- Tu izskaties tik nomākts, ben. Vai patiešām ir tik slikti? Vai patiešām tu domā, ka mēs neizdarīsim savu darbu līdz galam? Manuprāt, mēs esam tuvāk atbildēm nekā jebkad iepriekš. - Viņa iedzēra malciņu karstās kafijas ar gaišām putām virspusē. Es zināju, ka uz virslūpas viņai paliks ūsiņas un viņa tās rūpīgi nolaizīs. Elizabete uzdeva šos jautājumus nevainīgā tonī, bet viņas acis, vairīdamās no mana skatiena, vēroja skatuvi un ļaudis, kuru vienā virzienā pagrieztās galvas slēpa ēna.
- Nomākts? Ak Dievs… Gluži vienkārši esmu noguris, turklāt es baidos, baidos, ka mani var nogalināt, baidos no tā, ko uzzināšu. Īrijā es sabruku, patiešām… vārda tiešā nozīmē salūzu… - Es attapos, ka kļūstu pārāk vaļsirdīgs. - Taču nav jēgas par to runāt. Es jutos slikti, ļoti slikti. Kaut kas ar mani tur notika…
- Tev daudz bijis jāpārcieš pēdējā laikā, - Elizabete sacīja.
- Ne tas vien. Tevi ari gandrīz nogalināja, un cilvēks aizgāja bojā… taču tevi nemāc izmisums un bailes. Kaut kas manī ir aizlūzis. Acu priekšā joprojām rēgojas brālis Leo pie krusta… zils, uzpūties, it kā aicina mani, mādams ar roku. Jo vairāk tuvojos atrisinājumam, jo drūmāks viss kļūst, jo vairāk baidos… Roma, visur Roma, tumsas sirds, vieta, kur slēpjas atbildes… Iespējams, tā nav nāve, kas liek man sastingt aiz bailēm, bet gan doma, ko es uzzināšu. Vela visu noskaidroja, esmu pārliecināts. - Es papurināju galvu un iedzēru kafiju, apsvilinādams lūpas. Nevēlējos turpināt šo grēksūdzi. Pie joda, kas ar mani notiek?
- Tu esi pārguris. Nomocījies garīgi un fiziski. Tas nepaliek bez sekām. Tev jāatpūšas, - viņa sacīja.
-Zini, viņš ir šeit. Viņš ir šeit'. Vai saproti, ko tas nozīmē?
- Kas? - Elizabetes sejā bija neizpratne.
- Horstmans. Es zinu, ka viņš ir šeit.
- Nesaki tā. Ludzu!
- Taču tā ir. Viņš vienmēr zina, kur esmu. Man nav īsti skaidrs, kā, bet zina. Tev jāsaprot, ka viņu sargā un informē tava dārgā
Baznīca. Ka tad citādi tas būtu iespējams, māsa? Kāds viņam visu paziņo! Viņš ir šeit, es to zinu, zinu!
Rāmi noklausījusies manā histēriskajā baiļu izvirdumā, Elizabete pastiepusies pieskārās manai plaukstai, lis atvilku roku.
- Kas ir šis cilvēks Baznīcā, Ben?
- Ka lai es to zinu? Iespējams, tas ir pāvests! D'Ambrici ir melis, varbūt tas ir d'Ambrici… - Viņa papurinaja galvu, un es nikni turpināju: - Tava uzticēšanās viņam vēl neko nenozīmē! Piedod, bet tu esi lojāla pret viņiem, jo esi viena no viņiem! - Es vairs nevaldīju pār sevi. Nesapratu, kas man uznācis. Velna būšana…
Mēs bridi mēmi, bez intereses lūkojāmies uz skatuvi, nespēdami saprasties un nespēdami sarunāties.
- Kāpēc tu mani ienīsti? - Elizabete beidzot vaicāja. - Ko esmu tev nodarījusi? Es mīlēju tavu māsu un esmu ar mieru apgriezt otrādi nez ko, lai noskaidrotu, kas un kāpēc viņu nogalinājis. Nebeidzu prātot, kāpēc mana klātbūtne tevi tik ļoti kaitina.
