Kāds pievēra Baznīcas durvis. Skaņu es nesadzirdēju. Bija jaušama tikai viegla ielas gaisa vēsma, tik viegla kā nopūta.
Baznīcā kāds bija.
Taču apkart valdīja nāves klusums. Es instinktīvi sataustīju kabatā rotaļu revolveri. Pilnīgs idiotisms! Aiz kaut kā aizķēries, tas izslīdēja man 110 pirkstiem un novēlās uz akmens grīdas ar tādu skaņu, it kā būtu nokritusi sudraba karote. Atbalss uzvijās velvēs. Sirds man pamira. Mirkli nogaidījis, es rotaļpistoli pacēlu un notraucu no deguna sviedru pili. Un sastingu no jauna.
Nekas nenotika.
Es piecēlos no krēsla un devos uz pīlāru pusi, kur tumsa bija visbiezākā. Pār muguru man pārskrēja skudriņas, matiņi uz del- miem un skausta saslējās. Tātad mazais draņķis mani uz ielas burzmā tomēr pamanījis… iedzinis baznīcā gluži kā slazdā!
Lieliski. Labāk nemaz nevar but…
Un tik klusi māk uzvesties! Ne ar skaņu sevi nenodod… Vienīgais, ko saklausīju, bija sava elpa un salūta sprakšķi ārpusē. Uguņošana turpinājās, debesis, kas bija redzamas pa augstajiem logiem, joprojām liesmoja košas krasu buķetes.
Atkal kaut kas nošvīksteja, it kā mans vajātajs paspertu soli vai divus uz priekšu, taču es nesapratu, no kuras puses skaņa nāk. Viņš varēja būt gan aiz krēslu rindām, gan tur, ēnās… Atkal tā pati skaņa, kas atgādināja bērna rokas mestas bumbas klusos bukšķus… Kāds tikko dzirdami pārvietojas, piesardzīgi la vīdamies man klāt.
- Mister Driskil?
Es sarāvos un, krampjaini žņaugdams plaukstā rotaļpistoli, pieplaku pie pīlāra. No kurienes šī balss? Ja atsaukšos vai nodošu savu atrašanās vietu, varu uzskatīt, ka esmu miris.
- Esiet prātīgs, mister Driskil. Mums jāaprunājas.
Kustas bez skaņas, kā rēgs, kā nakts migla, izplezdamās pār pļavu. Es paspēru soli un, aizturējis elpu, cieši piespiedos pie sienas. Kreisajā puse uz grīdas pletās spokains gaismas plankums, kura pa vitrāžas logā izsisto caurumu ņirbinājās krāsaini salūta atspidumi. Ja izdotos tikt pāri šai joslai, es varētu aiztaustities gar sienu līdz otram durvīm un tikt ārā no slazda, kurā biju ieskrējis kā circenis karstos pelnos.
Man jātiek no šejienes ārā, lai varu ienirt naktī, saplūst ar to… Kā viņam izdevies mani izsekot? biju tik pārliecināts, ka viņš mani pazaudējis… tomēr te nu viņš bija.
Kas šis virs tāds ir? Un kas viņš ir Samerheisam?
Atbilžu nebija. Jautājumi atbalsojās prātā kā sprādzieni nakts debesīs. Kārtējo reizi biju nokļuvis neapskaužamā situācijā.
Es zināju, es jutu, ka viņš ir tepat blakus, tomēr nolēmu riskēt un pāris soļos šķērsot gaismas joslu. Kabatā sažņaudzis rotaļu ieroci, es aizturēju elpu, vēlreiz ar skatienu nomērīju joslu…
Man uz pleca nolaidās smaga roka. Iznirusi no tumsas, tā sagrāba mani kā spīlēs. Viņš elpoja man tieši ausī.
- Mister Driskil, iesaku jums negrozīties… man ir ļoti ass nazis. - Es jutu asmeni izduramies cauri žaketei, kreklam un iedzeļam mugurā. Viņš lēni izvilka manu roku no mēteļa kabatas. - Atdodiet ieroci, mister Driskil.
-Ziniet, tas…
- Kuš… - Viņš izņēma spēļmantu man no pirkstiem. - Ak… tā taču nav īsta! - Viņš iegrūda man to atpakaļ roka. - Uzmanieties, - virs klusi noteica.
Viņš iestūma mani gaismas lokā, un es piesardzīgi pagriezu galvu, domādams, ka tūlīt ieraudzišu neglīto rētu un zaļo cepuri ar spalvu.
Nekā tamlīdzīga. Tas bija pavisam cits cilvēks.
Asmens iedzēla man vēlreiz.
- Dodieties mājās, mister Driskil. Dodieties mājās, un es aizlūgšu par jums. Dodieties turp, kur varat būt noderigs. Es nevēlu jums ļaunu. Ne jums, ne mūķenei. Taču… dodieties prom no šejienes.
Manī vērās bezdibenīgas, saltas acis, briļļu stiklos atspoguļojas blāvi gaismas atspidumi.
Horstmans…
Nākamajā mirklī viņš nozuda. Izkūpēja gaisā.
Es atkal biju Baznīcā viens.
