Simons, gluži kā iluzionists, kurš izpildijis savu labāko triku, gluži vienkārši izgaisa. D'Ambrici nekad vairs viņu nebija redzē- jis.
Sajā situācijā Kolekcionārs saka badīgam acīm raudzīties uz bīskapu Toričelli, kuru pāvests vēstulē, ko no Romas atvecia Simons, bija norīkojis par algoto slepkavu darbības koordinatoru. D'Ambrici biskapu labi pazina - tas bija pieredzējis un viltīgs baznīcas veterāns, rafinēts, aizdomu pilns un piesardzīgs cilvēks ar gluži vai pārdabisku spēju ierauties sava gliemežnīcā un neskartam pārlaist jebkuru vētru. Viņš mazāk raizējās par to, kā izglābties, vairāk uztraukdamies, kam par to būs jāmaksa.
D'Ambrici to saprata, kad Toričelli sāka lūkoties apkārt pēc grēkāža, kas varētu apmierināt pēc asinīm alkstošo Kolekcionāru, kuru savukārt uzmudināja rējieni no Romas. Meklēt vajadzēja sev tuvāko lokā, un Toričelli izvēlējās… savu palīgu d'Ambrici. Savu uzticības personu, ar kuru neskaitāmas reizes bija dalījies bažās, ka assassini tiek izmantoti pretēji Vatikāna vēlmēm. Jaunais d'Ambrici bija ideāls grēkāzis.
Pirms Toričelli paguva viņu nodot Kolekcionāram saplosīša- nai, d'Ambrici izdarīja savu gājienu.
Tās pašas dienas vakarā, kad pienāca izsaukums uz Romu "jauna norīkojuma" saņemšanai, viņš vērsās pie amerikāņu izlūkdienesta virsnieka. Savos memuāros d'Ambrici izsaukumu pielīdzināja aicinājumam uz Maskavu. Viņš bija pietiekami attapīgs, lai saprastu, ko nozīmē atgriešanās Vatikānā. Amerikānis bija sens viņa draugs, kas vācu okupācijas laikā ne reizi vien apmeklēja Parīzi, cilvēks ar sakariem, un d'Ambrici viņam varēja uzticēties. Ar viņa palīdzību d'Ambrici izspruka no Kolekcionāra tvēriena, nozuzdams tikpat piepeši kā Simons. Kolekcionāram neatlika nekas cits ka ostit gaisu, gluži kā pēdas pazaudējušam dzi- nējsunim. lāču padoties viņš negrasījās.
Amerikāņu draugs, apgādājis d'Ambrici ar miruša priestera dokumentiem, izveda viņu no pēckara Eiropas. Pēc tam viņš uz laiku apmetās Prinstonā, Ņūdžersijā.
Amerikāņu draugs, protams, bija Hjū Driskils.
Un Prinstonā monsinjors d'Ambrici uzrakstīja šo savu stāstu.
***
Kad tēvs Danns apklusa, es krietnu bridi dzirdēto pārdomāju, mēģinādams saprast, vai tajā ir kāds būtisks papildinājums tam, ko zināju iepriekš. Prātā pārcilāju un apgrozīju katru sīkumu, mainīju tos vietām, līdz man šķita, ka aina kļuvusi vēl neskaidrāka.
Par vienu gan nešaubījos - kardināls d'Ambrici zina atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem. Tajā pašā laikā zināju, ka viņš nelabprāt raugās šajā apšaubāmajā pagātnē, kura baznīca radīja algotu slepkavu komandu ar mērķi palīdzēt nacistiem. Turklāt diez vai viņš būs ar mieru nosaukt šo slepkavu īstos vārdus.
Es sapratu vel ko svarīgu. Mēs zinājām par notikumiem Parīzē no diviem, pat trim avotiem, ja pieskaita arī Gabriēlas stāstu, taču Baznīca vēlējās par šiem notikumiem klusēt, jo bija tajos lidz- dalīga. Un Vela to bija uzzinājusi.
Varbūt ir vēl kaut kas? Kāpēc viņu galu galā nogalināja?
Kas ir šie cilvēki?
Kas ir Kolekcionārs?
Cilvēks vilcienā?
Kas notika ar Simonu?
Un kāpēc neviens lidz šim nav ieminējies par pašu noslēpumaināko personu - Erchercogu? Etjēnam Lebekam šis cilvēks bija ļoti svarigs, ja jau aiz viņa vārda bija likta izsaukuma zīme… Svarīgs ari Toričelli, kurš vērsās pie viņa visgrūtākajā bridi…
Piepeši lejā ieraudzīju izkaisītas ugunis un sapratu, ka tā ir Parīze. Lidmašīna sāka līgani nolaisties.
Nākamajā rītā mēs sameklējām āra kafejnīcu ar skatu uz Parīzes Dievmātes katedrāli un iekārtojāmies no rotangpalmas stublājiem pītos krēslos pie galdiņa ar stikla virsmu. Vējš mums virs galvas plandīja nojumes audeklu ar firmas Cinzano logotipu. Lai gan bija novembra vidus, rīts atausa neparasti saulains un silts, taču vēja pūsmas liecināja, ka tas nav uz ilgu. Augstu zilajās debesīs drūzmējās baltu mākoņu grēdas, aiz katedrāles kupoliem veidodamas tādus kā sniega kalnus. Spoža saule apmirdzēja fantastiskās notekcauruļu sejas ar plēsīgajiem smaidiem.
