Kad es to pajautāju, Elizabete palocīja galvu un atteica, ka d'Ambrici un Sandanato izteikuši tādas pašas iebildes.
- Un ko tu viņiem atbildēji?
- Vai tad tas nav acīmredzams? Kas baznīcā notiek tāds, kā dēļ butu izšķirties par slepkavību? Kāda ir lielā balva? Pāvesta amats. Tuvojas Kallista pēcteča vēlēšanas…
- bet kāds šiem pieciem sakars ar jauno pāvestu? - Danns, no kura sejas nenozuda labsirdīgs smaids, jautāja.
- Paklausieties, es neteicu, ka zinu atbildes uz visiem jautājumiem. - Elizabetes balsī jautās nepacietība. - Gluži vienkārši es uzdevu jautājumus, kas prasa atbildes. Nav iespējams tikt uz priekšu, ja neprot uzdot pareizus jautājumus. Vela to bieži atkārtoja. Viss atkarigs no jautājuma, viņa teica. Ja atgriežamies pie Veļas saraksta… tajā bija vēl sestais vārds. Manuprāt, cilvēks ar tādu vārdu nemaz neeksistē, jo mēs par viņu neko nespējām noskaidrot. Pie viņa varda nebija nāves dienas datuma. Viņu sauc Ērihs Keslers…
- Nevar būt! - es salēcies iesaucos, lūkodamies uz Dannu. - Dieva dēļ… kā Vela par viņu uzzināja?
- Galvenais ir tas, ka uzzināja, - Danns atbildēja. - Domāju, ka jūs saprotat, kāpēc viņi grib nogalināt Kesleru ari. Pie joda, ben, viņš acīmredzot zina visu!
- Vienu mirkli! Jus zināt, kas viņš ir? - Elizabete, beidzot atkal tikusi pie varda, nogaidoši uz mums lūkojās. - Nu? K/is viņš tāds ir?
Tā šis vakars turpinājās - mūsu stāsti atkārtojās, samudžinā- jās kamolā un atkal atritinājās, lidz Danns, uztvēris kādu pavedienu, lika sākt visu no jauna. Galu galā sāka iezīmēties visai satraucoša aina.
Es teicu Elizabetei, lai viņa ceļ galdā visus viņai zināmos faktus un secinājumus, pirms savu stāstu sāku es, un viņa, kaut ko noburkšķējusi, piekrita. Viņa bija tieši tāda pati kā toreiz vēlu nakti Prinstonas mājas virtuvē pie galda - traģisko notikumu satraukta un apņēmības pilna tikt ar visu skaidrībā.
Elizabete ar saviem atklājumiem bija devusies pie d'Ambrici un viņa uzticamā ēnu ministra Sandanato. Kardināls bija cilvēks, kuru Vela cienīja un mīlēja, turklāt bija pazinusi jau kopš bērnības. Elizabetes zaļajās acīs pazibēja dusmas, kad viņa atzinās, ar ko šī tikšanās beigusies. Ne viens, ne otrs svarīgais Baznīcas virs viņas stāsta neklausījās ar vajadzīgo nopietnību, un abi noraidīja domu, ka assassini ir kas vairāk par senu leģendu, rēgu, ar ko biedēt Katoļu baznīcu. Viņa aizgāja pie kardināla vēlreiz, un d'Ambrici zaudēja savaldību. Tas sadusmoja ari Elizabeti, un viņa nolēma doties uz Parīzi. Tāpat kā mēs, viņa atcerējās, ka Vela šeit apmetusies Lokharta dzīvokli… bet tad, pirms pāris dienām, viss mainījies, un d'Ambrici sācis izturēties pret viņas teikto nopietni.
- Kas tik ipašs notika pirms pāris dienām? - es jautāju.
Taču iejaucās Danns, teikdams, ka mums jābūt pacietīgiem. Viņš gribot zināt, ko d'Ambrici īsti sacījis par mītisko zvēru, assassini.
Pēc Elizabetes vārdiem, d'Ambrici to nosaucis par izdomājumu, kas dibināts uz nožēlojamām patiesības drumslām. Beidels- Faulers bijis vecs savādnieks, kurā neviens neesot klausījies. Kardināls neticēja nevienam viņas vārdam - nedz par piecu cilvēku noslepkavošanu, nedz Beidela-Faulera pētījumu tīšu iznicināšanu. Vai maz kas pasaulē notiek, ļaudis mirst katru dienu, un starp šiem faktiem nav nekādas saistības. Assassini? Tikai leģenda. Un viņš neko neesot dzirdējis par cilvēku, vārdā Ērihs Keslers.
Danns nopūtās, pastūma tālāk šķīvi un izslaucīja ar salveti lūpu kaktiņus.
- Patiešām žēl, ka tas jādzird. Ļoti, ļoti žēl. Taču jūs teicāt, ka galu galā viņš jūsos ieklausījās.
Elizabete pamāja.
