Выбрать главу

-    Horstmans? - viņa atkārtoja un, brīdi klusējusi, turpināja: - Gluži nejauši lejā, uz ielas, tajā vakarā bija monsinjors Sanda­nato…

-    Droši vien, mīlestības apmāts, stāvēja sardzē, - es piezīmēju.

-    Varēji to neteikt. Neredzu iemesla jokiem.

-    Es nejokoju. Taču tas nav svarīgi. Stāsti tālāk!

-   Neķildojieties, bērni, - tēvs Danns noburkšķēja.

-   Tātad, kad tas notika, Sandanato bija lejā, uz ielas. Jāteic, vi­ņu ļoti satrauc pēdējo nedēļu notikumi, viņš cieš… Šis slepkavī­bas, pāvesta slimība, biežās d'Ambrici un pāvesta nakts tikšanās, intrigas ap vēlēšanām… Viņš izskatās novārdzis, baidos, ka vi­ņam neizturēs nervi… Tovakar viņš bezmērķīgi klīdis pa ielām, attapies pie manas mājas un iedomājies palūkoties, vai esmu vēl nomodā, pat grasījies uznākt augšā un parunāties. Mēs nereti il­gi diskutējam par Baznīcu, vēl nesen tādas sarunas man bija ar Veļu, dažreiz līdz vēlai naktij…

-   Nu protams, - es atkal viņu pārtraucu, - atcerējos… piesāti­nāta garīgā dzīve.

Elizabete izlikās mani nedzirdam.

-    Kāda sieviete, kas gājusi turpat netālu, sākusi kliegt, bet viņš neesot sapratis, kas notiek, un tad kliedzēja pacēlusi roku un rā­dījusi augšup… tur krita vīrietis, kas mēģināja mani nogalināt… Viņš nogāzies uz ielas malā atstātas automašīnas jumta un tad novēlies uz braucamās daļas… - Elizabete nodrebinājās. - Pāri viņam pārbraukušas divas vai trīs automašīnas, bijis pārāk izkropļots, lai varētu identificēt… Varbūt viņš nemaz nebija garīdz­nieks. Sandanato ka neprātīgs uzskrēja augša pie manis uz dzī­vokli…

Es nogrozīju galvu.

-    Kā viņš varēja zināt, ka mācītājs nokritis tieši no tavas tera­ses?

-    Diez vai viņš to zināja, - Elizabete atbildēja. - Gluži vien­kārši gribēja pārliecināties, ka nekas ar mani nav noticis…

-    No viņiem nav iespējams noslēpties, - es saciju. - Līdz šim domāju, ka Horstmans viens izseko un nogalina cilvēkus, pirms esmu viņus atradis. Tagad zinām, ka novēro ne vien mani, bet mūs abus…

-   Neaizmirsti mani, veco zēn, - tēvs Danns teica. - Iespējams, viņi seko man ari. - Viņš ielēja atlikušo vīnu no pudeles glāze un pamāja viesmīlim, lai atnes kafiju ar konjaku.

-   Tātad, - es turpināju, - viņi ir vairāki. Kas viņiem dod pavē­les? Kas norāda, ko un kad nogalināt? Kas izlēma, ka māsa Eli­zabete pārāk daudz zina un tāpēc viņai jāmirst? Kas gūtu labu­mu no viņas nāves? Un kā tas saistīts ar Kallista pēcteci?

Elizabete gribēja uzzināt pec iespējas vairāk par noslēpumai­no Ērihu Kesleru, un Danns izstāstīja visu, ko esam noskaidroju­ši, piebilzdams, ka viņš apmeties Aviņonā un mēs gatavojamies turp doties. Atkal saikne ar nacistiem.

-   Šis, mana mīļā, ir viens no labajiem nacistiem, - Danns pie­zīmēja.

-    Labi nacisti, slikti nacisti… - Aizvērtam acīm Elizabete no­grozīja galvu. - Man šķita, ka tas viss jau sen beidzies. - Viņai saguma pleci.

Mēs ieslīgām klusēšanā. Restorāns kļuva aizvien tukšāks, un viesmīļi, sastājušies bariņā, žāvājās. Uguns kamīnā tik tikko kvē­loja. Klāt bija pusnakts.

Izrādījās, ka Elizabete apmetusies viesnīcā Bristol, kas bija pa­visam netālu. Tā neapšaubāmi bija dārgāka Parīzes viesnīca. Mēs viņu uz turieni pavadījām. Visu ceļu Elizabete noslēpumaini smai­dīja. Kad bijām puskvartāla attāluma no greznās viesnīcas, kas bija izvietojusies uz rue du Faubourg-St.-Honore, pie tās durvīm, nez no kurienes uzradies, pieslīdēja melns, mirdzošs limuzīns, kam uz krāsojuma vizēja lietus lāses.

-    Pagaidiet. - Viņa pamāja ar roku, lai apstājamies.

