Varbūt biju pārak jūtiga, bet, iespējams, sava nozīme bija pārejās vecumam. Nezinu. Es atskatījos uz savu dzīvi un sapratu, ka ilgojos pēc drošības un ticības. Piedod, ja izklausos banāla, bet man vienmēr gribējies darīt labus darbus. Turklāt es mīlēju Baznīcu. īstenībā biju vēl bērns, ko mocīja vainas apziņa un vilšanās pēc pirmās neveiksmīgās seksuālās pieredzes. Mani neinteresēja narkotikas un nepatika gari, netīri mati un jauniešu nievīgā attieksme pret visu pasauli… Atskatīdamās atpakaļ, es redzu meiteni, kas sešdesmitajos gados kļuva par liecinieci tam, kā brūk un jūk piecdesmito gadu ideāli, uz kuriem viņa bija paļāvusies. Daudziem jauniešiem pārmaiņas un iespēja dumpoties patika, bet man - ne. Es nespēju pielāgoties… dumpošanās mani neaizrāva. Taču pārmaiņas gribējās, kādu laiku pat iesaistījos kustībā par pilsoņu tiesībām, taču mazajā Kenilvērtā nebija kur izvērsties. Nē, dumpošanās bija Veļas dabā…
Es atskārtu, ka laimīgākie gadi manā dzīvē bijuši pirmie desmit - klusi un mierīgi… Notikumi, kas risinājās pēc tūkstoš deviņi simti sešdesmit trešā gada, mani biedēja, lai gan toreiz es to nemūžam nebūtu atzinusi. Taču nekas nespēja mazināt manu ticību vecāku krietnumam un Baznīcas labestīgumam un taisnīgumam, vērtībām, ko tā vienmēr cildināja. Daudzi mani draugi novērsās no baznīcas, ieslīga narkotiku postā, bēga no mājām, sacēlās pret vecākiem, patiešām daudzi… Ar mani tā nebija.
Reizēm man šķita, ka pasaule visapkārt grūst. Ideāli, kam es ticēju, manī ieaudzinātās vērtibas piepeši bija aizmirstas un noliegtas, ikvienu "normu" cietsirdīgi izsmēja… Es neredzēju sev vietu šajā juceklī. Un tad ģimenes ideālistu manu brāli Frānsisu, kas bija devies karā, lai kalpotu savai valstij, Teta ofensīvas laikā nogalināja. Es nespēju ar šo zaudējumu samierināties. Vēl viena bezjēdzīga nāve, kāds varēja nodomāt, nāve, kas pierāda, ka Dieva nav un nav taisnības zemes virsū, ka Baznīca ir bezspēcīga un nevajadzīga. Es tā nedomāju. Es jutu nepieciešamību tikt skaidri- bā, kas isti notiek. Nevēlējos izkliegt histēriskus saukļus un uzvelt vainu, teiksim, Lindonam Džonsonam, tāpat kā nevēlējos atzīt, ka Frānsisa nāve ir vēl viens pierādījums mūsu eksistences bezmērķībai. Dzīvei ir jēga, tajā ir gan labais, gan ļaunais, un to, kurš rada šo ļaunumu, ceļa beigās gaida sods… Dieva sods. Dievs dzīvei piešķir jēgu - ar šo domu vērsos pie Baznicas, lai meklētu atbildes tur. Citas alternatīvas tajā brīdī es nesaskatīju. Mani apbūra Baznīcas varenība un mūžīgums, un viss cits salīdzinājuma ar to šķita sīks un triviāls. Vai patiešām šie apsvērumi izklausās liekulīgi? Ceru, ka ne. Jo es neliekuļoju. Baznīca mani interesē, toties narkotikas un rokenrols ne. Es protestēju pret karu Vjetnamā un allaž esmu uzsvērusi, ka cilvēkam jābūt atbildīgam par savu rīcību. Ja, es klausījos mūziku, pirku plates, valkāju hipiju drēbes, visādas nozīmes ar uzrakstu "Mēs par mieru", taču tas viss bija pārejošs… Vai saproti, ko es gribu teikt? Viss paiet, bet Baznīca ar mums ir vienmēr, un tas ir galvenais.
Es pazinu divus ļoti krietnus priesterus un vienu neparastu mūķeni. Tā bija veca sieviete, taču es apbrīnoju viņas prātu. Tik ass, tik gaišs un zinātkārs! Tas iedvesa godbijību… Viņa bija Elvi- sa pielūdzēja, patiešām laimīga sieviete, kura dzīvoja jēgpilnu dzīvi un to izbaudīja. Viņa bija skolotāja, skolas administratore, nebaidījās iesaistīties politiskās aktivitātēs un vienmēr sacīja Vatikānā to, ko domāja… Viņas paraugs iedvesmoja mani un palīdzēja saprast, ka es varu iztikt bez miesas priekiem un nezaudēt tāpēc pratu, ja vien viss cits izdodas. Par pilnasinigu tādu dzīvi nevar dēvēt, taču tā ir laba, pareiza dzīve.