To es nebiju gaidījis. Tāpēc atbildēju tā, kā parasti atbild gļēvuļi.
- Par ko tu runā? Manu prātu nodarbina daudz kas svarīgāks par dusmošanos uz tevi.
- Tēvam Dannam ir taisnība - esmu tikai mūķene. Taču man piemīt sievietes intuīcija…
- Labi, labi! Tikai neliec man apspriest tavu sievietes intuīciju.
- Kas noticis, Ben? Vai tu esi aizmirsis, cik laba un draudzīga komanda mēs bijām Prinstonā?
- Neko neesmu aizmirsis. Tad man jājautā - kas notika ar tevi? Tieši tu pameti mūsu komandu! Lieliski atceros mūsu pēdējo sarunu…
- Es arī to atceros. Tāpat kā jaukos brīžus…
- Es izturējos pret tevi kā pret cilvēku, kā sievieti. Acīmredzot tā bija kļūda. Man droši vien vajadzētu atvainoties…
- Atvainoties? Par ko? Es taču esmu cilvēks, es esmu sieviete!
- Tu esi mūķene. Nekas vairāk. Un tas tev ir galvenais. Beigsim šo sarunu.
- Kāpēc? Kāpēc beigsim? Kāpēc nevaram izrunāt šo jautājumu? Vai tu esi aizmirsis, ka tava māsa ari bija mūķene? Vai tāpēc viņa nebija personība? Kur ir problēma? Vai tu viņu nevarēji ciest? Vai viņa bija tev pretīga, tāpēc ka mūķene?
- Vela bija mana māsa. Tas ir delikāts temats, ko tev nevajadzēja skart. Runāsim par ko citu.
Elizabete, nenovērsdama no manis skatienu, smagi nopūtās. Ak Dievs, cik skaistas bija viņas zaļās, lielās acis, kurās mirgoja dusmu uguntiņas! Lūpas bija apņēmīgi sakniebtas.
- Nē, es gribu to izrunāt, - viņa atsāka. - Mums tas jāizrunā, lai varam palikt labi draugi. Kā tas Bens un tā Elizabete, kuriem kopa bija tik labi… - Viņa iekoda zobos apakšlūpu. Plati ieplestajās acīs vīdēja lūgums.
- Labi, - es teicu. - Problēma ir tava Baznīca un fakts, ka tu esi mūķene. Svariga tev ir vienīgi Baznīca, lai arī cik nekrietna tā galu galā izrādītos. - Man negribējās šo sarunu turpināt. Tai nebija jēgas. Es vēlējos, lai Elizabete aiziet no manas dzīves un pagaist no manas atmiņas uz visiem laikiem. - Viss ir ļoti vienkārši, un es patiešām negribu iedziļināties sīkumos. Es apguvu šo mācību jau pirms daudziem gadiem, bet tad piepeši aizmirsu. Tu biji tā, kas lika man to aizmirst. Es aizmirsu, kas tu esi un ko jūs visi pārstāvat… baznīca ir kā slimība, kas cilvēku pārņem, saindē uz visu mūžu, vienalga, laba vai slikta. Kāpēc tu kalpo? Kāpēc tu atdod tai savu miesu un dvēseli? Es neredzu taja neko cildenu. Baznīca nav nedz cēla, nedz pašaizliedzīga - ta ir egoistiska, un tās ēstgriba nav apmierināma. Tā pārtiek no tevis, patērē tavas dzīvības sulas gluži ka vampīrs, padarīdama vīriešus un sievietes par tukšām čaulām un neko nesniegdama pretim… Kāpēc tu velti savu dzīvi šai nolādētajai baznīcai, ja līdzās rit pilnasinīga, īsta dzīve? Kur bija tava sievietes intuīcija, kad tu izlēmi kļūt par mūķeni? Tu esi personība, esmu par to pārliecinājies, bet nesaprotu, kāpēc tev jāziedojas baznīcai…
Es brīnījos, ka viņa spēj izturēt šo cietsirdīgo tirādi, mani nepārtraukdama. Acīmredzot viņa to izturēja, tāpēc ka bija mūķene. Iespējams, tieši Baznīca deva viņai spēku un pacietību uzklausīt šos rūgtos vārdus. Viesmīlis mums atnesa krūzes ar svaigu kafiju un sviestmaizes. Varbūt viņa deva man laiku, lai attopos vai pat atvainojos? Nu, tāda gadījumā es varētu viņai pateikt, ka mums nav tik daudz laika, lai to sagaidītu.
