- bet kā, Džakomo? Nesaprotu, kas man jādara… - Kallists, mistikas noliedzējs, bija neizpratnē - vai viņa seno draugu piemeklējis ipaša veida ārprāts, vai viņš pārvērties orākulā vai pravietī? Vai ar kardināla muti patlaban runā Dievs? Vai šis vecais vīrs, viņa kādreizējais skolotājs, kļuvis par dievišķa pareģojuma vēstnesi? Taču Kallistam nebija laika brīnumiem, ne dievišķiem, ne citādiem. Viņš bija īsts baznīcas birokrāts, praktiķis un saprāta cilvēks. Tomēr ilgus gadus viņš bija kardināla skolnieks… un joprojām uz viņu lielu iespaidu atstāja šī spēcīgā, neordinārā personība. Tādam gribasspēkam, kaislei, rakstura vīrišķīgumam bija grūti nepakļauties.
- Gluži vienkārši atceries, kas tu esi.
- bet kas es esmu, Džakomo?
- Tu esi pavests Kallists. Atceries, pirmām kārtām tu esi Kallists, un tad misija tev būs skaidra…
- Es nesaprotu…
Kallistam uz pleca nolaidās cieta, valdonīga roka.
- Klausies, ko teikšu, Kallist… un esi stiprs!
Māsa Elizabete atspiedās pret grozāmā krēsla atzveltni, atgrūdās no rakstāmgalda un uzlika kājas uz galda malas. Žurnāla redakcija bija tukša un tumša. Pulkstenis rādīja pāri desmitiem, viņa atkal bija aizmirsusi paēst vakariņas, un tukšais vēders smeldza, it kā tur dedzinātu kafija, ko viņa izdzērusi neskaitamas krūzes. Roka žņaudza lodīšu pildspalvu, kurā bija beigusies tinte. Elizabete meta rakstāmo papīrgrozā, bet netrāpīja un dzirdēja to aizripojam stūri. lajā dienā viņai nekas neizdevās tā, kā vajadzīgs.
- Pie joda, kas ir Ērihs Keslers? Kāpēc viņa vārds ir Veļas sarakstā?
Viņa izteica šos jautājumus klusi, bet skaidri, it kā tos raidītu klusumā ar cerību, ka tie nokritīs pie kājām kādam orākulam. Kur tik viņa nebija meklējusi šā cilvēka vardu - gan visādās rokasgrāmatas, gan internetā! Taču Ēriha Keslera vārds bija atrodams tikai vienā vietā - Veļas sarakstā. Vai tāds cilvēks vispār eksistēja? Taču Vela bija ļoti rūpīga, tāpēc vārds viņas sarakstā nozīmēja, ka tāds cilvēks ir, ka viņš kaut ka saistīts ar pārējiem. Tas, ka aiz vārda nebija datuma, liecināja, ka viņš ir dzīvs, jo datumi aiz citiem vārdiem bija miršanas datumi. Kur gan viņš meklējams?
Tas bija strupceļš. Ko lai iesāk?
Viņa pamodās pusnaktī. Kājas joprojām bija uz galda.
- Tas, - viņa noteica, - nav normāli.
Elizabete atgriezās savā dzīvoklī Via Veneto, taču aizmigt nespēja. Drīz bija klāt skriešanas laiks, un viņa saprata, ka viņai jāpiezvana.
- Eminence, šeit māsa Elizabete. Ļoti atvainojos, ka traucēju…
- Ak, izbeidziet, mana dārgā. Kā varu palīdzēt?
- Man ar jums jātiekas. Kaut uz piecpadsmit minūtēm…
- Labi, šodien pēcpusdienā. Teiksim, četros manā mītnē. - Svētais Džeks par savu kabinetu Vatikānā vienmēr tā sacīja - "manā mītnē".
Ģērbies oficiālā tērpā ar visām regālijām, viņš gaidīja Elizabeti un kabinetā bija viens. Kad viņš ieraudzīja, ka Elizabetei ieplešas acis, sejā ar lielo banānveida degunu atplauka smaids.
- Priekšnesums tūristiem, - viņš paskaidroja. - Izskatās, ka pagaidām esmu Svēta Tēva aizstājējs. Sēdieties, masa. Kas jums uz sirds? - Viņš atvēra ar griezumiem rotātu cigarešu kārbiņu, ar strupajiem pirkstiem pa to parakņājās un izvilka melnu cigareti ar zelta stipiņu. Iespraudis cigareti starp lūpām, viņš uz īkšķa naga uzrāva sērkociņu.
- Gribu runāt par tām pašām slepkavībām, - viņa sacīja. - Veļai bija saraksts… kā noskaidrojās, visi tajā minētie cilvēki ir nogalināti…
- Atvainojiet, māsa, bet par to jau mēs runājām. Ja vien jums ir kas jauns… - Viņš paraustija plecus.
