Viņš saķēra Elizabeti aiz piedurknes, bet Elizabete rāvās no tvēriena ārā, un tajā brīdī viņas peldmētelis paspruka vaļā. Cilvēks sutanā nemirkšķinādams uz viņu raudzījās. Viena acs bija nedzīva…
Viņas kailuma apstulbināts, svešinieks pakāpās soli atpakaļ.
Elizabetei ar šo sekundes daļu pietika, lai saņemtos. Kad vīrietis atkal nāca virsū, viņa atvēzējās un, pirms tas pacēla roku, zibenīgi grūda svečturi baltajā aci. Stikla cilindrs džinkstēdams saplīsa drumslās, un Elizabete juta, ka sudraba stienis ietriecas vaiga kaulā.
Uzbrucējs klusi iekliedzās, bet viņa, sakopojusi rokā visu savu spēku, nevilcinādamās sita atkal un atkal. Vīrietis aizstāvēdamies pameta gaisā rokas, viņa baltā acs pārplūda asinīm, kas tecēja lejā pa seju. Gluži vai akls, viņš mēģināja Elizabeti sagrābt, bet tā, cīnīdamās kā neprātīga, atkāpās, lidz juta mugurā iespie- žamies margas. Viņas priekšā bija baisa, asiņaina seja, kurā, gluži kā viltoti briljanti, spīdēja sarkanas stikla lauskas. No plati atplestās mutes nenāca ne skaņa…
Elizabete elsodama ar pretīgumu un šausmām noraudzījās uz viņu.
Pacēlis skatienu, virietis salika rokas kā lūgdamies un slīga uz margu pusi…
Nākamajā mirklī viņš lēni pārvēlās tām pāri.
Elizabete nolūkojās, ka tas izplestām rokam krīt lejup, gluži kā lidodams… sutana vējā plīvoja, ķermenis gaisā apgriezās… taču iztēlē viņa joprojām redzēja baiso, asinīm pielijušo aci…
CETURTĀ DAĻA
PIRMĀ NODALA
DRISKILS
Tēva Danna uzrašanās palīdzēja man atgūt pašpārliecību. It kā es būtu karājies pie klints, ar nagiem iekrampējies akmeni, un viņš man padotu roku, izglābdams 110 drošas nāves.
Kad ieraudzīju viņu gāzelēdamies nākam caur parku ar pīpi mutes kaktiņa, garām bērneļiem, kuri spēlējās māšu modrajā uzraudzībā, es it ka izniru no sastinguma. Šis cilvēks, kurš pārstāvēja realitāti un veselo saprātu, man šķita kā glābiņš no sirdsapziņas mokām, kas mani plosija pēc notikumiem klosteri.
Es biju padevies vājuma brīdim, saplaisājis kā uz akmens nomesta ola. 13iju salūzis un meties bēgt, rīkodamies gļēvi, pat nelietīgi. ļo tas biju es, kas atveda Horstmanu pie brāļa Leo un arhivāra brāļa Padraka, un viņi par manu nemākulību samaksāja ar dzīvību, biju atbildīgs par viņu nāvi tāpat kā par Etjēna Lebeka nāvi, pats lidz šim pamanīdamies izvairīties no savas muļķības sekām. Biju gluži vai neievainojams, bet citi man apkārt mira.
Pieredzētais Svētā Siksta klosterī mani psiholoģiski salauza. Es jutos ka vajāts, pārbiedēts dzīvnieks, kas skrien, pats nesaprazdams, kurp, jo šausmas padarījušas viņu aklu. Es vairs nezināju, vai esmu mednieks vai upuris. Galu gala tam nebija nozīmes, tik un tā abi mirst, jo allaž ir vēl kāds mednieks. Šajos apsvērumos biju galigi sapinies, turklāt attapos, ka esmu pazaudējis ieroci, ko ne reizi nebiju izmantojis.
Ja Ārtijs Danns nebūtu uzradies, es droši vien balansētu uz nervu sabrukuma robežas. Iespējams, mani pārņemtu dziļa depresija. Tā nebija sevis žēlošana. Mani smacēja neaprakstāmas bailes, no kurām ik pa brīdim nosvīdu gluži slapjš. Neviens murgs - nedz māte, kas, rokas pastiepusi, mēģina man kaut ko pateikt, nedz Veļas galva ar deniņos saķepušiem matiem - nebija salīdzināms ar to ritu liedagā. Līdz savai pēdējai stundai manu acu priekšā bus pie krusta pienaglotais Leo - kājām gaisā, galvu viļņos, u/puties un zils…
lāču Artijs Danns, ieradies kā uz burvja mājienu, izglāba mani 110 sevis paša.
