Es izstāstīju ari par ceļojumu uz klosteri tuksnesi, par sarunu ar abatu, par to, ka tieši viņš man nosauca Horstmana vārdu un tieši viņš man pateica par Horstmana uzturēšanos Inferno un pavēļu saņemšanu no Romas, un paskaidroju, ka man izdevās sasaistīt I lorstmanu un Romu ar māsas noslepkavošanu. Es izstāstīju par Gabriēlas tevu, Gija Lebeka brāli, par viņa izbailēm, ka Roma sūtījusi mani viņu nogalināt, un pašnāvību tuksnesi. Galu galā izstāstīju, kā mēs ar Gabriēlu Lebeka dienasgrāmatā izlasījām šos mīklainos segvārdus.
Kas ar mums notiks? Ar ko tas viss beigsies un kur? Ellē!
Un segvārdi. Simons. Gregorijs. Pauls. Kristoss. Erchercogs!
Tie bija vīrieši, kas redzami fotogrāfijā. Rihters un d'Ambrici joprojām bija dzīvi. Vai ar šo fotogrāfiju pietiek, lai iznīcinātu d'Ambrici izredzes kļūt par pāvestu? Ar ko šie viri īstenībā nodarbojušies? Un kas viņus fotografējis?
Artija Danna uzmanība neatslāba ne uz mirkli. Es izstāstīju arī to, ka nepaspeju tikties ar Heivudu, pirms viņu noslepkavoja, un ka Toričelli papiros izlasīju par Simonu un algotajiem slepkavām, un "briesmīgo sazvērestību", lai ari ko tas nozīmēja. Pastāstīju, ka par brāli Leo uzzināju no Paternostera, kurš uzskatīja, ka Leo bijis viens no viņiem, biju devies pa Veļas pēdām un uzzinājis to pašu, ko viņa.
- Un tas nozīmē, ka esat darījis visu, lai kļūtu par nākamo upuri, - tevs Danns drūmi teica. - Labi, ka jūs atradu. Jums vajadzīga aizsardzība, mans dēls.
- Šodien no rīta man bija vajadzīga palīdzība.
- Tādiem piedzīvojumiem gan esmu par vecu. Veselība ari vairs nav agrākā. Es būšu noderīgs citādā ziņā, kad patiešām neviens mani nespēs aizstāt. Par to varat nešaubīties. - Viņš nožāvājās. - Visa šī lieta ir ārkārtīgi noslēpumaina. Žēl, ka Leo nepaspēja pateikt, kas istenibā ir Simons. Tā būtu nenovērtējama palīdzība, mēs tiktu lidz pat Erchercogam. Starp citu, - viņš domīgi turpināja, - šie cilvēki varbūt ir miruši… - Tēvs Danns noklepojās. Šķita, ka viņš ir apaukstējies. - Vai jums nav ienācis prātā, ben, ka mums kāds šajā lietā melo? Taču mēs nezinām, kurš… Kāds taču zina visu - gan par Simonu, gan pārējiem, taču melo…
- Jūs maldāties, tēvs, - es teicu. - Visi viņi ir katoļi, un visi melo. Esmu pārliecināts, ka ikviens mazliet melo savās interesēs. Tādi viņi ir, šie katoļi.
- Es arī esmu katolis, - tēvs Danns sacīja.
- Ne mirkli neesmu to aizmirsis, Ārtij.
- Jus, starp citu, esat nekauņa.
- Gluži vienkārši es labi pazīstu katoļus un neraugos uz viņiem caur rožainām brillēm. Pats reiz biju katolis…
- Un joprojām tāds esat, mīļo zēn. Sirds dziļumos jūs esat viens no mūsu pulka, lai gan to neatzīstat. Viens no mums. bijāt un būsiet. - Viņš paplikšķināja man pa roku. - Jums ir neliela ticības krīze. Par to nav jāuztraucas.
- Divdesmit piecus gadus ilga ticības krīze. - Es nospurcos.
Tēvs Danns skaļi smējās, pēc tam sāka šķavot un atkal bāza
roku kabatā pēc mutauta.
- Tik un tā uztraukumam nav iemesla. Viss ar jums būs labi. Bet, iekams sāku savu stāstu… jūs ieminējāties par Bordžām?
Es paskaidroju, ka par Bordžas konkordātu man pastāstīja brālis Leo. Teicu, ka šis dokuments ir algoto slepkavu vēstures liecība, ka tajā norādīts viss - gan vārdi, gan vietas - un to asiņainās pēdas seko Baznīcai jau vairākus gadsimtus.
Kad es beidzu, viņš pamāja.
- Man tas viss izklausās pēc viltojuma. Varbūt radīts nesen, deviņpadsmitajā gadsimtā, lai kādu šantažētu vai piedabūtu izdarīt ko briesmīgu. - Mēs bijām gandrīz pie lidostas, lietus pārstāja, un pavisam zemu, gluži virs galvas, traucās reaktīvās lidmašīnas. - Kaut gan… tas saskan ar dažiem man zināmiem faktiem.
- Jus tātad par konkordātu zinājāt?
- Es par to lasīju d'Ambrici memuāros. Vismaz tā es tos saucu - par "memuāriem". Vai izklausās pārāk smalki?
- Kas tie ir?
