- Es tevi mīlu, tur tā nelaime… Esmu iemīlējies tevī un neko sev nevaru padarīt… Tev taisnība. Esmu nojūdzies un tev nederu… Vai atceries, ko teicu agrāk? Tu un Sandanato - jūs esat kā radīti viens otram, jums ir kopīgas intereses, ļūs esat viens otra cienīgi, vai ne?
Apgāzdama krēslu, Elizabete nobālējusi pielēca kājās un nikni raudzījās uz mani.
- Lieliski! Tu kļūdies un šo kļūdu nožēlosi lidz mūža galam! Tu saņemsi, ko pelnījis, jo… tu esi draņķis! Paliec un tīksminies par saviem maldiem un naidu! Tu esi netaisnīgs… gan pret baznīcu, gan mani, gan, pats skumjākais, pret sevi!
Viņa strauji apsviedās un kā akla lauzās caur pūli, kas aplaudēja komēdijas aktieru trupai. Es pavadīju ar skatienu viņas pakausi un piepeši redzēju, ka viņa spēji apstajas, it kā iekliedzas, no kaut ka vairīdamās. Biju bezpalīdzīgs, jo starp mums bija ļaužu jūra.
Tad viņai priekšā izlēca Arlekins, komēdijas personāžs, un, nostājies groteskā pozā, nogrozīja iegurni. Elizabete mēģināja paspraukties viņam garām, bet viņš sagrāba Elizabeti aiz rokas, beidzot, sapratis, ka viņai prāts uz. jokiem nenesas, Arlekins izgrūda nepiedienīgu skaņu un palaida viņu vaļā. Ļaudis smējās, bet Elizabete ienira tumsā un nozuda.
Tas viss notika ļoti ātri. Es sēdēju kā statuja, mēģinādams apjēgt, kas no viņas izkliegtā ir patiesība. Acīmredzot viņai bija taisnība daudz kur. Man patiešām vajadzēja tikt skaidrībā ar sevi, bet psiholoģiskai introspekcijai nebija īstais laiks. Par to, kas notiek manā prātā, varēšu raizēties vēlāk, ja vien būšu dzīvs.
Aktieri devās atpakaļ uz skatuvi, kam bija pielāgots spilgti izkrāsots furgons, kādus ceļojošas trupas izmanto jau daudzus gadsimtus. Daļa gaismas lēni dzisa, un troksnis, ko radīja tūristi, studenti, bērneļi un piedzērušie, noklusa. Es pārlaidu skatienu pār galvām, šo berešu, cepuru, cepurīšu un platmaļu jūru. Redzēju gaisā paceltas rokas un fotokameru zibšņus. Gausi iedegās skatuves starmeši, atskanēja mūzika. Sākās nākamā izrāde.
Es piecēlos no galdiņa un devos pūlim apkart, gribēdams atrast Elizabeti un izskaidroties. Kāds nejēga es biju, sarunādams velns zina ko! Es tevi mīlu… Vai man uz mirkli bija aptumšojies prāts? Un cik "galanti" biju izturējies pret šo sievieti! Viņa man uzticējās, negaidīti vaļsirdigi pastāstīdama, kā kļuvusi par mūķeni, bet es izvēlējos šo bridi, lai dotos uzbrukumā un viņu ievainotu… Viņai taisnība. Esmu jucis. Man viņa jāatrod, jāatvainojas un jāizmet no prāta. Pietiek, Ben, Dieva dēļ, viņa ir mūķene…
Es metu līkločus pa laukumu, klausīdamies pūļa izsaucienos un smieklos, nedabiskajās aktieru balsīs un viegla vēja šalkoņā kailajos kokos. Kaut kur augstāk, pili, acīmredzot tika izrādīta cita luga, jo dažbrīd manu dzirdi sasniedza attāli smiekli. Kur gan viņa palikusi?
Vispirms es neticēju savām acīm - varbūt tāpēc, ka meklēju Elizabeti, bet ieraudzīju pavisam citu pazīstamu cilvēku…
Mazliet atstatu no blīvā pūļa stāvēja Drū Samerheiss!
Ko viņš dara Aviņonā? Samerheiss pusi ziemas parasti pavadīja kaķu un draugu katoļu sabiedrībā savā greznajā savrupmājā, kas atradās Piektās avēnijas lejasgalā un kur pasniedza īpaši izsmalcinātus dzērienus, bet otru pusi - sava mītnē Bahamu salas, mītnē, kas gadu gaitā bija izpelnījusies godu tikt minētai vēstures grāmatās. Ciemos pie Samerheisa ar jahtām bija braukuši prezidenti.
bet viņš, taisns kā olekti norijis, stāvēja šajā Aviņonas laukumā.
