- Nezinu, - es atbildēju. - Man nav ne jausmas…
- Kā jūtas tavs tēvs?
- Viņš… nezinu. Veseļojas. Ar viņu viss būs labi, par to esmu pārliecināts. Viņš ir pārāk stiprs un varens, lai kaut kas varētu viņu nogalināt. - To teicis, es iekāpu taksometrā.
Māsa Elizabete pavadija mūsu braucamo ar skatienu.
- Ko viņa teica? - Danns pajautāja.
- Vaicāja, vai neesmu ko uzzinājis par tēvu Governo. Ko es varēju viņai pateikt? Mēs pārāk gausi virzāmies uz priekšu savā izmeklēšanā. Vela izspēlēja šo kārti… bet vai tai vēl ir kāda nozīme?
Tēvs Danns klusēdams pa logu vēroja vējaino un lietaino Parīzes nakti.
- Kakls mani nobeigs, - beidzot viņš nomurmināja.
Sapnī mani atkal apciemoja māte. Stiepa man pretī rokas, kaut ko klusi čukstēdama, es sasprindzināju dzirdi, bet nespeju saklausīt, ko viņa saka. Šķita, ja es ieklausītos vēl labāk, koncentrētos vēl vairāk, es galu galā tos vārdus saprastu, biju par to pārliecināts. Atmiņā uzpeldēja kas neskaidrs, bet es nespēju to atcerēties. Kāpēc?
Es pamodos nosvīdis, taču drebēju no aukstuma. Mugura bija stīva un sāpēja. No rita biju uzlicis jaunu pārsēju, bet tas no sviedriem bija mitrs. Logs stāvēja vajā, un istaba bija auksta. Es piecēlos un pārsēju nomainīju. Ievainojums dzija labi, uz tā jau bija izveidojusies krevele.
Nākamais, ko izdzirdēju lidztekus lietus bungošanai pa rūti, bija telefona zvana skaņas.
Es pacēlu klausuli, nesaprazdams, kas Dannam tik svarīgs sakāms, ka viņš nevar pagaidīt līdz rītam.
Taču zvanīja māsa Elizabete no vestibila. Viņa paziņoja, ka brauks kopā ar mums uz Aviņonu meklēt Ērihu Kesleru jeb Am- brozu Kalderu. Viņai esot prioritāte uz šo braucienu, jo viņa meklējusi šo cilvēku ilgāk nekā es. Iebildumi netiekot pieņemti.
OTRĀ NODALA
DRISKILS
Aviņonā sildījās slīpos saules staros, kas bija izspraukušies caur pūkainiem baltiem mākoņiem. Novembra pēcpusdiena bija neparasti silta, apkart viss mirdzēja un smaržoja pēc lietus. Aviņonā, Voklizas departamenta centrs, pletās Ronas austrumu krastā. Pilsēta neizcēlās ne ar kādiem izciliem arhitektūras sasniegumiem, toties, gluži kā miegains despots uz saviem padevīgajiem pavalstniekiem, uz to noraudzījās senlaicīgs, uz divsimt pēdu augstas klints uzbūvēts cietoksnis ar astoņiem torņiem. Tā bija Pāvestu pils no "bābeles gūsta" laika. Rietošās saules stari piešķīra tai bālu smilšu krāsu.
biju apmeklējis šo pilsētu pirms daudziem gadiem bezrūpīgā tūrisma ceļojumā, bet šoreiz manu prātu nodarbināja d'Ambrici.
Es apbrīnoju šo patiešām sarežģīto un pretrunīgo personību, salīdzinājumā ar kuru Horstmans bija pati vienkāršība. Joprojām daudz domāju par māsu Elizabeti, netikdams skaidrībā par savām jutām pret viņu. lāču, ieraudzījis atkal šo pilsētu, es atcerējos visu, ko par to zināju un biju lasījis. Bija grūti iedomāties, ka tik brīnišķīgā vietā valdīja Petrarkas aprakstītā izvirtība, patvaļa un korupcija, taču acīmredzot romiešiem pat doma par pāvestiem frančiem nebija pieņemama. Itāliešiem patika uzsvērt, ka regulārie mēra uzliesmojumi šajā pilsētā nebija nekas cits kā Dieva sods. Ja nebija mēra, no Nimas puses uzradās routiers, algotu tirgoņu armijas. Gluži ka siseņu bars, tie traucās pa Francijas līdzenumiem, pieprasīdami gan zeltu, kura šeit bija daudz, gan pavesta svētību, par kuras trūkumu ari sūdzēties nevarēja, ja vien laupītāji apsolīja atgriezties tur, no kurienes nākuši, un plosīties kādā citā vietā.
Dienā, kad Aviņonā ieradāmies, šeit valdīja svētku gaisotne, ielas bija ļaužu pilnas. Pilsētu joprojām ieskāva pāvestu būvēto nocietinājumu vaļņi, visur bija redzami torņi, vārti un robaini mūri ar ambrazūrām. Vēl viena ievērojama vieta, kas parasti saistīja tūristus, bija nepabeigtais Svētā Benezeta tilts, kam pēc ieceres bija jāsavieno abi Ronas krasti, bet tūkstoš sešsimt astoņdesmitajā gadā celtnieki būvi pameta, jo upe mutuļojusi pārak strauji un bijusi pārāk plata. Četru arku tilts beidzās Ronas vidū, toties bija iemūžināts bērnu dziesmiņā, kuru zināja ikviens mazais francūzis.
