Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā gadā Keslers ar amerikāņu starpniecību sāka nodot sabiedrotajiem informāciju par vācu izlūkdienestu un tā struktūrām. Jo tuvāk nāca kara loģiskais iznākums, jo bagatigaka un interesantāka kļuva šī informācija. Sevišķi vērtīgas bija ziņas par krieviem, kas pat no sabiedrotajiem slēpa pilnīgi visu. Keslera amerikāņu sakarniekam jau četrdesmit trešajā gadā bija skaidrs, ka istais ienaidnieks ir bezdievji komunisti, ka pēc kara Autrumeiropas teritorijā valdīs prokomunistis- ki režīmi un tur vajadzēs pastiprināt savu izlūkošanas tiklu. Tādējādi Keslers lielāko kara daļu nodrošināja sev pienācīgu nākotni, starp citu, tāpat kā Gēlens, kas pēc kara kļuva par izcilu izlūkošanas ekspertu Krievijas jautājumos, pēc labākas sirdsapziņas kalpodams CIP.
Kad karš beidzās, Keslers pārvērtās sevišķi slepenā amerikāņu aģentā, kas bez grūtībām klejoja pa Eiropu. Viņš norobežojās no vācu aģentiem un pieslējās uzvarētājiem, par savējo izvēlēdamies samērā ekscentrisku darbības lauku - Katoļu baznīcu. Daudzi uzskatīja, ka par Baznīcas aktivitātēm kara laikā viņš zina vairāk nekā jebkurš cits. Mikrofilmās rūpīgi safilmētais materiāls par baznīcu, kas zināmas aprindās pazīstams ar nosaukumu "Keslera kodekss", bija cēlonis nebeidzamām nesaskaņām starp amerikāņiem un baznīcu. Keslers šis mikrofilmas glabāja Cīrihes bankas seifā un laiku pa laikam, maskējies par komivojažieri, tur ieradās, papildinādams savus krājumus ar dāmu veļā paslēptiem jauniem materiāliem. Tur tie glabājās vairākus gadus, bet tad piepeši Keslers izsludināja par tiem izsoli. Protams, lielāko summu solīja baznīca, jo tai bija nepieciešams kodeksu iegūt par katru cenu, bet amerikāņi tikai gribēja to dabūt sev.
Dnz pēc tam, kad Vatikāns materiālus bija ieguvis, Keslera automobili Maserati starp Nicu un Monako kāds notrieca no kalnu ceļa. I'ikai brīnums paglāba Kesleru no nāves. Kas mēģināja viņu nogalināt? Vatikāns, gribēdams būt drošs par viņa mūžīgu klusēšanu? Vai CIP, kas bija izmantojusi viņu, cik spēja, un nu sadusmojusies par slepenu dokumentu pārdošanu Vatikānam? Keslers to nezināja. Taču dziļi nožēloja, ka nav apdrošinājies, atstādams sev kodeksa kopiju. Vēlāk viņš ne reizi vien pārmeta sev tuvredzību, taču bija par vēlu.
"Nelaimes gadījums" uz ceļa padarīja viņu par kropli. Keslers no tās dienas ir piekalts braucamkrēslam. Vairāk nekā gadu viņš ārstējās Francijā, pēc tam pārcēlās uz dzīvi brazīlijā, mēģinādams nozust Riodežaneiro, pēc tam Buenosairesā, kurp bēga daudz nacistu. Viņu runas par ceturto reihu un teitoņu bruņiniekiem, kuri drīz atdzims un tad gan noteikti uzvarēs, uzdzina Kes- leram depresiju. Viņš devās uz brisbenu, Austrālijā, taču tur jutās kā uz Mēness. Pēc tam kārta pienāca Japānai.
Kesleram, protams, rūpēja sava drošība. Šķita, ka, pārceldamies no vietas uz vietu, viņš aizvien dziļāk ienirst pagātnes ēnās, kļūst par leģendu, līdz ar gadiem zaudē savas raksturīgās pazīmes. Tomēr joprojām bija ļaudis, kas vēlējās viņu izsekot un nošaut. Taču Keslers prasmīgi slēpa savas pēdas, un galu galā vajātāji viņu pazaudēja, tomēr negrasījās no sava nodoma atteikties. Iespējams, viņi cerēja, ka pietiek ar viņu apņēmību Kesleru atrast un iznīcināt, lai tas, gluži kā iebiedēts zvērs, vairs nekad nelīstu ārā no savas alas…
Tēvs Danns iemeta mutē vēl vienu pastilu.
