Tā bija pelēka akmens māja, no kuras vējoja cienīgums un turība. Dzelzs vārti bija tik iespaidīgi, it kā sargātu vismaz kroņprinci vai nenovērtējamus noslēpumus. Šķita, ka šai ēkai neko nespēj padarīt ne laiks, ne pārmaiņas, ne nāve, ne nodokļu likumi. Jā, protams, Lokharts bija miris, un Vela arī… Iespejams, viņa izmantojusi šo ēku.
Mājai bija durvju sardzes telpa, un, tiklīdz iegājām pa durvīm, Danns uz brīdi tur iegriezās. Viņš iznāca ārā, kaut ko zem deguna dungodams, un mēs grabošā liftā braucām augšup. Liftam apkārt izlocījās šauras kāpnes. Caur grīdas režģiem bija redzami kabeļi.
- Augšējais stāvs, - Danns teica.
Mēs izgājām no lifta. Vestibilā bija galdiņš ar puķēm, biezs pelēks paklājs uz grīdas un liels spogulis pie sienas. Stāvā bija divi dzīvokļi, viens no tiem - Lokharta.
Dzīvokļa durvis nez kāpēc bija puspavērtas. Danns palūkojās uz mani, paraustīja plecus un pielika pirkstu pie lūpām. Es at- grūdu durvis lidz galam vaļā un gāju iekšā.
Priekšnamā vilka caurvējš un smaržoja pēc lietus. Acīmredzot kaut kur bija vaļā logs. Dzīvojamā istabā no priekšnama iespīdēja blāva gaisma. Tā bija grezni dekorēta telpa - ar kandelabriem, kamīnu rokoko stilā, spoguļiem zeltītos ietvaros un gravīrām pie sienām. Zemās mēbeles bija pārklātas. Istabas vidū es apstājos un ieklausījos.
Kāds kaut kur raudāja. Klusas elsas saplūda ar vienmērīgu lietus lāšu bungošanu pa jumtu un palodzēm. Arā caur lietus un tumsas plīvuru neskaidri iezīmējās Eifeļa torņa ugunis.
Es ieskatījos nelielā kabinetā, kur pa atvērto logu iekšā spraucās vāja gaisma un viegls vējš plivināja aizkarus. Pie galda, apņēmis rokam galvu, kāds sēdēja un, vienaldzīgs pret visu pasauli, šņukstēja un šņaukājās.
Acīmredzot es radīju kādu troksnīti, jo pie galda sēdošais cilvēks pacēla galvu. Nevis strauji un trauksmaini, tieši otrādi - lēni, it kā nekam nebūtu nozimes.
Mirkli man šķita, ka redzu halucinācijas.
Uz mani raudzījās masa Elizabete.
Kā lai aprakstu pretrunīgo emociju gūzmu, kas tajā brīdī aizrāva man elpu? Kopš pēdējās tikšanās bieži par viņu domāju, tik bieži, ka reizēm vēlējos, lai šīs atmiņas no manis atkāptos, īpaši par mūsu strīdu šķiršanās dienā Prinstonā, bet tas nenotika. Acu priekšā tad uzausa mūsu labās dienas, un es atcerējos, cik mums kopā bija viegli un jauki… Tik negaiditi viņu šeit ieraudzījis, es piepeši nopriecājos, bet nākamajā mirklī sevi aprāju, atgriezdamies ne visai patikamajā īstenībā. Kā viņa toreiz Prinstonā uz mani sakliedza…!
Māsa Elizabete bija ģērbusies tradicionālajā mūķenes tērpā. Garie kastaņbrūnie mati, ko pakausī kopā saturēja sprādze, bija atglausti atpakaļ, atsegdami augsto pieri, taisnās uzacis un platās zaļās acis. Uz rakstāmgalda gala bija uzmests lietusmētelis. Seja no raudāšanas bija uztūkuši.
Es vēlējos atmest lepnumu un atmaigt, pieiet viņai klāt, apskaut un turēt, par spīti tam, kas viņa bija - šī doma cirta ka zobens… Elizabete bija tik izmisīgi skaista, tik skumja, bet tad gluži kā maza meitene ar pirkstu kauliņiem izberzēja acis, palūkojās uz mani no jauna un tik laimīgi pasmaidīja, ka man bija jāsavaldās, lai nemestos uz priekšu viņai pretim. Es paliku stāvam, jo zināju, ka atliek man spert soli un būšu pagalam, būšu nelaimīgs visu atlikušo mūžu. Nē, viņa bija man mirusi tāpat kā Vela, un mana rūgtā pieredze bija tam pierādījums.