- D'Ambrici tos rakstijis jūsu tēva kabinetā, kad jūs un Vela gribējāt, lai viņš nāk ārā spēlēties. - Danns norādīja uz automašīnu nomas punktu, kur mums vajadzēja atdot automašīnu. - Iekāpsim Parīzes lidmašīnā, iedzersim kādu malku, un es jums visu pastāstīšu.
- Kā jūs par to uzzinājāt?
- Tikai pacietību, ben. - Viņš iesmējās. - Es to izlasīju.
- Jus… to izlasījāt? - Es apmulsis mirkšķināju acis.
Ar Artiju Dannu nekas nebija vienkārši.
Tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada vasarā un rudenī, kad d'Ambrici ieslēdzās kabinetā un mes ar Veļu skraidījām ap māju un vaikstīdamies skatījāmies iekšā pa logu, mēģinādami izvilināt viņu ārā, lai nāk ar mums rotaļāties, viņam bija iemesli nepadoties kārdinājumam. D'Ambrici mēģināja ielūkoties sev dvēselē. Iespējams, viņš gribēja atvieglot sirdsapziņu, uzrakstīdams uz papīra to, ko nevēlējās zināt, bet nespēja aizmirst. Lai kadi bija iemesli, kas mudināja viņu radīt šo darbu, viņš juta vajadzību iemūžināt notikumus, kuru liecinieks bija Parīzē kara laikā. Politisko intrigu gaisotnē viņš toreiz svaidījās starp baznīcu, nacistiem un Pretošanās kustību, pūlēdamies izdabāt visiem vienlaikus, mēģinādams saglabāt starp šiem spēkiem trauslu līdzsvaru un labi saprazdams, ka tas nav iespējams. Taču izvēles nebija. Iekļauts bīskapa Toričelli štatā, viņš redzēja, kas notiek, un bieži mulsa, nezinādams, ka lai rīkojas. Un ta sava amerikāņu drauga mājā - starp citu, ko viņš vispār Prinstonā pie Hjū Driskila, sava drauga un glābēja, darīja? - viņš visu to uzrakstīja un nozuda. Kādu rītu mēs ar Veļu pamodāmies un brīnījāmies, kur viņš palicis. Nu es uzzināju, ka d'Ambrici nodevis savu manuskriptu glabāšana vecajam mācītājam Ņūprudensas baznicā, kur tas aizmirsts gulējis četrdesmit gadu. Viņš bija krietni pulējies, lai to uzrakstītu un noslēptu, bet pēc tam aizmirsis. Kāda tam jēga? Es katrā ziņā šo jēgu nesaskatīju. Lai gan biju atklājis jaunus faktus, atbildes uz tiem neradās. Un nu vēl šis stāsts par d'Ambrici un viņa vientulībā tapušie memuāri. Jautājumu radās aizvien vairāk.
Monsinjors d'Ambrici tikko sāka kalpot Vatikānā, kad pāvests Pijs nosūtīja viņu darbā pie biskapa Toričelli, kura uzdevums bija nodrošināt saikni starp franču katolisko Baznīcu un Romu. Reizē ar vācu okupāciju radās jauni, daudz sarežģītāki pienākumi. D'Ambrici diplomātiskās spējas bija pakļautas grūtam pārbaudījumam - viņam vajadzēja uzturēt mierpilnas attiecības starp Toričelli un nacistu administrāciju. Viņš centās, cik spēja, bet tad kādu dienu viss kļuva vēl sarežģītāks.
No Romas Svētā Ieva uzdevumā ieradās priesteris. Lai gan viņš bija norīkots par Toričelli personisko palīgu, īstenībā viņa misija bija tumšs noslēpums, pats briesmīgākais un tumšākais, ar kadu d'Ambrici jebkad bija sastapies. Un viņš to uzzināja tikai tāpēc, ka izbiedētais Toričelli nolēma savās raizēs dalīties ar savu īsto palīgu.
Priesteris, ko d'Ambrici savos memuāros dēvēja tikai segvārdā, par Simonu, bija atvedis no Vatikāna dokumentu, kas apstiprināja viņa pilnvaras. Dokumenta pavadvēstulē bija paskaidrots, ka tas ir slepens, vēsturisks baznīcai uzticamu slepkavu reģistrs jeb saraksts. Šos slepkavas pāvesti daudzu gadsimtu garumā izmantojuši jau pirms renesanses. Dokumentu par "konkordātu" dēvēja no tiem laikiem, kad viena no lielākajām Itālijas dzimtām par pāvestu izvirzīja savu pārstāvi un atsāka slepkavu vervēšanu gan starp Baznīcas cilvēkiem, gan ārpus tās… Bordžas konkordāts. Īstenībā tā bija licence slepkavošanai tiem cilvēkiem, kuri pēc pāvesta pavēles nogalināja baznicas vārdā. Sarakstā bija minēti neskaitāmi senatnes assassini, kā ari klosteri, kur grūtos laikos viņi rada patvērumu (neapšaubāmi tur nodarbodamies ar ku- dīšanu). Pēdējie ieraksti reģistrā bija izdarīti no tūkstoš deviņi simti divdesmitā gada līdz tūkstoš deviņi simti trīsdesmitajam gadam, kad Baznīca biedrojās ar Musolīni, bija galvenā Itālijas fašistu pulcēšanās vieta, turklāt mājvieta nevis ierindas fašistiem, bet gan izlūkošanas struktūrām, kas spiegoja visā pasaulē.