TREŠĀ NODAĻA
DRISKILS
Es stāvēju dubļaina, izdangāta lauku ceļa galā un klausījos, kā suņi rej uz mēnesi, kas brīžiem iznira 110 skrejošo mākoņu apakšas. Nomāto Citroen biju novietojis ceļmalā, kā lika Danns. Viņš piezvanīja neilgi pēc tam, kad biju atgriezies viesnīcā.
- Kā es, pie velna, zināšu, ka tieši tas dubļainais ceļš ir istais? - es noprasīju, pūlēdamies savaldīties. Pēdējās pāris stundas man nebija vieglas.
- Vai ar jums viss ir kārtībā? Jūs izklausāties nervozs…
- Vēlāk izstāstīšu. Jus neticēsiet.
- Labi. Jums jānomierinās. Vai masa Elizabete ir kopa ar jums?
- Ne gluži. Izstāstiet man vēlreiz par to dubļaino ceļu!
- Apstādiniet mašīnu, - Danns teica, - izkāpiet un aizturiet elpu. Dzirdēsiet rejam suņus. Ja nedzirdēsiet, neesat īstajā vieta. Un uzvelciet garos zābakus, mans draugs.
Suņi šeit patiešām rēja. Es devos atpakaļ pie mazās mašīnas, kurā klusi, vērodama miglu, kas biezēja virs laukiem, sēdēja Elizabete. No brīža, kad ieraudzīju viņu viesnīcas vestibilā, mēs tikpat kā nesarunājāmies, jo nebija ko teikt. Man pieklātos atvainoties, un tas vēl nebija noticis. Es zināju, ka man bija taisnība, kad izteicu visus tos asos vārdus par Baznīcu un viņas prioritātēm, par to, cik sāpigi man tas ir. Tajā pašā laikā nespēju atzīt faktu, ka viņa ir ne vien mūķene, bet arī dzīvs cilvēks, kurš man uzticējās.
Man gribējās izstāstīt viņai, ko biju piedzīvojis pilsētā, Par Sa- merheisu, par vireli ar rētaino kaklu. Par Horstmanu, kas pielavījās man klāt un uzlika roku uz pleca…
Horstmans.
Kad sapratu, ka viņš ir prom, meklēt viņu bija par vēlu. Es izskrēju uz laukuma baznīcas priekšā, bet no viņa nebija ne miņas. Nebija ne miņas ari no Samerheisa un viņa pavadoņa.
Reizēm šķita, ka tas viss bijis sapnis. Taču es zināju, ka nekāds sapnis tas nav. Tas notika ar mani īstenībā, nomodā. Es patiešām redzēju Samerheisu, un Horstmans man pielavījās klat un uzlika roku uz pleca. Es vēlējos Elizabetei to izstāstīt, bet nespēju.
Vispirms man vajadzēja pašam apjēgt, kas noticis pēdējās divās stundās.
Es joprojām biju dzīvs.
Lai gan baznīcā mēs bijām tikai divi un nekas netraucēja nogalināt mani. Iaču es vēl arvien biju dzīvs un nemācēju to izskaidrot. Skatuve, kur norisinājās darbība, bija līķu pārpilna. Taču manējā starp tiem nebija.
Ko Elizabete par to teiktu? Varbūt viņai visu izstāstīt? Nē, vēl bija par agru.
Tā nu es stāvēju dubļos - protams, nekādu garo zābaku man nebija - un skatījos dūmakainajā krēslā. Mēs atradāmies trīsdesmit vienu kilometru prom no Aviņonas. Atkal sāka līt. Kājas stiga dubļos, taču, lai aprunātos ar Ambrozu Kalderu, es dotos pa vēl sliktāku ceļu.
Telefona saruna tēvs Danns bija pastāstījis vēl šo to un atgādinājis, ka Keslers vēlas, lai viņu sauc jaunajā vārdā, par Ambro- zu Kalderu. Lai gan pēdējos gados viņam nebija klājies viegli, viņš joprojām turoties labi, esot aktivs un mundrs. Pirms vairākiem gadiem nodibinājis aģentu tiklu un tiem maksājot no savulaik C1P atvērtajiem slepenajiem kontiem. Aģentus, gluži kā elektroniskas zondes, viņš sūtot uz. Eiropas bīstamākajiem nostūriem. Pārliecināts, ka agrākie darba devēji, vajātāji un potenciālie ienaidnieki nojauš, ka viņš kaut ko gatavo. Taču neviens nezināja, ko isti. Ši neziņa biedēja, tāpēc daudzi klusi sēdēja savās alās, neuzdrošinādamies līst ārā. Laiku pa laikam pie viņa ierodoties noslēpumaini emisāri - no Lengli vai Vatikāna, teiksim, - un risinot ar viņu bridinošas sarunas, lai viņš piesargās, citādi būs slikti. Taču gan Kalders, gan viņa viesi lieliski zināja, ka viņš ir pilnīgā drošībā. Viņu pamācīja, konsultējās ar viņu, bet viņa eksistences fakts bija vislielākais noslēpums. Kaldera drošības garants esot viedoklis, ka viņš ir pārāk bīstams, lai viņu nogalinātu. Ambrozs Kalders ar nāvējošu prettriecienu spētu iznīcināt pat no kapa. Varbūt Elizabetei patiešām ir taisnība par viņa trešo identitāti. Varbūt viņš ir Erchercogs?