Pavadvēstule ar pāvesta zīmogu Toričelli bija dots norādījums izveidot struktūru ar nosaukumu assassini un to izmantot labu attiecību nodrošināšanai gan ar nacistiem pirmām kārtām, gan Pretošanās kustibu. Algotajiem slepkavām bija jāpiedalās arī baznīcas bagātības vairošanā - jāsniedz dažādi pakalpojumi okupācijas varai, lai nacisti dalītos salaupītajās mākslas vērtībās, īpaši dārgajās gleznās, zeltlietās un citā.
D'Ambrici aprakstīja Toričelli nervozo pakļaušanos Simonām, kas pildījis gan vienas, gan otras puses uzdevumus. D'Ambrici vērojis, kā Simons vervē slepkavas, un manījis, ka tas jūt arvien lielāku riebumu pret savu pienākumu, pret nacistiem un visām viņu darbībām. D'Ambrici bija liecinieks tam, ka Simonā modās neapmierinātība pret pāvestu Piju, kurš aizvien lielākas simpātijas pauda pret nacistiem un aizvien lielāku naidīgumu pret ebrejiem un pārējiem fašistu upuriem, kurš atteicās izteikt morālu nosodījumu sātaniskajai tirānijai, kas bradāja kājām cilvēcību. Simons pārņēma algoto slepkavu vadību savā ziņā, bet Toričelli atvieglots pagāja malā. Simons pārcirta saikni, kas saistīja slepkavas ar Toričelli, lidz ar to pārcirzdams saikni, kas tos vienoja ar Piju un Baznīcu. Garīdznieki, muki un laji, kuri bija stājušies baznīcas kalpībā, kļuva par Simona mazo personisko armiju, ko tas izmantoja pēc saviem ieskatiem.
Simons Verginijs šos cilvēkus pārvērta saliedētā antifašistiskā grupā, kas reti, acu apmānīšanai, pildīja nacistu uzdevumus. Assassini nevis īstenoja sākotnējos mērķus, bet gan nogalināja fašistiem labvēlīgus mācītājus un ziņotājus no garīdznieku aprindām, kā arī slēpa baznīcās un klosteros ebrejus un Pretošanās kustības cīnītājus.
Kad nacisti ieradās pie bīskapa Toričelli ar pavēli nogalināt priesteri, kas sagādāja okupācijas varai lielas galvassāpes, starp Simonu un Toričelli izcēlās strīds. Toričelli vairs nedrīkstēja izlikties neredzam, ka Simons darbojas pretēji viņa un Baznicas pavēlēm.
Apmēram tajā pašā laikā Toričelli uzzināja, ka Simons plāno nogalināt svarīgu cilvēku. Simons saprata, ka Toričelli par šo plānu varēja uzzināt tikai vienā ceļā - starp viņiem bija nodevējs.
Tomēr izvēles Simonām nebija, un viņš mēģināja īstenot iecerēto operāciju. Viss bija precīzi izplānots un sagatavots. Svarīgais cilvēks brauks uz Parizi ar speciālu privātu vilcienu caur Alpiem. Taču izrādījās, ka vācieši ir brīdināti. D'Ambrici stāsts par operācijas izgāšanos bija skops. Vairākus Simona grupas vīrus nogalināja, citi aizbēga uz Parīzi, kur Simons vēlāk centās noskaidrot nodevēju.
Toričelli izmisis centas viņu pārliecināt, ka tik nekrietni nav rīkojies, lai ari Simona grupas darbibu neatzina. Galu galā Simons nāca nodevējam uz pēdām - tas bija priesteris Lebeks, par kuru man stāstīja brālis Leo, kas nomaļajā kapsētā bija vērojis izrēķināšanos ar nodevēju. Pēc tam, kā rakstīja d'Ambrici, Simons savus slepkavas atlaida, jo bija dzirdējis baumas, ka ceļā no Romas uz Parizi devies izmeklētājs. Pēdējais, ko d'Ambrici par Simonu zināja, bija tas, ka Simons nosūtījis divus cilvēkus uz Īrijas ziemeļiem, uz Svētā Siksta klosteri, uzticēdams abiem turp nogādāt Bordžas konkordātu.
Kad tēvs Danns nonāca līdz šai d'Ambrici neparasto memuāru vietai, mēs sēdējām Boeing 727 pirmās klases salonā un malkojām pēcpusdienas konjaku. Lai gan viss, ko bija stāstījis brālis Leo, apstiprinājās, man, ka vienmēr, mieru nedeva jautājumi.
Kas bija tajā vilcienā? Kam izglāba dzīvību nodevējs Kristoss jeb tēvs Gijs Lebeks?
Turklāt es nespēju saprast, kāpēc d'Ambrici šo stāstu uzticējis papīram. Ja to butu uzrakstījis cits cilvēks, man rastos vēl viens jautājums - kā viņš par šiem slepkavām vispār uzzinājis? lāču d'Ambrici bija savs cilvēks, viņš darbojās tur kara laikā, turklāt bija vērīgs un gudrs. Taču ar kādu mērķi tas viss bija pierakstīts un noglabāts svešā mājā, lai pēc tam vairs neliktos par to ne zinis?
