Tikai vienu reizi es pametu skatienu pār plecu. Cilvēks ar tūka cepuri man sekoja.
Es sataustīju kabatā kādu priekšmetu. Revolveris.
Plastmasas rotaļpistole.
Jātiek projām. Jābēg!
Smagi vilkdams elpu, es apcirtos ap stūri un attapos šaurā ieliņā, tad pagriezos vēlreiz, nokļūdams tumšā ejā starp mājām, un pieplaku pie sadrupušas sienas. Pat mazajās ielās plūda skaļi tūristi un aktieri masku tērpos, it kā šeit būtu visīstākais Holivudas filmu uzņemšanas laukums. Piespiedies pie sienas, es aizgūtnēm kampu gaisu. Nākamajā mirklī savā priekšā ieraudzīju vīrieša seju. No kapuces apakšas mani vērās spožas melnas acis.
Viņš kaut ko noņurdēja, uzdvesdams man sasmakušu elpu, un pastiepa roku pie manas sejas. Gluži kā Nāve! Es rāvu galvu atpakaļ, atsitu pakausi pret sienu un rupji izlamājos.
Ņurdēdams viņš stiepa roku vēlreiz, sagrābdams mani aiz piedurknes, - varbūt par mūku pārģērbies ubags? Ne Nāve, vel ne. Es spēcīgi atgrūdu viņu. Pussoli atkāpies, viņš sašūpojās uz papēžiem, bet prom negāja.
- Vācies pie velna! Lasies! - es uzkliedzu.
Vīrietis atskatījās. Tā jau domāju, viņš nebija viens. Uz ielas stāvēja vairāki melnos apmetņos ģērbušies viri kapucēm galvā un vēroja mūs gluži kā tāds koris traģiskā operā. Mēs nekustīgi stāvējām, un tad man prātā ienāca doma, ka varbūt viņi patiešām ir mūki, pēnitents noirs, kā viņus šeit dēvēja. Pilsētā viņiem joprojām piederēja divi dievnami. Biju redzējis viņus šeit sava pirmā Aviņonas apmeklējuma laikā. Melni stāvi basām kājām, tērpušies apmetņos ar kapuci, soļoja pa Aviņonas ielām, atgādinādami senos laikus, četrpadsmito gadsimtu, sevis šaustītā jus, kas pieredzējuši daudzus Francijas karaļus. Nu viņi šeit stāvēja - aktieri, mūki vai zagļi - un nogaidoši skatījās uz mani.
Es pagāju garām mūkam, kurš stāvēja man pretī, un, izgrūdis lamuvārdus, devos pie tiem, uz ielas. Absolūtā klusumā viņi negribīgi pašķirās. Tajā mirkli attapos, ka neapzināti esmu izvilcis "ieroci", kas ēnās bija tik tikko saskatāms. Pēc brīža savādajiem vīriem biju garām un iegrūdu muļķīgo mantu kabatā.
Atgriezies uz ielas, es atkal iejuku drūzmā, ar skatienu meklēdams Samerheisa pavadoni. Kur palikusi Elizabete? Kas īsti notiek?
Virs ar tiroliešu cepuri galvā stāvēja netālu no žongliera, kas mētāja pa gaisu degošas lāpas, kuru liesmas uz mirkli apgaismoja mana vajātāja seju. Viņa piemiegto acu skatiens bija vērsts piedūmotajā tumsā, lidz piepeši apstājās pie manis.
Biju pārliecināts, ka viņš mani ieraudzīja. Uzgrūzdamies uz ielas izvietotajiem galdiņiem, pie kuriem ļaudis sildīdamies dzēra vīnu un kafiju, es pabrāzos garām puķu tirgotāja ratiņiem, garām vēl vienam pulciņam komediantu, kuri, gluži ka plēsīgi putni, pagrieza pret mani maskas ar kumpajiem deguniem, it kā grasīdamies man ieknābt un izdzert visas asinis. Patraucies garām puli- tim, kas bija apstājis tepiķi, uz kura locījās un lēkāja Arlekins, es, pametis skatienu atpakaļ, ieraudzīju, ka manu vajātāju apstāj muki. Nogriezies ap stūri, es metos prom pa šauru ieliņu, vēlreiz nogriezos un, klupdams uz slapjā bruģa, skrēju, skrēju…
Man vajadzēja padomāt. Vajadzēja apstaties un atvilkt elpu. Un atrast Elizabeti.
Samerheiss… to nu gan nebiju gaidījis.
Kas viņu atvedis uz Aviņonu? Ko viņš zina? Kas viņam kopīgs ar to mazo vīreli? Vai Samerheiss kaut ko zina par Ambrozu Kalderu? Vai pazīst cilvēku, kurš uzbruka Elizabetei? Vai pazīst Horstmanu?
Drū Samerheiss vienmēr visu zina. Tā par viņu sacīja tēvs.
