Kardināls d'Ambrici pievērsās monsinjoram Sandanato.
- Pjetro, vai Kesleru vēl nav izdevies atrast?
- Nē, Eminence, vēl ne. Izrādās, ka šo vīru sameklēt nav viegli.
- Labi, turpini meklēšanu, Pjetro.
Tajā vakarā māsa Elizabete pēc senas tradīcijas bija uzaicināta kopīgās vakariņas kopā ar vairākām ordeņa māsām. Viņas ieturēja maltīti klostera lielajā ēdamzālē, kur galdā bija celti turienes labākie Vedžvuda porcelāna trauki un smagākie un vecākie sudraba galda piederumi. Gaisotne bija draudzīga, un Elizabete centās nomierināties. Kristāla glāzēs atstarojās sveču gaisma, sarunas ritēja gludi, un reizēm atskanēja atturīgi smiekli. Elizabete no tāda dzīvesveida jau bija atradusi un atgriezties tajā neilgojās, taču atnākusi ar prieku iejutās ritmā un vienmēr atcerējās vienu no iemesliem, kāpēc bija kļuvusi par mūķeni. Šeit viņa atvilka elpu no ārpasaules balsu un skaņu kakofonijas, kurā bija spiesta iekļausities.
Vakariņas atveldzēja dvēseli. Lai gan valodas ritēja rāmas un pieklājīgas, tajās jautās gan ironija, gan sarkasms. Šis sievietes nevis bez ierunām pieņēma Baznicu, bet gan bija tās visprasīgākās kritiķes. Tērpušās savos tradicionālajos melnajos tērpos - dažai iespēja padižoties mūķenes ģērbā bija tikai reizi mēnesī - un sapulcējušās ap šo galdu, viņas ļāvās sarunu burvībai. Elizabetei šis vakars un sabiedrība atgādināja, ka ir cita pasaule arī - bez Vatikāna, bez assassini un slepkavībām. Pasaule, kurā valda kartība, atturība un intelekts, pasaule bez neciešamās spriedzes, kas salauž ikvienu, kurš dzīvo Apustuliskajā pilī. Sēdēdama kopā ar māsām, klausīdamās viņu mundrajās balsīs un daudzos jautājumos viņām piekrizdama, Elizabete baudīja pilnīgas drošības izjūtu. Viņa atradās gluži kā miera oāzē, tālu prom no nelaimēm, asinīm un bailēm.
Pēc tam viņas pārcēlās uz viesistabu, kur sienas bija klātas gleznām zeltitos ietvaros, un dzēra stipru melnu kafiju. Elizabete domāja par Veļu - cik bieži abas šeit sēdēja kopā ar citām māsām, malkoja kafiju un tērzēja… Kā būtu rīkojusies Vela, ja d'Ambrici tik kategoriski viņai aizliegtu nodarboties ar pētījumiem? jautājums nebija viegls. Un ko iesāktu bens Driskils? Elizabete līdz sāpēm iekoda lūpā un sāji pasmaidīja. Bens tādu padomdevēju pasūtītu pie velna… Galu galā vakars beidzās, un Elizabete atvadījās. Šo dažu stundu dāvātais miers acumirklī sāka gaist, un atgriezās neskaidras trauksmes izjūta.
Pārradusies mājās Via Veneto, Elizabete mēģināja saņemties, taču tas neizdevās - viņa jutās pārāk apjukusi un nelaimīga. No prāta neizgāja dzēlīgie, niknie d'Ambrici vārdi. Tie sāpināja. Pirmo reizi viņš tā izturējās - ar neslēptām dusmām, aizmirsis diplomā ti s ku m u.
būs labi, Elizabete mierināja sevi. Viņai tikai jāatmin mīkla ar to vārdu, un tad viss nokārtosies.
Ak Dievs, kādas muļķības! Jāatmin… Uz to vairs nav nekādu cerību!
Elizabete sagatavoja sev vannu, izģērbās un iegremdējās ūdenī. Uz flīžu sienām kondensējās tvaiks. Uzlējusi uz sūkļa aromātiskas šķidrās ziepes, viņa noberza sevi, izbaudīdama svaigo, tīro smaržu, pēc tam no jauna atlaidās ūdenī.
Vannasistabas durvis bija vaļa, un priekšnama spoguli viņa redzēja, ka nakts vējš dzīvojamā istaba plivina terases durvju aizkarus. Elizabete piepeši jutās nogurusi. Viņa vēlreiz uzmeta skatienu kaļamās dzelzs galdiņam. Skaistā galdauta malas arī plīvoja vējā. Gaidīdama ciemos draudzeni, viņa galdautu bija uzklājusi pirms dažam dienām, taču pēdējā brīdi abas tikšanos atlika. Uz galda joprojām stāvēja smags svečturis ar stikla cilindrā ievietotu sveci, kristāla glāzes un sudraba galda piederumi, kuros atstarojas ielas apgaismojums. Trauksmainās pilsētas uguņu atspidumi mirgoja uz aizkariem gluži kā sauja izkaisītu dārgakmeņu…
Saspringušie muskuļi ūdenī pamazām atslāba. Elizabete juta, ka viņu pārņem ilgotais miers, acis vērās ciet…
Piepeši, jau ļaudamās siltam miega vilnim, viņa spogulī pamanīja vel kādu kustību… gluži kā mākonis būtu pārslīdējis mēnesim, kā putna ēna saulainā dienā…
Kas tas ir?
