- Kas tevi atvedis atpakaļ uz mūsu noziegumu vietu?
- Esmu darba cilvēks, Ben. Strādāju tepat, Ņūprudensā. Esmu mācītājs Svētās Marijas baznīcā. Reizēm jūtos mazliet spokaini - sprediķa laikā skatos apkārt, gudrodams, vai neieraudzīšu mūs, tas ir, tevi, sevi un Veļu. - Viņš pasmaidīja par neizprotamiem Tā Kunga ceļiem.
- Cik ilgi jau šeit esi? Kāpēc nepiezvanīji?
- Pārcēlos šurp vasara. Baznīcā satiku tavu tēvu. Viņš mani nemaz uzreiz nepazina. Tevi cerēju ieraudzīt Ziemsvētkos. Veļa teica, ka varbūt visi kopā aiz dārza paslidosim. Vēl viņa teica, ka ieraudzīt tevi misē esot veltas cerības.
- Pareizi teica. Tu labi zini, ka jau divdesmit gadus dzīvoju godīgu dzīvi.
Persiks paņēma no mana šķīvja frī kartupeļu stienīti.
- Ko tu isti šeit dari? Tavs tēvs teica, ka tu reti apciemojot mājas.
- Tā ir. Tēvs droši vien brīnās, vai patiešām esmu viņa dēls, varbūt dzemdību namā iemainīts.
- Vai tu neesi pret viņu pārāk skarbs?
- Nē. Turklāt esmu šeit, nevis lai tiktos ar viņu, bet ar Veļu. Šodien pecpusdienā, izklausīdamās noslēpumaina, viņa man piezvanīja un, apņēmības pilna, ataicināja mani šurp. Tā nu es atbraucu, par spīti draņķīgajam laikam, bet viņas nav mājās. - Es paraustīju plecus. - Kad tu viņu satiki? Un kāpēc jāslido? Man nepatīk slidot…
- Pagājušajā vasarā pirms došanās uz Romu viņa iegriezās mājās, un mēs ieturējām kopīgas vakariņas. Atcerējāmies vecos laikus. - Persiks paņēma vēl vienu frī salmiņu. - Tu ieminējies par noslēpumainību? Tev taisnība. Veļa veic pētījumus… viņa atrakstīja man no Romas, pēc tam no Parīzes. - Persika seja uz mirkli apmācās. - Viņa dara kaut ko briesmīgu, Ben. Šī grāmata par Otro pasaules karu… un Baznīcu. - Viņš saviebās. - Tas ir laiks, ar ko Baznica nevar lepoties…
- Ne bez iemesla, - es sacīju.
- Neskaties uz mani tā! Pijs ir Pijs, bet es toreiz biju tikai knēvelis Prinstonā, Ņūdžersijā.
lesmējies Persiks notiesāja manus pēdējos fri kartupeļus. Mani pārņēma siltu jūtu vilnis. Veļai savulaik Persiks patika, un viņa sacīja, ka varētu ar to apprecēties. Kad Veļai bija septiņpadsmit, viņi kļuva mīlnieki.
Kādā vasaras nakti zaudējusi dārzā nevainību, Veļa, kā jau katoļu skolniece, jutās vainīga. Vēlāk viņa sāka apsvērt domu par Baznīcu, un Persiks domāja, ka tas pāries. Pēc tam Persiks nosprieda, ka viņa pakļaujas tēvam. Tad secināja, ka Veļa gluži vienkārši jūk prātā. Taču Veļa velējās, lai viņas dzīve butu īpaša un nozīmīga gan sev, gan pasaulei, kurā jādzīvo, gan Baznīcai.
I'ēc Kenedija nogalināšanas Persiks viņai ieteica stāties Miera korpusā, ja jau viņa grib glābt pasauli. Veļa nesāka ar Persiku strīdu. Ne jau viņai vajadzīga Baznīca, Veļa tam atbildēja, bet vecajai nabaga Baznīcai vajadzīga viņa. Veļai egocentrisma nekad netrūka.
Pēc Pija, kas ticīgajiem sagādāja vienīgi vilšanos, Jānis XXIII, viņasprāt, varēja nozīmēt jaunu sākumu. Toties Pāvils VI samierinājās, ka Baznīca no jauna atgriežas pagātnē. Veļa redzēja, ka pasaule pārvēršas, un saprata, ka Baznīca nedrīkst iesūnot, tai jāpāraug jaunā humānā kvalitātē. Veļa saprata Kenediju un Mārtiņu Luteru Kingu, un pāvestu Jāni, un gribēja pievienoties viņu centieniem padarit pasauli labaku. Persiks, nespēdams iegūt Veļu, nevienu citu negribēja. Drīz viņš kļuva par priesteri, ar savu soli apliecinādams, ka notikumu gaita nav paredzama.
Viņš pavadīja mani, kad devos pie bāra letes. Durvīs pamanījis kādu vīru, viņš pieveda mani tam klāt.
- Ben, veļos tevi iepazīstināt ar savu draugu.
