā. - Mūsu baznīca atkal ir gūstā, laicigās pasaules vērtību gūstā, pasaules, kurā cilvēki dzenas pēc varas un bagātības, pēc miesaskārības apmierināšanas. Vai saproti? Mēs esam labā spārna diktatūras gūstā, kreisā spārna atbrīvošanās kustību, CIP un mafijas, KGB un bulgāru slepenpolicijas, Propaganda Duc un Opus Dei, mūsu banku, neskaitāmu ārzemju izlūkošanas biroju gūstā, visvisādu savtīgu kūrijas interešu, bezgalīgu investīciju gūstā, jo nemitīgi ieguldām gan nekustamos īpašumos, gan ieroču ražošanā… Vārdu sakot, mēs esam savas alkatibas un varaskāres gūstekņi! Kad man jautā, ko Baznīca vēlas, es atceros, ka savulaik atbilde grozījās ap diviem galvenajiem jēdzieniem - labais un ļaunais… Taču tagad es zinu atbildi, pirms izskanējis jautājums, - vairāk! Mēs gribam vairāk varas, vairāk visa kā, vienmēr vairāk!
Pāvests juta, ka sirds sažņaudzas un notrīs, un paraudzījās uz skabekļa aparātu. Pēdējā laikā viņš no tā nešķīrās. Varbūt is- tais laiks likt to lieta… taču nepatīkamā, vibrējošā sajūta krūtīs drīz vien pārgaja. Viltus trauksme. Viņš ar kabatlakatu izslaucīja no lūpu kaktiņa siekalas.
- bet, Džakomo, tieši tu vairak nekā jebkurš cits ar lielu neatlaidību esi virzījis Baznīcu modernajā pasaulē, centies pielāgot Baznīcu tiem eksistences noteikumiem, kādi valda laicīgajā pasaulē, tuvinājis to dzīves īstenībai. Allaž esi apgalvojis, ka mums jaizdara izvēle, ka jāizdzīvo, lai ko tas maksātu… Šā mērķa sasniegšanai tieši tu izvēlējies līdzekļus - gan tuvināšanos ar Rietumiem un komunistisko bloku, gan trešās pasaules valstu atbalstīšanu. Tu, Džakomo, rīkojies ar baznīcas finansēm. Tu ved sarunas ar ietekmīgiem cilvēkiem un pasaules varas struktūrām par delikātiem jautājumiem. Tas taču nav apstrīdams. Tad kāpēc tu man to visu saki? - Kallista sažuvušās lūpas savilkas tikko jaušamā smaidā. Viņa seja bija balta kā krīts, un plāno ādu izspīlēja kauli.
- Vari to uzskatīt par veca vīra novēlojušos gudrību, Salvatore, - d'Ambrici atbildēja. - Gadās, ka cilvēks visu mūžu sūri, grūti strādā un tikai noietā ceļa beigās aptver sava darba jēgu. Tev ir iespēja valdīšanas beigās izmantot manu atskārtu, izmantot visu, ko savas karjeras norietā esmu sapratis… Vēl ir laiks. Dievs mums deva zīmi, Salvatore, tev un man, - brīdinājuma zīmi. Dievs mūs brīdināja, bet mēs to nesapratām! - Piepeši viņš trieca ar dūri pa mirdzošo galda virsmu. Kallists viņu vēroja ar tadu kā godbijīgu interesi. - Slepkavības… - d'Ambrici čukstēja. - Es lūdzu Dievu, lai tu redzētu un saprastu. Slepkavības ir tada pati zīme kā krusts, kas imperatoram Konstantīnam paradijās sarkanzeltai- najās vakara debesīs. Tev ir unikāla iespēja uzvirzīt Baznīcu uz īstenās takas. Tu vari atdzīvināt Baznīcas sākotnējo misiju, sākotnējos mērķus… ja vien ieraudzīsi un izpratisi šo zīmi, šo patiesību, ko slēpj slepkavības.
Ias nav svētas slepkavības, Salvatore, un tie nav Baznicas slepkavas, kā mums šķita. Mēs bijām akli muļķi ar sava svarīguma mantijas aizplīvurotu skatienu un, norobežojušies no pārējās pasaules, neredzējām to, ko vajadzēja ieraudzīt. Mēs ļāvām, lai šie slepkavas iedzen mūsos šausmas, un nesapratām, ka ar īsto baz- nīcu tiem nav nekas kopīgs. Viņi ir daļa no pasaules, ko paši esam radījuši.
Tas bija kaut kas nenovēršams, jo paši esam nodevuši sevi ienaidniekiem… Šie slepkavas ir laicīgi cilvēki, jo esam kļuvuši par skrūvīti laicīgajā mehānismā… un slepkavības ir maksa, ko no mums prasa ārpasaule. Mes iesaistāmies bezprincipa finanšu mahinācijās, politikā un noziedzīgā biznesā, pastāvigi tiecamies bezgalīgā bagātības uzkrāšanā, un tāda ir cena, kas par to jāmaksā!
Ak, varbūt kāds jau nočukst vārdu assassini, taču, ja mēs viņam ticēsim, tie būs maldi. Esam bijuši akli, un assassini nav nekas vairāk par simbolu, tas ir riks, ko esam radījuši sev par sodu. Jūs, Svētība, tikai jūs varat glābt baznīcu… un to visu apturēt. Tikai jūs…