Danns rādīja uz rotaļu ieroci.
- Kaut kas neticams! Ar tādu var laupīt banku!
- Droši vien. Dilindžers izlauzās no Grīnkāslas cietuma Indi- ānas štatā ar ieroci, ko bija izgriezis no koka un nokrāsojis ar apavu krēmu. Ļaudis visam kam notic.
-jā, droši vien tā ir.
- Protams, par to nav šaubu, - es sacīju. - Ja būtu citādi, jūs paliktu bez darba, tēvs. Baznīcas eksistence ir tam pierādījums.
- Jus esat nekauņa un bezdievis, Ben!
- Jūs runājat tāpat kā mans tevs. Vai zināt, ko es viņam atbildu? No tāda dzirdu.
-Jūs teicāt, ka Īrijā esot pazaudējis savu ieroci.
Es pamāju.
-Jā… Ši nav joka lieta, - tēvs Danns novilka.
- Zinu. Ļaudis melo. Visapkārt visi melo. Šķiet, ka vienīgais, ko skaidri zinu, ir tas, ka Horstmans nav Simons. Nez kāpēc biju iedomājies, ka tas ir viens un tas pats cilvēks.
- Slikti, ka pazaudējāt. Ierocim jābūt pa ķērienam.
Visa šī saruna bija spēle. Mēs apmainījāmies nenozīmīgām frāzēm, lai ātrāk ritētu laiks.
- Patiešām, Ben, mums derētu apbruņoties. Ko jūs par to domājāt?
- Nu, man negribētos būt atkarīgam no tāda ieroča. - Es pamāju uz vitrīnas pusi.
- Manuprāt, ierocim nav ne vainas. Ar tādu vismaz nevar sašaut sevi.
- Nav ne vainas, iekams nerodas vajadzība šaut uz citu.
- Uz citu? Ak, šaušana pie laba gala nekad nav novedusi!
- Muļķības! Ir tads vecs izteiciens, tēvs. Nekad nevelc ārā ieroci, ja negrasies šaut, un nekad nešauj, ja negrasies otru guldīt kapā.
- Jūs nupat to izdomājāt, Driskil.
- Nē, tas ir pazīstams teiciens.
- Tad varbūt tā sacija billijs Kids.
-Jā. billijs Kids, patiešām. Esmu par to pārliecināts.
- Bills Bonijs.
- Pareizi. Viljams Bonijs.
-Jāteic, ka viņš bija nejēga un mira pavisam jauns.
- Būtu miris vēl jaunāks, ja nēsātu līdzi pielādētu pistoli, tēvs.
- Un tomēr, Ben… - Danns atvēra rotaļu veikala durvis.
Veikalā viņš vērsās pie pārdevējas ciešamā franču valodā.
- Mēs vēlētos divus šos. - Tēvs Danns rādīja uz vitrīnu.
- Revolverus? - meitene pajautāja angliski.
Danns pamāja ar galvu.
- Divus.
- Vai ņemsiet arī kastīti ar pistoniem?
- Ak nē! Diez vai mēs ar tiem šaudīsimies. Kā jūs domājat, Driskil?
- Vismaz es nešaudīšos.
- T ā jau es domāju, - viņš teica meitenei. - Tikai revolverus. Bez. munīcijas. - Tēvs Danns pasmaidīja.
Mēs izgājām no veikala uz ielas, kur lietus bija pastiprinājies. Danns iedeva man rotaļu ieroci.
- Ielieciet kabatā. Katram gadījumam. - Viņš piemiedza man ar aci. Es ieliku šaujamrīku mēteļa kabatā. - Nu, vai jūtaties labāk?
- Jokojiet vien… - es nomurmināju.
Danns iebāza roku mēteļa kabatā un nospieda revolvera mēlīti. Atskanēja kluss klikšķis. Viņa sārtajā sejā atplauka bērnišķīgs smaids. Pīpi viņš bija apgriezis otrādi, lai galviņā neiekļūtu ūdens.
- Mācītājs ar ieroci. Tāds tēls man ir pa prātam. Varbūt galu galā kļūšu par leģendu.
- Rotaļlieta ir no plastmasas.
- Ilūzija un īstenība allaž iet roku rokā. - Viņš iemeta skatienu rokaspulksteni. - Četri. Laiks tikties ar Klaivu.
Taksometrs, īgni rūkdams, brauca kalnup uz Placi' de la Con- trescarpe. Lietus joprojām gāza kā ar spaiņiem, un laukums bija vienās peļķēs, bet klaidoņu ugunskurs dega tieši tāpat ka pirms dažām dienām. "Resnā runča" logos silti un vilinoši spīdēja gaisma.
Klaivs Paternosters bija iekārtojies pie loga galdiņa. Brilles, kad viņš klepoja, bīstami balansēja uz prāvā deguna. Šis bija iesnu gadalaiks. Raupjais, vecais lietusmētelis karājās uz pakaramā pie loga, un, mūs sveicinādams, viņš mazliet atrāva smago augumu no krēsla.
Visi trīs pasūtījām konjaku. Tēvs Danns un Paternosters kūpināja pipi, un mūsu stūris pie loga pildījās ar smirdīgām dūmu vērpetēm.
- Tātad jūs atradāt viņu Īrijā, - Paternosters teica tēvam Dan- nam.
-jā, un, kā redzat, atvedu sveiku un veselu, - Danns atbildēja.
- Sakiet, Ben, vai atradāt brāli Leo? Kā viņš jūtas?