Cilvēkam, kurš stāvēja durvis, mugurā bija vecs, nodzeltējis, ūdensnecaurlaidīgs apmetnis, bet galvā - tumša olīvkrāsas platmale ar šauru ādas lenti un priekšā lejup noliektu malu. Sārtajā sejā virs dziļi iegrimušajām acim spurojās kuplas pelēkas uzacis. Zem tumšzaļās šalles vīdēja baltā, augstā apkaklīte. Vīrietis bija piecas pēdas un septiņas collas garš un apmēram sešdesmit gadus vecs. Smieklu grumbiņas lūpu kaktiņos un ap acīm darīja viņu līdzigu Barijam Ficdžeraldam, kas četrdesmito gadu filmās bieži tēloja garīdzniekus. Tiesa, Ficdžeralds tēloja ari jukušu iru filmā "Audzinot mazulīti" un vecu, izveicīgu atriebēju filmā "Tur neviens nebija". Sejā, kas lūkojās man pretī, varēja saskatīt abas iespējas. Neizteiksmīgajās pelēkajās acis jautās atturiba un vēsums. Šķita, ka tas neiederas laipnajā sejā. Es pazinu viņu pēc publicētajam fotogrāfijām.
- Bens Driskils un Baznīcas galma dzejnieks tēvs Artijs Danns.
- Lai Dievs stāv man klāt, - Danns noteica. - Piedodiet jaunajam O'Nīlam, mister Driskil. Vai jūs esat Hjū Driskila dels?
-Jūs pazīstat manu tēvu?
- Pēc vārda. Esmu dzirdējis, ka viņš nav starp maniem lasītājiem. - Danna sejai pārslīdēja ašs smaids. Viņš noņēma platmali, atsegdams sārtu, kailu galvvirsu ar sirmu matu vainagu, kas vijās virs ausim un šalles.
- Tādā vecumā cilvēku saista vienīgi sekss, vardarbība un grēksūdzes. - Es paspiedu viņam roku. - Varbūt Ziemsvētkos viņam uzdāvināšu jūsu kopotos rakstus.
Reiz biju redzējis televīzijā interviju ar tēvu Dannu par kādu viņa romānu, un viņš bija ievirzījis sarunu par vienu no savām kaislībām - beisbolu. Fils Donahjū pajautāja, vai viņš, tāpat kā daudzi beisbolisti, tic māņiem. "Tikai Katoļu baznīcai," viņš atbildēja, un publika bija iekarota.
- Neaizraujieties ar izdevumiem mikstos vākos, - viņš sacīja. - Mani romāni cietos vākos ir tikpat nekaunīgi.
Persiks iesmējās.
- Teiksim, par priesteri, kas izskatās pēc Toma Seleka un ko savaldzina pusapģērbta Džoanas Kolinsas līdziniece.
- Kāpēc lai jūs mums nepiebiedrotos, mister Driskil? - Danns sacīja.
- Citu reizi. Man jāsatiek māsa. Vai lietus vēl līst?
- Ak, ar godājamo rakstnieci! īstu zinātnieci un aktīvisti. Unikāls apvienojums.
- Es viņai to pateikšu.
Iedams uz mašīnu, es prātoju par Persiku. Šis brīvais gars pazina dumpīgo tēvu Dannu, kurš savos bestselleros izsmēja tradicionālos aizspriedumus, saniknodams Baznīcas hierarhiju. Nospriedu, ka tāda pazīšanās ir Persika dabā. Danns bija atradis veidu, kā risināt morāles jautājumus stāstos, kas veltīti pārsvarā seksam, varai un naudai. Mans tēvs katrā ziņā saprata, ka Danns kļuvis bagāts, zākādams Baznīcu. Danns, bīskapijas priesteris, drīkstēja paturēt visu nopelnīto naudu, tāpēc bija labi nodrošināts. Tāpat ka mana māsa, viņš bija labi pazīstams, tāpēc Baznīcai pret viņu vajadzēja izturēties savaldīgi. Tā izvēlējās skatīšanos uz citu pusi.
Arā joprojām no gaisa nāca lietus kopā ar sniegu un ietves bija slidenas. Veikalu skatlogos vidēja Visu Svēto dienai veltīti atribūti. Tur jāja raganas uz slotām un vilināja melnām un oranžām konfektēm pilni trauki. Izdobtu ķirbju galvas smaidīja, atiezušas retus zobus. Es braucu uz mājām, ilgodamies kopā ar māsu pasēdēt Garajā istabā pie uguns un uzklausīt viņas sarežģījumus, lai ātrāk tiktu ar tiem galā.
Māja vēl arvien bija tumša un tukša, un slīpais lietus, lukturu gaismā pārvērzdamies sniegā, joprojām krita piebraucamā ceļa grambās. Es apstādināju braucamo pret garāžu un, piegājis tai klāt, ieskatījos pa logiem. Lukturu gaismā iekšā ieraudzījis automašīnu, atvēru garāžas durvis. Spēkrats bija slapjš, taču motors bija auksts. Atgriezies pie sava automobiļa, es piebraucu pie mājas un atkal izkāpu ārā. Pulkstenis rādīja pusvienpadsmit, un mani pārņēma satraukums.