Brokastīs mēs ēdam omleti ar dāsnu sviesta, zaļumu un siera piedevu. Cafe au lait, kafija ar pienu, bija bieza un salda. Es atspiedu muguru pret krēsla atzveltni un vēroju mierpilno skatu, bet tēvs Danns, noslēpies aiz rīta avīzes Herald-Tribune, laiku pa laikam kaut no nesaprotamu noņurdēja. Es no sirds priecājos par kluso, jauko ritu, nespēdams noticēt, ka tikai pirms diennakts ar šausmām un aizturētu elpu noraudzījos uz krustā sisto brāli Leo, kurš, viļņos līgodamies, māja man ar nedzīvo roku, līdz metos begt no reāla vai iedomāta vajātāja, kurš, kā man šķita, min uz papēžiem. Kad to atcerējos, sirds man pamira.
beidzot tēvs Danns avīzi nesteidzīgi salocīja un nolika malā. lād viņš skaļi izšņauca degunu.
- Patiešām esmu saķēris iesnas, turklāt kakls ari sācis sāpēt. Kā jūs gulējāt?
- Nu, katrā ziņā labāk nekā iepriekšējā nakti. Man būs veicies, ja tikšu cauri bez plaušu karsoņa.
- Pasūkājiet šīs. - Viņš pasniedza man kārbiņu ar aveņu pas- tilam. Es vienu iemetu mutē. Tā nebija laba piedeva pie tik gardas kafijas.
- Sakiet, kas īsti ir Ērilis Keslers?
Rīta jaukums acumirkli pagaisa. Vēja brāzmas no Senas puses pieņēmās spēkā, kļūdamas aizvien asākas.
Danns, nenolaizdams skatienu, vērās uz mani pār krūzes malu.
- Vai viņš ir tik svarīgs? - es nelikos mierā.
- Ak, Ērihs Keslers… noslēpumains cilvēks. Viņš zināja noslēpumus, glabāja noslēpumus, un pats bija noslēpums. Par spīti savai jaunībai, Otrajā pasaules karā bija vācu izlūkošanas ģēnijs.
Neko tamlīdzīgu es nebiju gaidījis. Taču ko vispār varēja gai- dit? Kā šis cilvēks iederējās kopējā ainā?
- Tātad nacists?
- Man nav ne jausmas. Katrā ziņā uzticīgs sev, pirmām kārtām. Gelena organizācijas uzlecošā zvaigzne. Spiegošanas meistara ģenerāļa Reinharda Gēlena personiskais protežē. - Viņš pagaidīja, lai es aptveru dzirdēto un tad turpināja: - Gēlens kalpoja Hitleram, SIB, C1P un Rietumvācijas speciālajiem dienestiem, un tieši tādā secība. Ļoti gudrs un veikls tips, un Keslers pie viņa izgāja labu skolu. - Danns pamāja viesmīlim, lūgdams atnest vēl kafiju, un apņēma pustukšo krūzi, sildīdams pie tās rokas.
- Kas notika ar Kesleru?
- Par to, ka viņš ir dzīvs, esmu pārliecināts. Keslers, tāpat kā viņa skolotājs Gēlens, paredzēja, ar ko beigsies šis karš. Paredzēja, kā pārzīmēs pasaules karti, bija lietas kursā par industriālajiem un cilvēku resursiem valstis, izprata naftas rūpniecības no- zirni. Viņš to zināja jau tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrajā gadā, kad rūgtums pec Pērlhārboras sagrāves beidzot piespieda amerikāņus ieņemt savu pozīciju. Jau tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrajā gadā viņš zināja, ka šis karš nav nekas cits kā Hitlera godkārības un egocentrisma izpausme… ka tas ir nevis politikas, bet gan psihopatoloģijas jautājums. Keslers bija pārliecināts, ka triumfālais kara sākums nepavisam nenozīmē, ka tikpat triumfālas būs tā beigas, un bija apņēmības pilns šajā asinspirtī izdzīvot. Viņš lika lietā visu savu izlūka pieredzi un talantu, lai pārlaistu gaidāmo apokalipsi…
Ievērodams pilnīgu slepenību, viņš nodibināja kontaktus ar sabiedroto izlūkdienestu struktūrām Francijā un Šveicē. Pirms tam ilgi prātoja, nespēdams izvelēties starp britiem un frančiem un tad izraudzīdamies pēdējos, lai gan abu valstu valdības Hitlera karu uzņēma ļoti nelabvēlīgi un pret tādiem kā viņš tur varēja izturēties skarbi. Galu galā Keslers nolēma apmesties Amerikā. Ar sena bērnības drauga palīdzību viņš sameklēja Stratēģiskās izlūkošanas biroja operatīvo aģentu, pēc Gēlena vārdiem, vienu no Mežo- nigā Billa Donovana kovbojiem. SIb aģents noticēja Kesleram un paņēma viņu savā paspārnē.