Šoferis atvēra pakaļējās durvis, šveicars piesteidzās ar lielu melnu lietussargu, un ārā 110 automašīnas izkāpa divi kungi. Viens bija ģērbies melnā lietusmētelī un zemu uz pieres uzvilcis melnu platmali. Viņš pagriezās un padeva roku otram vīram, kas bija drukns, ar sutanu mugurā un smagām kurpēm kājās. Later­na uz mirkli apgaismoja viņa seju, banānam līdzīgo degunu, tuk­los vaigus un dubultzodu. Izkapdams viņš renstelē iemeta mel­nas cigaretes izsmeķi.

Kardināls d'Ambrici un monsinjors Sandanato.

Es satvēru Elizabeti pie rokas un pagriezu uz savu pusi.

-   Kas, pie joda, šeit notiek?

-    Es pateicu viņiem, ka grasos doties uz Parīzi, lai noskaidro­tu, ar ko šeit nodarbojās Vela neilgi pirms nāves. D'Ambrici, lai gan bija ļoti nikns uz mani, ierosināja braukt ar viņu reizē, jo vi­ņam šeit esot paredzēta tikšanās ar Kopējā tirgus valstu ekono­mistiem un finanšu ministriem. Viņš bija ļoti uzstājīgs, teikdams, ka ļoti raizējas par mani pēc tā uzbrukuma, ka man vajadzētu Ro­mu pamest, vismaz uz laiku, iekams izdodas identificēt mirušo uzbrucēju un… tā tālāk. Es apsolīju, ka atbraukšu un apmetīšos viesnīcā Bristol kopā ar visiem.

-   Dieva dēļ, Elizabete, esi uzmanīga! Labi apdomā, pirms šiem cilvēkiem ko stāsti. Svētais Džeks, šķiet, nav gluži tads, kā mēs domājam…

-    Pagaidām skaidri mēs zinām vienīgi to, - viņa strauji iebil­da, - ka viņš man melojis par algotajiem slepkavām, iespējams, lai mani pasargātu… lai es mestu mieru. Tu pats tādu minējumu izteici, Ben. Bet jus, - viņa pagriezās pret Dannu, - izstāstījāt par viņa memuāriem, kas atstāti Prinstonā. Manuprāt, šis cilvēks tā­dējādi nožēlojis savus grēkus. Patiešām - ko viņš varēja darīt? Skriet pie pāvesta un izstāstīt visu, ko zina? Taču, ka viņš rakstī­ja, visu to asiņaino jezgu aizsācis tieši pāvests! Liela muiža, ka viņš man sameloja, gribēdams, lai liekos mierā…! Liktos jau ari, ja nebūtu tikusi tik tālu. Pārāk daudz esmu uzzinājusi no tā, ko zi­nāja Vela, un nespēju vairs apstāties… Un te piepeši kāds izdzim­tenis vēl mēģina māni nogalināt! - Viņa apklusa, spēji aprāvusi vārdu plūdus.

D'Ambrici un Sandanato iegāja viesnīcā.

Danns mēģināja apturēt taksometru, uz brīdi atstādams mūs vienus.

-   Gribu tev ko jautāt, - es uzmanīgi iesāku. - Mūsu pēdējā saru­nā Prinstonā tu izmisīgi pūlejies mani pārliecināt, ka visi mani pieņēmumi ir muļķīgi, ka jāatgriežas realitātē. Ka Baznīca traģis­kajos notikumos nekādā ziņā nav iesaistīta… Es gribu zināt, vai tu joprojām tā domā, masa? Ka Baznīca ir tik skaidra kā debesis, ko mēs allaž piesaucam?

Viņa apjukusi raudzījās apkārt, it kā meklētu kādu, kurš varē­tu nākt viņai palīgā.

-    Es nezinu. Ko tu gribi no manis? Es nevaru nostāties pret Baznīcu tik viegli kā tu… Tā ir mana dzīve. Domāju, ka tu to sapro­ti. - Viņas balss bija skumja. - Varbūt tev ir taisnība. Iaču tev jāsa­prot, cik grūti man to atzīt… pat sev. Jā, mēs meklējam cilvēkus, kuri varētu būt pastrādājuši tos briesmīgos noziegumus, jā, viņi, iespējams, ir no Baznīcas, taču tas nenozīmē, ka man jānosoda visa Baznīca. Vai tad tā nav, Ben? - Viņa pieskārās manai piedur­knei, bet tūlīt atrāva roku atpakaļ. - Es negribu ar tevi karot. Mēs abi esam zaudējuši Veļu… Tagad man jāmēģina tikt skaidrībā ar visu to, ko šovakar izstāstīji. Nedusmojies uz mani, esi iecietīgs…

Pie ietves malas apstājās taksometrs. Danns, sēdēdams aizmu­gures sēdeklī, atvēra man durvis. Es aizgriezos no Elizabetes.

-   ben… - viņa sacīja tādā tonī, it kā nupat būtu uzzinājusi ma­nu vārdu, un viņai tas patiktu.

-Jā?

-    Es nespēju izmest no prāta tēvu Governo. Vai esi uzzinājis par viņu ko vairāk? Kas ar viņu notika? Kāpēc viņš nodarbināja Veļas pratu pēdējā viņas dzīves dienā? Kā viņš var būt saistīts ar visu pārējo? Ko Vela gribēja noskaidrot?