- Nevarētu sacīt, ka jau bērnībā grasījos kļūt par mūķeni. Gluži vienkārši tā notika. Kaut gan… par nejaušību arī to nevarētu saukt. Drīzāk tas bija kaut kas nenovēršams… manos dzīves apstākļos, ar manu raksturu… Kad pienāca laiks, es pieņēmu apzinātu lēmumu veltīt savu dzīvi Baznīcai. Nenogurdinādama tevi ar garlaicīgiem sīkumiem, izstāstīšu, kā tas bija.
Es augu Eizenhauera prezidentūras laikā, un tas ir diezgan svarīgs faktors. Mani vecāki bija īsti katoļi, pietiekami turigi ļaudis, kam piederēja divi automobiļi - Buick Roaduiasler un vecs Ford Woodie. Tēvs bija ārsts, māte katru brīvu brīdi veltīja Baznīcai. Mani vecvecāki, visi brālēni, māsīcas un draugi, pat visi paziņas bija katoļi, liralis Frānsiss Kohreins - Kohreins ir mūsu ģimenes uzvārds - sapņoja kļūt par garīdznieku. Visi mūsu dzimtas zēni kļuva par garīdzniekiem, bet meitenes izmēģināja mūķenes dzīvi, lāču nekļuva par mūķenēm uz mūžu, un tas ir dabiski.
Kad man bija desmit gadu, par prezidentu ievēlēja Džonu Ke- nediju, katoli. Kā mēs priecājāmies! Mes dzīvojām Kenilvērtā, netālu no Čikāgas, un ļaudis runāja, ka Čikāgas mērs Deilijs vēlēšanās burtiski "izrāvis" uzvaru Kenedijam mūsu štatā. Mums tas nozīmēja to pašu, ko uzvaru kaujā par pilsoņu tiesībām. Katolis Baltajā namā! Tava ģimene ari droši vien jutās tāpat. Lai gan tavs tēvs varēja brīvi iet Baltajā namā, bet manējais bija tikai ārsts, mums visiem pavērās jauna, lieliska pasaule! Taču nepagāja ilgs laiks, un mūsu cerības izputēja. Viss mainījās… Kad man bija trīspadsmit, Kenediju nošāva, lād nāca The Beatles ar savu apvērsumu mūzikā… pirmo reizi viņus izdzirdējusi, biju kā bez prāta… Pēc tam dumpīgie zāles smēķētāji Rolling Stones, vispārēja aizraušanās ar narkotikām, mūzikls "Mati", Vjetnamas karš un puisis, kas paplēš tev kājas un glāsta, un tu jau esi mikla un dedz aiz ziņkāres, bet tajā pašā laikā raudi aiz bailēm un vainas apziņas! Turklāt tev tas puisis patik un patīk tas, ko viņš ar tevi dara… Ak Dievs, ko es šeit runāju, it kā sūdzētu grēkus! Un tad pa visu televizora ekrānu bobijs Kenedijs ar tukšu skatienu uri asiņu tērci, kas plūst no nāvīga ievainojuma galvā, Mārtiņš Luters Kings uz moteļa balkona, notikumi Kentsteitas universitātē un Vudstokas festivāls, un Bobs Dilans, un sešdesmit astotā gada saķeršanās ar policiju Čikāgā, un tad kaut kas ar mani notika…