Mēs iesēdāmies manā nomātajā automašīnā un devāmies atpakaļ uz Dublinu, pēc tam ar lidmašīnu atgriezāmies Parīzē, ne uz bridi nepārstādami sarunāties. Ceļojumu varēja salīdzināt ar radiospēli "Kam pēdējais vārds?", ko mēdzu klausīties bērnibā. Es sapratu kaut ko svarīgu. Izrādījās, ka no brīža, kopš aizbraucu no Prinstonas, esmu bijis izmisīgi vientuļš, gluži kā astronauts, kurš atstāts uz Mēness. Klausīdamies Dannā, es apjēdzu, ka zemeslode pa šo laiku nav pārstājusi griezties un pārējā pasaule bez manis iztikusi gluži labi.
Man gribējās zināt, kāds iemesls atvedis Artiju Dannu uz šo mežonīgo Īrijas piekrasti.
Viņš bija devies uz Parīzi, lai sameklētu Robiju Heivudu. Tas mani izbrīnīja. Izrādījās, ka tēvs Danns ar Heivudu iepazinies kara beigās, kad tur dienējis armijā par kapelānu. Parīzē atklājis, ka Heivuds ir miris, Danns izjautāja Klaivu Paternosteru, kurš, droši vien pārsteigts par šim vizītēm, pastāstīja par manu Parīzes apmeklējumu un nākamo ceļamērķi - Īriju. To uzzinājis, Danns pametis Parīzi un sekojis man uz Īriju. Kāpēc? Paternosters viņam pateicis, ka man ir zināms Heivuda slepkava, Horstmans, un ka es interesējos par assassini. Danns nospriedis, ka man draud briesmas, jo Horstmans joprojām dzīvo savā vaļā. Es uzteicu viņa dziļo izpratni un pajautāju, kāpēc viņš vispār ieradās Eiropā, kāpēc meklēja Robiju 1 leivudu.
- Man bija jāatrod Ērihs Keslers, - Danns atbildēja. - Es daudz domāju par šo visu un allaž prātā atgriezos pie Keslera. Viņš labāk nekā jebkurš cits spētu atbildēt uz jautājumiem. Izlasījis d'Ambrici memuārus, kas pilni ar tiem sasodītajiem segvārdiem, es sapratu, ka jāsameklē Keslers, ja vien viņš vēl ir dzīvs.
Mēs braucām uz Dublinu. Nez no kurienes uznāca lietusgāze, pa vējstiklu sāka skraidīt tīrītāji. Radio skanēja ķeltu muziķa, un to es sapratu labāk nekā tēva Danna vārdus. Kas ir Ērihs Keslers?
- Lai sameklētu Ērihu Kesleru, - Danns turpināja, - bija jāsāk ar Robiju Heivudu, jo šis cilvēks par katoļiem zināja visu…
- Vai tas Keslers ir katolis? - es vaicāju.
- Ne. - Viņš izskatījās mazliet izbrīnījies. - Es nezinu…
- Neko vairs nesaprotu.
- Atzīstos, es ari saprotu visai maz, - tēvs Danns sacīja, - taču cenšos. Agri vai vēlu mēs tiksim pie skaidrības. - Viņš uzmundrinoši man uzsmaidīja, taču pelēkās, vēsās acis, gluži kā akmentiņi sārtajā ķeruba sejā, bija tikpat neizdibināmas kā vienmēr.
- Kas tie par d'Ambrici memuāriem, - es jautāju, - un kas ir Keslers? Nebrīnīšos, ja jūs sāksiet man stāstīt visu par bordžas konkordātu…
- būtu jau labi. - Viņš nopūtās. - Taču mums ari bez tā ir daudz balto plankumu, Ben. - Viņš ciešāk ievistījās savā Burbem/ mēteli un uzvilka ollvzaļo filca platmali līdz pat izspurušajām uzacīm, kas viņa sejā pilnīgi neiederējās, it kā viņš tās būtu pielīmējis, neveiksmīgi mēģinādams mainīt savu ārieni. - Vai nevarat kaut ko izdarīt, lai šeit kļūtu siltāks? - Viņš nodrebinājies sasita kopā cimdotās plaukstas un turpināja: - Varbūt izstāstiet, Ben, ko esat piedzīvojis kopš aizbraukšanas no Prinstonas. Tā vismaz jūs pie stūres neaizmigsiet. Jūs patiešām izskatāties tads, it kā nebūtu gulējis veselu nedēļu.
Tā nu es izstāstīju par tikšanos ar Klausu Rihteru un fotogrāfiju viņa kabinetā pie sienas, tieši tādu pašu, kādu rotaļu bungās man atstaja Vela, - ar Rihteru, Lebeku, d'Ambrici un Toričelli. Izstāstīju, ko Gabriēla Lebeka man pavēstīja par savu tēvu un to, ka Rihters līdzdarbojies mākslas priekšmetu kontrabandā, izstāstīju par Baznīcas un nacistu gadiem ilgo savstarpējo šantāžu. Laiku pa laikam viņš mani pārtrauca, uzdodams jautājumus.
- Kas ir Vatikāna kontaktpersona mūsu dienās?
- Nezinu. - Es prātā atzīmēju, ka viņš uzdevis jautājumu pēc būtības spontāni, bez apdomāšanās.