-Jā, tā ir. Jāteic, ka Veļas teiktajā viņš vienmēr ieklausījās. Kardināls ļoti labi zina, ka es turpinu Veļas pētījumus…
- Varbūt viņš gluži vienkārši vēlas tevi pasargāt no nelaimes, - es izteicu minējumu.
Viņa paraustīja plecus.
- Nezinu. Iespējams, tā ir. Taču es labi pazīstu šo cilvēku un domāju, ka viņš izstāstītu man patiesibu un tad mēģinātu mani pārliecināt, lai nemaisos, kur nevajag. Neticu, ka viņš man melo, viņš ciena mani un manu darbu…
- Māsa, - tēvs Danns apņēmīgi viņu pārtrauca, - neņemiet ļaunā, bet man jāteic, ka jūs maldāties. D'Ambrici ir kardināls.
Un mēs šeit spriežam par Romas Katoļu baznīcu. - Viņš pasmaidīja, un sārtajā sejā ievilkās grumbas. - Es runāju ka garīdznieks un Baznīcas audzēknis. Esmu pārliecināts, ka d'Ambrici patiešām jūs patīkat. Kā gan jūs varētu kādam nepatikt? Taču pret jums un jusu darbu nekādu cieņu viņš nejūt. Jūs esat sieviete, un tas ir slikti. Jūs esat mūķene, un tas ir vēl sliktāk. Turklāt vēl žurnāliste, kas allaž uzmācas ar jautājumiem, visur bāž savu degunu, cilvēks ar principiem un tikumības standartiem… kuriem atbilst tikai daļa cilvēku. Šajā bridi, māsa, iedegas sarkanā gaisma. Fakts, ka esat amerikāniete, padara situāciju vēl bēdīgāku, jo amerikāņi ne īpaši ieklausās saprāta balsi. D'Ambrici jums meloja aiz vis- parastākas piesardzības, viņš jums meloja instinktīvi. Ticiet man - tādiem cilvēkiem kā d'Ambrici jūs esat ienaidniece. Starp citu, pats esmu pieķēries šim vecajam maitasgabalam…
Elizabete nemirkšķinādama cieši lūkojās tēvam Dannam acīs.
- Jā, es visu sapratu. Taču… kāpēc būtu jāmelo man?
- Māsa, un tomēr viņš jums meloja.
- Pierādiet!
- Vai jums ir gadījies kaut kur izlasit vārdu Simons? Simons Verginijs?
-Jā, Beidela-Faulera darbā.
- D'Ambrici par algotajiem slepkavām zina ļoti daudz. Viņš bija personiski pazīstams ar Simonu Verginiju Parīzē kara laikā. Simons Verginijs ir pavesta Pija uz Parizi aizsūtītā priestera izdomātais vārds…
- Pija sazvērestība, - viņa nomurmināja.
- Pijs nosūtīja šo Simonu uz Parīzi pie biskapa Toričelli, lai Simons tur vervētu algotus slepkavas, kuriem vienlaikus bija jāsadarbojas gan ar nacistiem, gan Baznīcu, gādātu, lai okupanti nenojaustu par Baznīcas sadarbību ar Pretošanās kustību, un dalītu dārglietas un mākslas darbus, kas nolaupīti Francijas ebrejiem… un Simons, lai ari kas viņš būtu, mēģināja likt šķēršļus gestapo un esesiešiem cilvēku nogalināšanā…
- Kā jūs to visu zināt? - Elizabetes balss ietrīsējās.
- D'Ambrici to visu pēc kara Prinstonā uzrakstīja. Uzrakstīja un noslēpa, bet tagad kāds cilvēks to atrada, un es izlasīju. Tā ir vēsture! Mēs nezinām, kāpēc viņš to rakstījis, taču par stāsta patiesumu šaubu nav… Viņš uzrakstīja, un es izlasīju, māsa. Tāpēc zinu.
Bridi Elizabete, iekodusi lūpā, klusēja, pēc tam nesteidzīgi, neko neizlaizdama, izstāstīja mums par vīrieti sutanā, garīdznieku ar pienaini baltu aci. Kā tas mēģinājis viņu nogalināt, kā viņa aizstāvēdamās cīnījusies un ka viņš pārvēlies pāri dzivokļa terases margām un nosities uz Via Veneto… Viņa iekoda lūpā tikai vienu reizi. Nedz asaru, nedz vētrainu emociju, pat ne dusmu. Tikai stāsts.
Beigusi viņa pirmo reizi šajā vakarā cieši ieskatījās man acīs.
- Pēc tam prātā man bija tikai viena doma, - viņa sacīja. - Kāpēc Veļai neizdevās izdzīvot? Kāpēc viņa nejuta briesmas, nemēģināja cīnīties ar to viru kapelā?
- Tāpēc, ka mūsu kapelā bija cits cilvēks, - es atbildēju. - Ja pie tevis būtu ieradies Horstmans, tu ari būtu mirusi. - Es noriju siekalas, kaut gan mute piepeši bija izkaltusi.