Es atcerējos šo to no Aviņonas vēstures. Džons Stjuarts Mills, dzīvodams Aviņonā, uzrakstīja savu darbu "Par brivību" un bija apglabāts šejienes de Saini-Viran kapsētā. Man prātā iešāvās doma, ka es arī varētu nonākt tajā pašā kapsētā, ja Horstmans neatstāsies.
Es atgriezos šajā pilsētā, bet nebiju vairs bezrūpīgs tūrists. Kas es biju?
Ar rotaļpistoli bruņojies mednieks?
Cilvēks, kurš spēlējas ar nāvi?
Varbūt nemaz nebija vajadzības to definēt.
Mēs visi trīs apmetāmies samērā vienkāršā viesnīcā, ko pārsvarā izmantoja darījumu cilvēki, un tēvs Danns piezvanīja Am- broza Kaldera pārstāvim, ka ieradies Aviņonā un gaida turpmākos norādījumus. Viņš nonāca lejā, vestibilā, kur mēs gaidījām, un pavēstīja, ka tikšanās norunāta, bet tikai viņam, vienīgi viņam, ar cilvēku, kurš kādreiz bijis Ērihs Keslers. Danns grasījās vispirms viņu sagatavot, bet pēc tam padot mums ziņu, lai pievienojamies.
- Noteikumus diktē viņš, - Danns sacīja. - Es varu tikai lūgt.
- Kur viņš ir? - Elizabete jautāja.
- Netālu no pilsētas, tas ir viss, ko man paskaidroja. Man pakaļ atbrauks automašīna. Kavēdami laiku, varat apskatīt pilsētu. Pēc tam iegriezieties viesnīcā un pārbaudiet, vai nav atstāta ziņa. - Viņš pamanīja Elizabetes raiž.pilno seju. - Viss būs labi. Keslers ir krietns virs. - Paskatījies uz mani, viņš greizi pasmaidīja. - Iespējams.
- Ja vien viņš nav Erchercogs, - Elizabete noņurdēja, taču Danns to nedzirdēja.
Kad Danns atstāja mūs divatā, es jutos neveikli - it kā būtu ieklīdis ienaidnieka nometnē. Es zināju, cik pretīgi izturos, cik vēss un atturīgs Elizabetei liekos, taču neko nespēju ar sevi pada- rīt. Tas bija gluži vai izdzīvošanas jautājums. Es baidijos no viņas, baidījos, ka viņa mani sāpinās, un galu galā baidījos no savām jūtām. Sarunājos ar Elizabeti maz, taču nespēju uz viņu nelūkoties. Šajā dienā viņa bija uzvilkusi ciešus pelēkus svārkus ar sku- jiņveida rakstu un ūdensnecaurlaidīgu jaku, zem kuras bija zils rupja adījuma svīteris. Kājas bija ieautas ādas zābakos. Es zināju, ka viņu vajadzēja atrunāt no došanās uz šejieni, taču apturēt māsu Elizabeti nebija viegli. Viņa bija tikpat stūrgalvīga kā Vela.
Drīz vien attapāmies tūristu pilnā laukumā pie milzu cietokšņa pils masivajām sienām, kas, gluži ka varenas klintis, tiecās debesis. Saule nozuda, un acumirkli kļuva auksts. Pār laukumu stiepās garas ēnas. Pūlis, draudigi līgodamies, spiedās mums virsū no visām pusēm. Draudīgas man šķita pat smieklu šaltis un satrauktās balsis visapkārt.
Laukuma otra malā bija ierīkota skatuve, kur pilnā spara ritēja masku komēdija. Uzjautrinādami publiku, tur locījās un nedabiskās balsīs klaigāja arvien jauni personāži. Viņu balsis reizēm pagaisa spontānās smieklu brāzmās, taču es no vietas, kur stāvējām, redzēju tikai maskas ar sastingušām grimasēm, nespēdams uztvert attēloto notikumu jēgu. Skatuves stūros dega milzu lapas, un ēnas šaudījās gluži ka slepkavas, kas naktī izlec tev priekšā no tumsas. Kur vien paveros, es redzēju briesmas un ļaunumu. Joki no skatuves mani nespēja sasmidināt.
Māsa Elizabete āra kafejnīcas laukumiņā zem zilu, sarkanu un dzeltenu spuldžu virtenēm, kas bija iekarinātas kailo koku, pagājušās vasaras rēgu, zaros, sameklēja brīvu galdiņu. Mēs apsēdāmies, kaut kā pamanījāmies pievērst sev viesmīļa uzmanību un klusēdami gaidījām, kamēr viņš izspraucās caur aizņemto galdiņu labirintu. Drīz vien saņēmuši krūzes ar kūpošu kafiju, mēs sildījām pie tām rokas un vērojām uzvedumu.