Es lūkojos uz viņu, neatraudams skatienu, līdz durvīs iestājās Artijs Danns.
- Piķis un zēvele, ko es redzu! - viņš iesaucās.
Lai gan tēvs Danns bija garīdznieks, viņš allaž zināja, kur tuvākajā apkaimē meklējams kāds jauks, neliels restorāns. Šajā reizē viņš aizveda mūs uz rue St.-Philippe-du-Roule, kas atradās kvartālu no Lokharta mājas. Iekšpusē bija krēslains, uz galdiem dega sveces, un liesmas no kamīna visapkārt meta priecīgus gaismas plankumus. Jau durvīs bija jūtama brīnišķīga ķiploku un sarkanvīnā gatavotu mērču smarža, bagete bija vēl silta un vijīga, vīns - garšīgs un uzmundrinošs. Tas palīdzēja man pārvarēt apmulsumu un nedrošību, kas mani sasaistīja kopš brīža, kad ieraudzīju māsu Elizabeti.
Viņa pastāstīja, ka neesot ēdusi visu dienu, turklāt izskatījās tāda, it ka veselu nedēļu nebūtu arī gulējusi. Veseligais sārtums no vaigiem bija pagaisis, acis iekritušas un nogurušas. Mēs abi lielākoties klusējām, tāpēc sarunu pie galda uzturēja tēvs Danns. Šķiet, ka tas viņam nebija apgrūtinājums. Viņš bija atvedis mūs uz restorānu, apsēdinājis pie galdiņa, pēc tam pasūtīja vīnu, pats to uzreiz pagaršoja un atzina par labu, vārdu sakot, radīja visus nosacījumus patīkamam vakaram. Vēlāk viņš mudināja Elizabeti pastāstīt, kas atvilinājis viņu uz Parīzi. Viņas stāsts iznāca nedaudz. saraustīts, jo nebija iespējams nelikties zinis par lieliskajiem ēdieniem: sīpolu zupu ar grauzdiņiem, sēnēm ķiploku mērcē, pastēti ar ķiplokiem un zaļajam pistācijām. Mums pasniedza arī slaveno restorāna firmas ēdienu - sautētu liellopu gaļu ar sīpoliem un ceptiem kartupeļiem, ko notiesājām, piedzerdami lielisku sarkanvīnu. Tāda maltīte, gluži tāpat kā Elizabetes stāsts, bija vērta, lai to saglabātu atmiņā.
Kā parasti, es centos jaunās informācijas fragmentus apvienot vienā veselā, atrast tiem vietu jau izveidotajā kopainā, to neizjaucot, - šis uzdevums nebija izpildāms. Tas butu gluži tāpat, ja es mēģinātu bez kaleidoskopa kustināšanas tajā iegūt jaunu rakstu. Bez kustināšanas citu rakstu iegūt nebija iespējams, un es sāku domās veidot vēl vienu notikumu modeli. Elizabete pamazām kļuva līdzīga pati sev, tai, iepriekšējai Elizabetei, ko pazinu. Viņa ēda ar vilka apetīti, un viņas vaigi sārtojās, spēki atgriezās, un es nespēju vien noraudzīties viņā. Elizabete šo vakariņu laikā man atgādināja to meiteni, kuru biju iemīlējis Prinstonā, bet es visiem spēkiem centos sevi nenodot. Es nedrīkstēju pieļaut, ka viņa manītu manas jūtas, tāpat kā nedrīkstēju aizmirst, ka viņa ir mūķene un pieder baznīcai.
Viņas minētos notikumus es domās sakārtoju hronoloģiskā secībā. Stāsts sākās ar Veļas mapē atrasto piecu upuru sarakstu. Klods Žilbērs, Sebastjans Aroijo, Hanss Ludvigs Millers, Praiss Beidels-Faulers un Džefrijs Streičens. Visi miruši, visi saistīti ar Parīzi kara laikā un pēc kara, un visi tā vai citādi saistīti ar Baznīcu. Un visi kaut kādā ziņā bija svarīgi Veļai.
Elizabete, pētīdama tos pašus dokumentus, ko Vela, bija uzzinājusi par algotajiem slepkavām un izsekojusi viņu daudzus gadsimtus ilgo vēsturi lidz pat divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad pie varas nāca Musolini. Viņa bija pratusi sasaistīt piecus sarakstā minētos cilvēkus un viņu noslepkavošanu ar Otrā pasaules kara notikumiem. Viss saskanēja - slepkavības, apstākļi, dokumenti. Taču joprojām neskaidrs bija viens - kāds ir slepkavu motīvs nogalināt tik daudzus gadus pēc kara?