Nezinu, vai tu mani saproti, jā, klosteris ir savā ziņā patvērums, es negrasos to noliegt. Ne velti par mūķenēm un garīdzniekiem runā, ka tie meklē vietu, kur paslēpties, - kādēļ gan ne? Ikvienam cilvēkam vajadzīga vieta, kur patverties, ben, ikvienam. Un lielākā daļa to atrod. Kādu laiku es slēpos klosteri. Vecāki, protams, ar to lepojās… Vai esi redzējis to lepnuma un žēluma mistrojumu katoļu vecāku sejās, kad meita izvēlas Baznīcu, nevis vīru un bērnus, un maju… un tomēr viņi ar mani ļoti lepojās, kaut gan šaubījās par manas izvēles pareizibu. Ak, mūsu mazā meitiņa! Ak, žēlīgā dievmāte, vai tas nozīmē, ka mūsu mazā Liza nekad nepaliks grūta? Nu, tadā garā… Zini, gluži vai jāsmejas, kad tagad atceros…
Es gribēju kalpot Dievam. Kalpot cilvēcei. Un ik mirkli par šo dzīvi priecāties.
Baznīca pamazām sper soli pretī sievietēm. Pārlūko savu attieksmi pret sieviešu sūtību, viņu nozīmi baznīcā… izšķīrusies par liberālāku pieeju dzives īstenībai…
Nevar taču iegūt visu, ko sirds vēlas… vai ne, Ben? Tu taču to saproti, vai ne?
- īstenībā jūs visi esat tādas svešādas radības, - es atbildēju. - Radības no Marsa, Jupitera vai citas līdzīgas vietas, lai gan pēc izskata gluži kā visi… Kad apgrozāties reālajā pasaulē, no pārējiem neatšķiraties… Taču tā ir ilūzija, meli. Jūs tēlojat. Jūs esat kā gāze bez smakas un krāsas, kas apstulbina mums prātu un domas. Tiklīdz jūs saskaraties ar dzives grūtībām, tā raujaties atpakaļ un ietinaties septiņos plīvuros, slēpjaties aiz savas svētulīgās tērgāšanas. Jūs labprāt attaisnojat pilnīgi visu, jebkuru nodevību, briesmīgāko grēku… Tu saki - esmu mūķene, vai esi to aizmirsis? Baznīca ir mans glābiņš, lai topu nolādēta, ja sākšu domāt un lemt patstāvīgi! Tā tu saki… Esmu mūķene, esmu radīta no tīrāka un smalkāka materiāla nekā citi, bet zinu ari, kas jādara, lai dzīvotu kā niere taukos… Cik laimīga esmu, tu saki, jo manā dzīvē nav vīrieša! Kāds atvieglojums! Zini ko, Elizabete? Tu baidies. Tāpēc šis neīstums… šie meli un tukšu salmu kulšana…
- bet Vela? Vai viņa bija neīsta un mele, un tukšu salmu kūlēja?
- Nē, nebija. Viņa bija iekšā dzives mutulī, pati pieņēma lēmumus, riskēja ar dzīvību…
- Vai es kļūtu tikpat brīnišķīga kā Vela, ja būtu mirusi, ja būtu nogrūsta no tās sasodītās terases? Vai tu ienisti mani tāpēc, ka esmu dzīva? Cik nožēlojami…
- Es tevi neienīstu…
- Ar tevi, ben, patiešām nav labi. Šķiet, ka tu ienisti mani tāpēc, ka ienīsti baznīcu, baznīcu tu ienīsti tāpēc, ka ienīsti sevi, bet sev tu esi pretīgs tāpēc, ka, tavuprāt, esi nodevis Baznīcu, pievīlis tēvu, nodevis un pievīlis visus pēc kārtas… Gluži vienkārši tu esi nojūdzies, vēl vairāk nojūdzies nekā es… Nevienu tu neesi nodevis, nedz sevi, nedz Baznīcu! Tā nav tev, un viss! Taču tu visu laiki sevi nomoki ar šim domām. Un dusmas nupat izgāzi uz mani. Kāpēc? Vela bija mūķene, un es biju viņas labākā draudzene. Mēs bijām dažādas, taču mēs bijām vienā komanda… Kāpēc tu man uzbrūc? Atzīstu, man nebija Prinstonā taisnība, tāpēc izmet mūsu pēdējo sarunu no prāta! Vela… es… ar ko mēs tik ļoti atšķiramies? Un kāpēc mums vispār jāstrīdas? Atceries, ka pasaulē nav melnā un baltā krāsa vien!