Samerheiss pagrieza galvu un kaut ko sacija neliela auguma vīram, kam galvā bija zaļa, ar spalvu rotāta tiroliešu cepure. Tā kā šis virs bija uzslējis mēteļa apkakli, nekas vairāk no viņa nebija saskatāms.
Drū Samerheiss…
Es apsvēru, vai viņa atrašanās te ir nejauša, taču acumirklī šo domu noraidīju. Nevarēja būt, ka Samerheiss gadījies Aviņonā vienlaikus ar Dannu, Ērihu Kesleru un mani. Lai tam tic naivie. Ko tas nozīmē?
Gribēdams abus nopētīt, sāku virzīties viņiem tuvāk. Man nez kāpēc negribējās, lai viņi mani ievēro. Kaut gan… kāpēc es nevarētu pieiet viņam klāt un aprunāties? lāču varbūt esmu pārskatījies? Varbūt tas nemaz nav Samerheiss? Vajadzēja to noskaidrot.
Skatītāji smējās un aplaudēja, bet es, neapmierinātu skatienu apveltīts, lauzos uz priekšu, kāpdams viņiem uz kājām. Kad līdz Samerheisam un viņa pavadonim bija atlicis ap divdesmit pēdu, šaubas izgaisa. Samerheiss bija ģērbies ogļpelēkā, garā mētelī ar samta apkakli. Viņš nesmējās un neaplaudēja. Viņš bija vēss un nesatricināms, un viņa miers uzdzina domas par nāvi. Samerheiss izskatījās tāds, it ka vecums viņu vairs neiespaidotu, it kā viņš butu kas cits, nevis cilvēks. Vīrietis ar spalvu pie cepures vērigi pārlūkoja pūli, ar skatienu kādu meklēdams. Ar tādu rūpibu indiāņu pēddzinis nopēta aplauztus zariņus vai mokasīnu pēdas zemē. Mirkļa iespaidā es nolēmu pie viņa pieiet. Galu galā tas bija Samerheiss, mans uzticamais skolotājs…
Es tuvojos abiem no mugurpuses, bet, kad mūs šķira apmēram desmit pēdu, piepeši apstājos un aizturēju elpu, juzdams, ka mana apņēmība izčākst. No jauna uzmācās jautājumi. Pie joda, kas viņam šeit darāms? Kāpēc man jāuzticas Drū Samerheisam? Kāpēc man vispār kādam jāuzticas? Pārsteigumiem nebija gala. Šķita, ka stāvu applūstošā tunelī, redzēdams, ka man pretī putodams gāžas ūdens, žurkas bēg uz visām pusēm, bet pats nespēju izkustēties no vietas.
Mazākais vīrs šaudīja skatienu uz visām pusēm - viņa zaļā cepure ar spalvu te parēgojās pār vienu vai otru Samerheisa plecu, te nozuda. Es nespēju atraut no abiem acis, gaidīdams zaļajam tūkām piespraustās spalvas parādīšanos. Piepeši vīrietis paspēra soli sānis, un es ieraudzīju viņa seju. Viņam bija tumsnēja āda, ūsiņas, uz acīm brilles. Viens vaigs izskatījās bakurētains, it kā tajā būtu mestas šautriņas. Uz kakla, starp zodu un kaklasaites mezglu, vīdēja neglīta rēta. Ak Dievs, Drū… Šis tips stāvēja blakus Samerheisam, nekronētajam laju karalim, un draudzīgi ar viņu sarunājās.
Stāvēdams pūli un raudzīdamies uz šo savādo pāri, es jutu, ka man krūtis sažņaudz tie paši ledainie baiļu pirksti, kas liedagā Īrijā. Acu priekšā uznira krustā sistais vecais virs, viņa rokas mājiens… un ši muļķīgā spalva pie zaļās cepures… es nesapratu, vai tas viss ir saistāms, toties apjēdzu, ka nepavisam nevēlos šiem diviem iet klāt.
Es vilcinājos par ilgu.
Samerheiss pagriezās un ieraudzīja mani.
Mūsu skatieni sastapās. Es ievēroju, ka Samerheiss, no manis nenovērsdamies, saņem savu pavadoni aiz pleca un tas sastingst. Es ari sastingu. Šķita, ka paiet mūžība. Es redzēju šo roku uz pleca un isu galvas mājienu un mēģināju saprast, kas notiek, bet nesapratu. Vai Samerheiss man uzsauca? Es to nezināju, bet apjēdzu, ka jātiek prom.
Es apsviedos un iejuku burzmā, grūstīju cilvēkus, kam tikko biju spraucies garām pretējā virzienā. Uzgrūdos rokai ar vīna pudeli, un vīns uzšļakstijās man uz piedurknes, kāds nikni nolamājās, bet es jau biju gabalā, tuvodamies glābiņam - krāsaino spuldžu gaismas neskartajai tumsai.