Noslēpies kadas mājas durvju ailas tumsā, es jutu, ka zem kājām piepeši nodreb zeme. Atskanēja apdullinošs blīkšķis, un naksnīgajās debesīs uzlidoja milzum daudz spilgti zilu, baltu un sārtu komētu un meteoru. Es rāvos atpakaļ, atkal sadauziju galvu pret durvju pārsedzi, un tajā brīdī no jauna atskanēja salūta grāviens, kas izraisīja vētrainas gaviles ielās.
Tās bija pirmās zalves, kas aizsāka bezgalīgo svētku uguņošanu no pils augstumiem. Par šo grandiozo izrādi biju lasījis afišās un reklamlapiņās jau dienā.
Es nezināju, kas ir mazais vīrelis, taču baidījos no viņa ka no nikna suņa, kurš dzenas man pakaļ pa šim nepazīstamajām ielām. Piesardzīgi pabāzis galvu no slēptuves, es ieraudzīju vel vienu melnās drēbēs ģērbušos mūku bariņu. Viņi drūzmējās ap nelielu bazniciņu, kas bija iespiesta starp kafejnicu un veikalu šaurā laukumā, kura vidū jautri čaloja strūklaka.
Ar bērnišķīgu ziņkāri, atgāzuši galvas savās kapucēs, mūki vēroja brīnumainos krāsu ziedus, kas izplauka nakts debesīs.
Šis laukums ari bija cilvēku pilns. Šķita, ka visi Avinonas iedzīvotāji izgājuši ielās, lai noskatītos neskaitāmās izrādes un sajūsminātos par lielisko salūtu, vārdu sakot, lai izbaudītu visus svētku priekus. Zalves tricināja gaisu un zemi, it ka krāšņās ugunis radītu smaga artilērija.
Ne mazo vīreli, ne viņa zaļo cepuri ar spalvu es drūzmā nemanīju. Pūlēdamies apslāpēt paniku, sāku meklēt ar skatienu masu Elizabeti, kas bija gluži kā akā iekritusi. Gara acu priekšā reizēm pavīdēja kā lūgšanā pastieptā brāļa Leo roka.
Beidzot izgājis no slēptuves, es devos pāri laukumam uz bazniciņu, kas izskatījās skumja un vientuļa vispārējās līksmes vidu.
Noliektu galvu es spraucos garām aizgrābtajiem debesu vērotājiem un, turēdamies ēnās, aši uzkāpu pa vairākiem baznīcas pakāpieniem. Nedaudz atvilcis smagās koka durvis ar dzelzs stīpām, es ieslīdēju iekšā un, apstājies tumsā, ļāvu durvīm aizvērties. Iekšpusē baznīca šķita lielākā nekā ārpusē. Telpa vienlaikus bija gan piesmakusi, gan drēgna, gan sausa, gan mitra. Oda pēc svecēm un vaska, dūmiem un vīraka. Gaisā nebija jaušama ne niecīgākā kustība. Vienmērīgi dega sveces, to īsās mēlītes tik tikko notrīsēja, kad aiz. biezajām akmens sienām nograndēja kārtējā zalve. Garām rievainajiem pīlāriem virzijos uz altāra pusi. Apsēdies koka krēslā, kādi ne mazāk par simtu bija salikti rindās uz gludās akmens grīdas, es dziļi ievilku elpu. Sasodīts… joprojām nesapratu, vai esmu mednieks vai medījums. Varbūt šajā nakti tikšu pie skaidrības…
biju iedzīts strupceļā. Satriekts, apstulbis un nosvīdis viscaur slapjš, es tur sēdēju, pūlēdamies izdomāt, kā rīkoties turpmāk. Ro- taļpistole kabatā, atsitusies pret blakus krēslu, noklaudzēja ar tādu skaņu, it kā butu apgazies pīlārs. Visi pavedieni slīdēja āra no rokām, un es neko nespēju saprast. Kurš kuram dzenas pakaļ?
Es nezināju, ko lai domā par Samerheisu, taču pietika ar mazo vīreli, kam uz rīkles bija tik plata un neglīta rēta, it ka pa to kāds būtu palaidis zāles pļāvēju, lai es citādām acīm paraudzī- tos uz savu veco skolotāju un sāktu prātot, vai viņam nav vēl kāda noslēpumaina un tumša dzīve. Man bija jādomā par sazvērestību, par to, ka Samerheiss, iespējams, kalpo kādai savai kūrijai, kur viņš ir tāds kā pašpasludināts pāvests. Kas viņam ir padomā? Pāvests mirst, un izvēršas bīstamas aizkulišu spēles…
Mani pārņēma sajūta, ka man uzmests blīvs tīkls, kas mani smacē, izspiež dzīvību pa lāsei vien, bet es nespēju pretoties, esmu bezpalīdzīgs…
Kas tas? Vai aiz muguras kaut kas nošvīkstēja?
Tikko dzirdama skaņa, ko apslāpēja āra apdullinošie trokšņi.
Ak Dievs, vai man jau izliekas?
Ja nu viņš mani tomēr ieraudzīja šķērsojam nelielo laukumu? Ja nu viņš ir šeit, kaut kur blakus? Kāpēc esmu tik pārliecināts, ka virelim ir nazis? Vai tāpēc, ka viņam pašam reiz. pārgriezta rīkle?