- Parīzē uzreiz pēc kara viņu sastapu, - viņš turpināja, savīstīdams ciešāk ap kaklu šalli un ieraudamies savā mētelī ar divrindu pogām. Mākoņi bija aizseguši sauli, un Parīzes Dievmātes katedrāle piepeši izskatījās drūma un smagnēja. - Tas nebija grūti, ja nesež uz vietas. Keslers patiešām bija visur. Mēs satikāmies vairakas reizes, iedzērām pa glāzei. Viņš ieinteresēja mani ar saviem oriģinālajiem uzskatiem par karu, lai gan priekšstatu par viņu biju spiests veidot no saraustītiem, aprautiem izteikumiem un piezimem. Šķita, ka es, toreiz jauns, ne īpaši godbijīgs priesteris, liels asprātis, viņam iepatikos, turklāt viņu pārsteidzu, jo, tapat kā viņš, daudz nelauzīju galvu par Vatikanu. Es nebaidījos to pateikt, un tas viņu uzjautrinaja. Toreiz man šķita, ka esmu atraisījis viņu un lasu viņa prātā kā grāmatā, taču īstenībā sarunu virzīja Keslers, turklāt vairākos jautājumos par Baznīcu viņš mani apstrādāja kā Ziemassvētku tītaru… Lai arī kā tur bija, no mana redzesloka viņš nozuda. lāču tādu cilvēku ir grūti aizmirst… viņš aizķērās man atmiņā, un reizēm joprojām domās ar viņu diskutēju. Pēdējais, ko dzirdēju par Kesleru no kāda cilvēka, - viņš atgriežoties Eiropa… Pēc tam izlasīju d'Ambrici memuārus, uzzināju par visiem tiem algotajiem slepkavām un daudz ko citu… un sapratu, ka Baznīca nešaubīdamās nogalinātu, lai tikai patiesība neuzpeldētu virspusē. Sāku veidot kopainu. Tātad māsa Valentīna, Lokharts un I lefernans ir miruši, un, cik zināms, slepkava ir priesteris… Nav jābūt ģēnijam, lai redzētu saikni. Vienīgais, kas mani mulsina un attur no tālākiem secinājumiem, ir laika starpība. Divas atšķirīgas ēras, ko šķir četrdesmit gadu. Viens no cilvēkiem, ar kuru man gribētos par šiem senajiem notikumiem paru- nat, ir Ērihs Keslers. Viņš daudz zina, nav garīdznieks, pat ne katolis, un viņam nav iemesla glabāt šos noslēpumus. Turklāt baznīca viņu sakropļoja, tā ka viņam varētu būt vēlēšanās tai atriebties.
- bet kā lai viņu atrod?
- Kā jau teicu, esmu dzirdējis baumas, ka viņam strauji pasliktinājusies veselība, tāpēc viņš atgriežoties Eiropā. Vai tā ir taisnība, es nezinu. Varbūt dezinformācijas kampaņa? Jāteic, ka es nejustos pārsteigts, ja Keslers tā rīkotos, biju iedomājies, ka par viņu kaut ko varētu zināt Vikārs, Robijs Heivuds. Tā nu ierados Parīzē, kur satriekts uzzināju, ka Vikāru nogalinājis priesteris… un… un jūs esat viņu meklējis pirms manis. Ēs apstulbu, kā ar rungu pa pieri dabūjis. Situācija kļūst aizvien ļaunāka… no šā slepkavas vairs nekur nav glābiņā… Dievs savā bezgalīgajā gudrībā vismaz pasargājis veco Klaivu Paternosteru, kas zina gandrīz tikpat daudz, cik Robijs. Es uzdevu Klaivam, lai tas mēģina uzokšķerēt, kur Keslers meklējams. Ak Dievs, savu mūžu nebiju tik satraukts… Ziniet, Ben, biju pārliecināts, ka Īrijā atradīšu jūsu līķi…
***
Sāka 1it. Skaistais rīts, kas solīja siltu un saulainu dienu, kā izrādījās, bija mūs maldinājis. Pār pilsētu, kā uz papagaiļa būra uzmests tumšs lakats, savilkās biezi mākoņi. Parīze noklusa, acumirkli it kā zaudēdama krāsas.
Mēs pastaigājāmies gar Sēnu, apstādamies pie ielu tirgotāju letēm, lai pārlapotu ilustrētas grāmatas un veclaicīgus foliantus ar nobružātiem stūrīšiem un nopētītu reprodukcijas. Lietus lāses čabināja oranžās un brūnās lapas zem kājām un izraibināja maziem burbulīšiem Sēnas ūdens virsmu.
Mēs gaidījām.
Iegriezušies kādā necilā vietā, mēs panašķējāmies ar ceptiem āboliem un, sākuši ar tiem, beidzām ar karstiem siera un šķiņķa sendvičiem un Fischer alu. Šauru ielu labirintā aiz plašā grāmat- veikala Gibert Jeune, kura pastāvīgie apmeklētāji bija Sorbonnas studenti, mēs iemetām skatienu rotaļu veikala logā, kur bija izlikta spēļmanta, kas atgādināja Smith & Wcsson revolveri, kādu lieto policisti. Izrādījās, ka tēvs Danns no tādām lietām kaut ko saprot. Es nodomāju, ka revolveris izskatās gluži kā īsts. Šķita, ka caur biezo stiklu pat jūtams ieroču apkopei izmantojamās linsēklu eļļas smārds.