- Ludzu, Eminence, padomājiet par māsu Valentīnu. Atcerieties, ka šie pētījumi maksāja viņai dzīvību. Viņa bija tuvu kaut kam ļoti svarīgam, ja jau viņu vajadzēja nogalināt… Padomājiet par viņu…
- Mana dārgā, nav vajadzības man atgādināt māsu Valentīnu un manas jūtas pret viņu. Jau daudzus gadu desmitus esmu tuvs Driskilu ģimenes draugs, bet ar Hjū Driskilu iepazinos jau pirms kara. Viņš bija Romā… strādaja Baznīcai… mēs kopā gājām uz koncertiem. Starp citu, kādā koncertā mūs ari iepazīstināja. Es to atceros, it kā tas būtu noticis vakar, māsa. Bēthovena Trio. Opuss numur septiņi. Si bemola mažors. Nē, opuss deviņdesmit septiņi. I Ijū tas īpaši patika. Mūsu pirmā saruna bija par šo dižā komponista sacerējumu… bet tas nav svarīgi. Es gribu teikt, ka milu šo ģimeni, mīlu viņus visus. Jāatzīst gan, ka viņi visi ir stūrgalvji. Hjū ar saviem Slb uzdevumiem, lēkšanu ar izpletni un Dievs vien zina ko vēl. Valentīna, kuru patiešām nogalināja tāpēc, ka viņa tik neatlaidīgi rakņājās pagātnē… un Bens, kas diez vai pats saprot, ko dara. Es ari gribu, lai Valentīnas slepkavu atrastu. Es veicu savu izmeklēšanu un, atklāti sakot, māsa, ļoti nevēlos, lai kāds tajā iejauktos. Man nepavisam negribētos, ka jums būtu jācieš vai, nedod Dievs, nogalinātu benu Driskilu… Vai saprotat, ko es jums saku, māsa? Es vēlos, lai jūs reizi par visām reizēm pārtrauktu šo nodarbi. Jums nav nedz tiesību, nedz iemesla to darit. Ne mazākā. Paskatieties man acīs, māsa Elizabete, un pasakiet, ka sapratāt mani.
- Es sapratu, - Elizabete klusi atbildēja.
- Tomēr jūsu balss tonī es saklausu "bet". Vai man ir taisnība par šo "bet", māsa?
- Lai gan es jūs ļoti cienu, Eminence, man nav skaidrs, kāpēc es nedrīkstētu pabeigt darbu, ko sākusi Vela. Domāju, ka man ir ne vien tādas tiesības, bet ari pienākums pret māsu Valentīnu. Es… es… patiešām tā jūtos, Eminence.
- Es saprotu jūsu jutas, māsa. Savā laikā biju tāds pats. Taču jūsu darbība… es kategoriski atsakos to saprast. Atstājiet to citiem.
- bet, Eminence, tie citi… tieši viņi nogalina cilvēkus! Tie jūsu citi baznīcas iekšienē…
- Tie ir tikai tukši minējumi, māsa. Lieciet mieru šim jautājumam. lās ir Baznīcas ziņā, un Baznīca lai ar to nodarbojas…
- Ka jūs ko tādu varat teikt?
D'Ambrici pasmaidīja un aizsmēķēja vēl vienu cigareti.
- Varu, jo nēsāju sarkano kardināla cepurīti. Cita iemesla laikam gan nav. - Viņš paraudzījās rokaspulkstenī. - Piedodiet, bet man jāiet, māsa. - Kardināls piecēlās. Šķita, ka ar zeltu apšūtā mantija spiež viņa plecus lejup.
- Ērihs Keslers, - Elizabete sacīja. - Kas ir Ērihs Keslers? - Lai gan d'Ambrici lūkojās viņā ciešu skatienu, Elizabete turpināja: - Veļas sarakstā viņš ir pēdējais. Vienīgais vārds bez miršanas datuma. Man radies iespaids, ka tāda cilvēka nemaz nav. Kas viņš tads ir? Vai nākamais plānotais upuris?
D'Ambrici, smagos plakstiņus pievēris, joprojām vēroja viņu savam melnajām aligatora acīm.
- Man nav ne jausmas, Elizabete. Ne mazākās, bet tagad, lūdzu, izbeidziet to visu! - viņš nošņāca, ik vārdu pateikdams skaidri un uzsvērti.
- Ja Ērihs Keslers ir nākamais upuris, viņš, iespējams, zina, kāpēc nogalināti pārējie… Ērihs Keslers tātad zina atbildes uz visiem jautājumiem. - Elizabetei tricēja rokas, un viņa valdīja asaras. - Es došos uz Parīzi. Vela tur bija un strādāja.
- Uz redzēšanos, māsa. - D'Ambrici atvēra durvis.
Priekštelpā pie galda sēdēja Sandanato. Viņš pacēla galvu.
- Māsa…? - Viņš aprāvās.
Elizabete klusēdama pabrazās viņam garam un aizsteidzās pa gaiteni prom. Lai viņi visi iet ratā… visi!