Visvairāk mani izbrinija fakts, ka šie d'Ambrici "memuāri" vispār eksistē. Lai gan tie neko jaunu papildus brāļa Leo un Gabriēlas Lebekas stāstītajam man nesniedza, es paudu apbrīnu par tēva Danna atklājumiem, taču ievērības cienīgs man šķita vienīgi fakts, ka d'Ambrici bijis liecinieks tam, kā īstenojusies pāvesta Pija sazvērestība - algoto slepkavu aktivizēšana.
Danns, pieliecis galvu, ilgi un pētigi manī noraudzījās.
- Klausieties tālāk, manu zēn. Vai tad es teicu, ka esmu beidzis?
D'Ambrici nogaidīja, vērodams drāmu, kas izvērsās starp nacistiem, Vatikānu un atkritējiem assassini. Četrdesmit ceturtā gada pavasari nomainīja vasara, un augustā sabiedrotie Parīzi atbrīvoja, izdzīdami no turienes okupantus, bet karš ar to vēl nebeidzās. Pilsētā valdīja haoss. Trūka pārtikas, pirmās nepieciešamības preču, un ļaudis kurnēja, nejuzdami vis prieku, bet rūgtumu un vilšanos. T ie, kuri bija sadarbojušies ar okupantiem, dzīvoja nemitīgās bailes no patriotu atriebības. Visus Pariz.es rajonus pāršalca baumas par nežēlīgām slepkavībām. Tādos apstākļos Vatikāna cilvēks izmeklēja ne vien tēva Gija Lebeka slepkavību, bet vēl divas viņam uzticētas lietas - mazās Simona slepkavu armijas nepaklausību un mēģinājumu nogalināt cilvēku vilcienā. Pēc Vatikāna domām, assassini bija izturējušies pret Svētā Tēva uzticēto misiju nodevīgi.
Vatikāna izmeklētājs, aukstasinīgs un nelaipns kungs, kura īsto vārdu neviens nezināja, par darba rezultātiem ziņoja tikai bis- kapam Toričelli (bīskaps acīmredzot dalījies savos apsvērumos par viņa darbību ar d'Ambrici). Savā rakstu darbā d'Ambrici izmeklētāju dēve par Kolekcionāru, iespējams, viņa neatlaidības un rūpības dēļ, jo tieši ar tādām īpašībām jābūt apveltītam kolekcionāram. Šis cilvēks ar istu policista stūrgalvību vāca pierādījumus visās trijās lietās. Pēc d'Ambrici domam, Kolekcionārs ne ar ko neatšķīrās no assassini, vienīgi ar to, ka Parīzē pārstāvēja Svēto Tēvu, kurš ārkārtīgi negatīvi vērtēja algotņu atteikšanos kalpot nacistiem. D'Ambrici nicinājums, pat naids pret Kolekcionāru esot jaušams, kā apgalvoja tēvs Danns, katrā rindiņā.
Mēnešiem ilgi Kolekcionārs pratināja ikvienu, kas bija pazinis tēvu Lebeku, uzdodams savus jautājumus atklāti, bet pārējā laikā, diennakts tumšajās stundās, iztaujāja citus cilvēkus, turpinādams pierādījumu vākšanu par assassini un viņu plānoto uzbrukumu cilvēkam vilcienā.
Simons viņam bija ciets rieksts. Simons ne vien kategoriski noliedza savu līdzdalību uzbrukuma mēģinājumā, viņš pat izlikās, ka par tadu plānu pirmo reizi dzird, turklāt veikli izlocījās, ari atbildēdams uz jautājumiem, kas bija saistīti ar Vatikāna pavēlēm okupācijas laikā sadarboties ar nacistiem. Tomēr Kolekcionārs neatlaidās, un D'Ambrici redzēja, ka cilpa ap Simona kaklu savelkas aizvien ciešāk.
D'Ambrici, kurš, strādādams kopā ar Toričelli, par algoto slepkavu aktivitātēm zināja daudz, arī nokļuva Kolekcionāra uzmanības lokā. Tas izsauca d'Ambrici desmit vai pat vairāk reižu uz pratināšanu, kas parasti ilga ne mazāk par sešām stundām, un bezgalīgi uzdeva vienus un tos pašus jautājumus, sīki izprašņādams par kara gadiem Parīzē. Četrdesmit piektā gada pavasara beigās d'Ambrici atskārta, ka Vatikāns no Kolekcionāra nepacie- tigi pieprasa rezultātu -gan Lebeka slepkavas vārdu, gan to, kas organizēja uzbrukumu cilvēkam vilcienā. Kolekcionāram bija jāatrod vismaz viens grēkāzis. Pēc tam sekotu ceļojums atpakaļ uz Romu pretī nezināmam liktenim.