- Ak jā, - es attraucu un apklusu. - Atradu, - pēc brīža piebildu. Un piepeši jutu, ka nespēju atbildēt uz otru jautājumu. - Viņš jūtas labi, - beidzot noburkšķēju. Meli paši pārvēlās pār lūpām. Es nevēlējos ieraut Paternosteru šajā virpuli vēl dziļāk.
- Nu un kā jums veicās? - tēvs Danns vaicāja. - Vai kaut nedaudz laime uzsmaidīja?
- Manuprāt, reizēm brīnumi tomēr notiek. - Paternosters lepni palūkojās acis Dannam un tad man. - Varbūt neesmu vel zaudējis ķērienu. Vikārs ar mani lepotos. Biju spiests izmantot vecos sakarus, vienu otru pamudinat uz vaļsirdību. Nē, nē, neuztraucieties - tie viri prot glabāt noslēpumus! Izstāstīju, kas stāstāms, apvienoju informācijas druskas… Vārdu sakot, es zinu, kur ir Ērihs Keslers.
- Labi strādāts, draugs. Džekpots! - Danna acis smaidīja. - Un tā?
- Es zinu, kur viņš ir un… par ko kļuvis.
Erihs Keslers bija pieņēmis citu vārdu. Ambrozs Kalders.
Dzīvoja netālu no Aviņonas.
Tiksies ar mums tāpēc, ka atcerējās Ārtiju Dannu.
Viņš bija devis norādījumus, kā mums jarikojas.
Ambrozs Kalders nevēlējās riskēt.
Jau Ņujorkā tēvam Dannam bija ienākusi prātā doma, ka Kērtisam Lokhartam Parīzē bija dzīvoklis vai māja, ko viņš nodeva Veļas rīcībā, kad tā strādāja Eiropā. Nezinu, kāpēc pats nebiju lidz tam aizdomājies - man šķita, ka Vela parasti apmetās ordeņa Parīzes nodaļas telpās. Par laimi, tēvs Danns bija sazinājies ar Lokharta Ņujorkas biroju, pārliecinoši izskaidrojis situāciju, un šie cilvēki laipni nosauca Parīzes dzīvokļa adresi, turklāt sazvanījās ar saviem Parīzes kolēģiem, lai tie Dannam iedotu atslēgu. Tā kā mēs pazinām nelaiķa Lokharta gaumi un dzīves vērienu, mājas atrašanās vieta mūs neizbrīnīja. Tā bija prestižā un dārgā rajonā netālu no rue clu Faubourg-St.-Honore, akmens sviediena attālumā no Elizejas pils, kur mīt Francijas prezidents, kur atrodas Amerikas vēstniecība un nepārspējamā viesnica Bristol. Ļoti sen man nezināmu iemeslu pēc tevs nesapratās ar Bristol administrāciju, un mēs par savu pastāvigo uzturēšanās vietu izvēlējāmies viesnīcu George V, taču man par Bristol jau no agras bērnības bija siltas atmiņas.
Mēs nezinājām, vai Vela Lokharta dzīvokli maz izmantojusi, taču, kad atslēga bija rokā, apturējām taksometru un lietū devāmies pāri upei. šoferis mūs izlaida netālu no krustojuma ar rue Ici Boetie. Es acumirklī atcerējos pagātnes ainas - kā bīskaps Toričelli aizveda mani un Veļu uz rue la Boetie, deviņpadsmit, un uzcienāja ar kruasāniem. Mums šķita, ka nekas gardāks uz pasaules vairs nevar būt. Mēs tos ēdām ar sviestu un ievārījumu katru dienu, dzērām savu pirmo cafe tiu lait tieši tādā krāsā, kādā tai jābūt, bet bīskaps, raukdams savu līko Šeiloka degunu, vēroja mūs un reiz izstāstīja, ka sensenos laikos viens ļoti slavens rakstnieks, kam toreiz bijis trīspadsmit gadu, ari ļoti iecienījis rue la Boetie, deviņpadsmit, kruasānus un tiesājis tos tikpat kāri kā mēs. Es klausījos bīskapa stāstā, domādams, ka runa ir par kādu man nezināmu franču rakstnieku, jo vārdu bīskaps neatcerējās. Ka izrādījās, zēns, kam tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajā gadā iegaršojās kruasāni, nebija vis francūzis, bet gan amerikānis, kura gramatas es vēlāk aizrautīgi lasīju. Henrijs Džeimss. Rue la Boetie, deviņpadsmit. Kruasāni. Tas viss vienā mirkli man pazibēja pra- tā, kad izkāpu no taksometra un, uzslējis augšup apkakli, sargādamies no lietus un vēja, ieraudzīju plāksnīti ar ielas nosaukumu. Es atcerējos vasaras dienu, bīskapu, kruasānus un kafiju un mazo māsu sārtā kleitā ar gaišzaļu lenti aizmugurē un sārtu cepuri galvā. Bija pagājis trīsdesmit gadu, māsa bija mirusi, un es mēģināju noskaidrot, kāpēc. Šīs ielas deviņpadsmitajā namā droši vien joprojām pārdeva tikpat lieliskus kruasānus, taču pret Henriju Džeimsu biju atvēsis, viņa slaveno "Zelta kausu" neizlasīdams pat līdz pusei. Man trūka māsas, un tā bija īsta elle. Kru- asānu kopā ar Veļu man nekad vairs nebūs.