Viņa vēlreiz nopētīja plīvojošo aizkaru un blāvi mirdzošo svečturi.
Pievērsusi skatienu spogulim, Elizabete gaidīja.
Sikspārnis? Sikspārņi viņai iedvesa šausmas. Vai patiešām kāds iemaldījies no terases un tagad, juzdamies kā slazdā, sitas pret sienām?
Spoguli no jauna pavīdēja ēna. Pārak strauja, lai varētu ko saprast. Ka neskaidras atmiņas bez konkrēta veidola.
Kaut kas tur bija.
Elizabete juta, ka matiņi uz delmiem saslienas stāvus. Pār ādu pārskrēja šermuļi. Nenolaizdama skatienu no spoguļa, viņa piecēlās no ūdens, izkāpa no vannas un, paņēmusi no pakaramā frotē peldmeteli, to uzvilka uz slapjā auguma. Ceļgali viņai trīcēja, un krūšgali zem mīkstā auduma saspringa. Sirds krūtīs dauzījās kā būrī iesprostots putns, kas cenšas izkļūt brivībā.
Varbūt ieslēgties vannasistabā? Nē, tad viņa būs slazdā. Arī guļamistaba pretī gaitenī nav drošs patvērums, jo stiklotās durvis nebutu šķērslis pat bērnam. Turklāt Elizabete nojauta, ka tas nav nekāds sikspārnis… un bērns arī ne.
Dzīvoklim bija tikai vienas ārdurvis. Ja vannasistabā būtu telefons…
bet varbūt vaina ir tikai viņas iztēlē? Satrauktajos nervos? Assassini, monsinjora Sandanato atzīšanās, bailes par Benu
Driskilu, atmiņas par Veļu, nepatīkamā saruna ar d'Ambrici - tā visa gluži vienkārši bija par daudz.
Varbūt viņai vajadzētu ieslēgt gaismu uzreiz visā dzivokli? Nē, slēdži bija dzīvojamā istabā… Turklāt - vai viņa vēlējās gaismu?
Iztēle? Ēnas? Nāve?
Elizabete devās uz dzīvojamo istabu. Viņa nezināja, ka varētu aizsargāties, taču nevēlējās atrasties šajā dzīvokļa daļā - ne vannasistabā, ne virtuvē, kur bija pavisam tumšs un daudz asu nažu.
Dzīvojamas istabas tumsā mēbeļu, lampu un augu podu aprises bija saskatamas vāji. Te bija papilnam vietu, kur nelūgtais viesis varēja slēpties. Ne skaņas, ne kustības. Vējš no ielas atnesa vājus trokšņus. Toties ēnas bija dziļas un tumšas.
Viņa stāvēja istabas vidū un klausījās.
Spogulis acīmredzot viņu piekrāpis. Aizkari joprojām lēni kustējās. Vējš bija negaidīti dzestrs, gluži vai ledains.
Protams, istabā neviena nebija.
Viņa pagriezās uz terases pusi. Durvis joprojām bija pusvirus. Ak, šī viņas iztēle! Bailēm lielas acis…
Atviegloti nopūtusies, Elizabete atbīdīja durvis līdz galam un izgāja uz terases, kur ielas trokšņi bija daudz skaļāki. Par spīti vēlajai stundai, lejā valdīja rosība. Traucās automobiļi, pa ietvēm steidzās ļaudis. Tāda bija realitāte. Neviens neložņāja pa viņas dzīvokli, toties neskaitāmi tūristi baudīja nakts dzīvi. Elizabete pagriezās, lai ietu atpakaļ dzīvokli.
Viņš stavēja durvis, aizšķērsodams ceļu.
Gara auguma vīrietis, nekustīgi stāvēdams astoņu pēdu attālumā, nenovērsa no viņas skatienu.
Mugurā viņam bija melna sutana kā tūkstošiem cilvēku, kuri ik dienas redzami Romā. Viņš klusēja, it kā gaidīdams, ka Elizabete ierunāsies. Tad viņa mute sakustējās, taču skaņa par lupām nenāca.
Kāpēc viņš deva Elizabetei laiku, kāpēc nepadarīja savu darāmo, kad tā šeit stāvēja ar muguru pret viņu? Vai kad bija vannā? Nu Elizabete varēja viņu nopētīt.
Viņš paspēra soli un nokļuva gaismas lokā. Ieraudzījusi, ka viena acs iebrucējam pārvilkta ar pienaini baltu plēvi, Elizabete iekliedzās.
Nākamā kustība abiem bija vienlaicīga.
Vīrietis nāca uz priekšu, bet viņa metās tam garām un sagrāba sudraba svečturi ar stikla cilindru.